Obligātā veselības apdrošināšana - nopietni nodomi vai darbības imitācija?

gadā. Līdz 2003.gadam 28,4% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa tika novirzīti speciālajā veselības aprūpes budžetā (87 880 876 lati), kas pēc savas būtības bija obligātās veselības apdrošināšanas fonds. Galvenā problēma bija tā, ka šī nauda nosedza veselības aprūpes budžetu tikai daļēji. Budžeta dotācija šajā gadā bija 67 695 540 lati, tas nozīmē, ka vairāk nekā 40% tika piemaksāts klāt no citu nodokļu naudas. Pozitīvi bija tas, ka līdz 2003.gadam speciālajam veselības aprūpes budžetam bija tendence pieaugt. Reālie maksātāji Būtiska problēma obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanai bija tas, ka tikai daļa pašnodarbināto un citu kategoriju ienākuma nodokļa maksātāju veica šīs iemaksas valsts budžetā. 2003.gadā 38,4% Latvijas iedzīvotāju maksāja iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šo problēmu dēļ 2001.gadā Labklājības ministrija un 2003.gadā Veselības ministrija mēģināja noskaidrot, kā lai palielina ieņēmumus un kādus maksājuma principus varētu ieviest speciālā veselības aprūpes budžeta (pēc būtības veselības apdrošināšanas fonda) palielināšanai. Šī situācija bija un ir tāda, jo mūsu valstī ir salīdzinoši maz darba ņēmēju. 2006.gadā tie bija apmēram 1 167 300 (ja pamatojamies uz datiem par sociālā nodokļa maksātājiem). Tas nozīmē, ka šie Latvijas iedzīvotāji arī būs obligātās veselības apdrošināšanas iemaksu veicēji. Latvijā 2007.gadā ir reģistrēti 2 281 200 iedzīvotāju, bet tikai 51 procents maksā sociālo nodokli. Vai, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu, situācija varētu uzlaboties? Finanšu ministrijas nostāja Diskusija par obligāto veselības apdrošināšanu izsīka pati par sevi 2003.gadā, kad tika pieņemts lēmums likvidēt speciālos budžetus, to skaitā speciālo veselības aprūpes budžetu. Gan 2001.g, gan 2003.gadā obligātās veselības apdrošināšanas koncepcijas izstrādē piedalījās vairākas ministrijas, īpaši Finanšu ministrija, kuras pārstāvji ar daudziem datiem un faktiem pierādīja, ka veselības aprūpes budžeta finansējums, izmantojot nodokļu sistēmu, Latvijā ir racionālāks, ņemot vērā tautsaimniecības struktūru un nodokļu sistēmu. Līdzekļu administrēšana Svarīgs arī ir jautājums, kā administrēt finansējumu, kas paredzēts veselības aprūpei. Latvijas Republikas Valsts kontroles 2003.gada 14.marta ziņojumā ir teikts: "Veselības ministrijai izstrādāt ierobežoto veselības aprūpei paredzēto valsts budžeta līdzekļu administrēšanas sistēmu, izveidojot vienpakāpes administrēšanas sistēmu. Šādā veidā administrēšanas izdevumi būtu viszemākie, tātad visekonomiskākie." Arī pieredze citās valstīs rāda, ka finansējuma plūsmas un administrēšanas sadrumstalotība samazina riska sadalījuma iespējas un palielina nevienlīdzību veselības aprūpes saņemšanā. Tāpēc obligātās veselības apdrošināšanas administrēšana ar privātajām apdrošināšanas kompānijām ir nopietni diskutējams jautājums, jo tas veicinās līdzekļu sadrumstalošanu. Te mēs vēl varētu paskatīties, kas notiek ASV, un pajautāt, cik obligātās veselības apdrošināšanas līdzekļu administrēšana varētu izmaksāt privātajās kompānijās. Pašreiz VOAVA administrēšanu veic par 2,1%. Ko šāda reforma nozīmētu Latvijas iedzīvotājiem? Obligātā veselības apdrošināšana nozīmētu papildu iezīmētu nodokli (hypothecated tax), turklāt, ja tie būtu 120-160 lati gadā visiem strādājošajiem, neraugoties uz viņu ienākumiem, tas būtu regresīvs nodoklis. Ir taču atšķirība, vai personas gada ienākumi ir Ls 2400 vai Ls 240 000. Pat obligātajai veselības apdrošināšanai sākoties 1893.gadā Vācijā, strādājošie apdrošināšanu veica atbilstoši savai algai (ienākumiem). Šī maksājumu shēma darbojas arī visās ES valstīs, kurās ir obligātā veselības apdrošināšana. Nevajadzētu aizmirst, ka galvenais veselības aprūpes sistēmu princips ir solidaritātes princips "veselais maksā par slimo un bagātais par nabago", jo tā mēs veicinām sabiedrības labklājību kopumā. Nopietna diskusija vai imitācija? Noklausoties VM ierēdņu priekšlikumus un faktu materiālus, gribētos dzirdēt precīzāku informāciju. Īpaši, ja ir runa par to, kas notiek citās Eiropas valstīs. Vajadzētu zināt, ka Nīderlande jau ir atteikusies no divpakāpju obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas, kura pastāvēja tikai piecus gadus. Ja šī kārtējā reformēšana ir vērsta uz to, lai izskaustu skaidras naudas maksājumus veselības aprūpē, tad arī ir vērts paskatīties, ko par šīm Austrumeiropas tradīcijām ir izpētījuši veselības ekonomisti un sociologi (veikti arī vairāki Pasaules Bankas pētījumi). Spilgts piemērs ir Ungārija, kurā ir obligātā veselības apdrošināšana, bet pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās tika legalizēti honorāru maksājumi ārstiem. Kas notika? Iedzīvotāji maksāja gan obligātās veselības apdrošināšanas maksājumus, gan oficiālos honorārus, gan turpināja maksāt skaidrā naudiņā... Rodas sajūta, ka šai diskusijai vairāk ir politiskas spēles pieskaņa, nevis reāla jēga. Latvijas veselības aprūpes budžets kopš 2003.gada ir pieaudzis no 159 267 miljoniem līdz 514 809 miljoniem latu. Iespaidīgi. Vai tiešām veselības aprūpē situācija ir tik ļoti pasliktinājusies, ka viss kārtējo reizi atkal ir jāreformē? Vai varbūt Veselības ministrijai politisku iemeslu dēļ ir jāsaceļ šis tracis?