Ortopēda galdnieka darbi

Nošodienas viedokļa vērtējot, Prozaroviču mājā ir elegantākas, daudzperfektāk restaurētas mēbeles. Taču abiem nav šaubu - "tas skapisir vēsturisks un tam te ir jābūt". Jo ar to sākās dakteraProzaroviča mūža garumā ievilkusies atkarība no ķirmju saēstāmlietām. Cienīgi nolikts labā vietā priekšnamā, skapis pirmais tagadsagaida ienācējus. 1983.gadā jaunais ārsts Romāns Prozarovičsbeidza Medicīnas institūtu un kā iecirkņa pediatrs tika "izsūtītsuz Daugavpili". Gāja ikdienas vizītēs un vienā no adresēm koridorālīdzās sausajai atejai, vecām vannām, bērnu ratiņiem un salauztāmslēpēm pamanīja "to skapi". "Trīs reizes tur gāju, un skapisstāvēja. Prasu saimniekiem - jums to vajag? Vai, nē, mēs netiekamno viņa vaļā! Tad mēs ar vēl vienu doktoru uzkrāvām to slimnīcasratiņos ar uzrakstu piščevije othodi un atstūmām pie manis.""Es kādekabrista sieva aizbraucu Romānam līdzi un gadu pavadījuDaugavpilī. Dzīvojām Bērnu slimnīcas rentgena kabinetā," stāstuturpina Maija. Pareizas priekšnojautas dēļ Kopš tā laika pagājuši20 gadi. No rentgena kabineta Prozaroviči tikuši līdz mājai vienāno Rīgas vēsturiskajiem savrupmāju rajoniem. Nams tikko kā uzcelts,dzīvojamajā istabā vīd "Iļjiča spuldzīte", kāpnēm vēl nav margu,dārzā dīgst pirmā zālīte, un mēs ar fotogrāfu Aivaru Liepiņu esampirmie ciemiņi. Brīnumainā kārtā eiroremonta gars šajā rajonā vēlnav ielauzies. Ielas pretējā pusē kokiem aizaudzis upes krasts,neskarta muižiņa un lakstīgalas. Pēc rentgena kabinetaProzarovičiem bijušas vairākas dzīvesvietas. Pēdējā daudzu gadugarumā Tērbatas ielas 38.namā, līdz tas "dažādu procesu rezultātācaur tiesām nonāca kāda amerikāņu investīciju fonda īpašumā. Tūliņpēc tam pie mums atnāca fonda onkulītis un sacīja, ka viņam ir ļotiliela pieredze īrnieku izmitināšanā. Sapratām, ka mums jāiet prom,"stāsta Romāns. Pirkt dzīvokli vai būvēt māju? Romāns sevi sauc partipisko rīdzinieku, kas ārpus centra nekad nav dzīvojis. Pieradispie kino un kafejnīcām piecu minūšu attālumā. "Pat kārtīgi zābaki,centrā dzīvojot, nav vajadzīgi. Visur ar kurpēm var izstaigāt. Nootras puses, mums vairs nav 18. Sāk traucēt, ka mašīnu nav kurnolikt, ka apkārt troksnis un burzma. Uz kino neesmu bijis gaduspiecus, jo nepanesu popkorna smaku." Izvēli izšķīra tas, ka šajāklusajā Rīgas nomales ieliņā jau bija Maijas vecāku māja un"pareizas priekšnojautas dēļ" pirms vairākiem gadiem parsertifikātiem palielināts gruntsgabals. "Nolēmām piebūvēt klāt otrudaļu vecāku mājai. Arhitektūru taisījām līdzīgu. Kad abas ēkasnokrāsosim vienādas, izskatīsies, ka tā ir viena māja. Bet ieejasir atsevišķas, redzamies, ejot ciemos, un šad tad sētā.""Loģiskidomājot, šis ir viens no pareizākajiem risinājumiem. Vecāki jaunākinekļūst," turpina Maija. Viņa te ir dzimusi. "Bērnībā šī ieliņabija smilšaina. Kopā ar pārējiem, kas tagad pamazām kļūst parsirmgalvjiem, basām kājām pa krūmiem spēlējām indiāņus. Kad norītiem eju skriet, skatos, ka principā nekas nav mainījies, tikaiaizaudzis vairāk." Romāns stāsta, ka pats vadījis celtniecību,tādēļ arī izmaksas iznākušas "tāda diezgan apēdama summa". Kad viņšto nosauc, man šķiet, ka esmu pārklausījusies. Māja ar iekšējoapdari, gāzes apkuri un iebūvētu virtuvi izmaksājusi 400 Ls/m2.Nupat rakstīju par kādu jaunu dzīvokļu projektu Teikā, kura cenabez iekšējās apdares un starpsienām ir 500-700 Ls/m2. "Parceltniekiem gan neko labu nevaru teikt. Esmu nokrities svarā, darbābijušas dažas nepatikšanas, jo es nepārtraukti domāju par māju."Būvfirma, ar kuru Prozaroviči noslēdza līgumu, bankrotēja unpazuda. "Atstāja pie mums pat savus darba rīkus, drēbes un zābakus.Mums bija brīnišķīgs līgums, bet, tā kā juridiskā persona vairsneeksistēja, nebija no kā prasīt atbildību. Tagad es varētu sniegtārsta konsultācijas celtniecībā." Ar ķirurga instrumentiem Vēlreizesmu pārsteigta, kad Romāns nosauc mājas platību - tikai 130 m2.Izskatās daudz vairāk. Apakšstāvā dzīvojamā istaba, virtuve unpalīgtelpas. Vidusstāvā pašu guļamistaba un sanitārās telpas,augšstāvā - pa istabai meitām Paulai un Agatei. To visu kopā"satur" Liepājas Karostas ķieģeļu siena, no kuras pa gabalam ticisgan dzīvojamajai istabai, gan virtuvei, gan Agates istabai. "Vecāsmēbeles bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmām, ka apdrupušoķieģeļu siena varētu izskatīties labi. Mums bija pilnīgi skaidrs,ka skandināvu askētisma te nebūs. Kaut gan man tas patīk, mūsumēbelēm neder," saka Maija. Vecajām mēbelēm tika pieskaņots patmājas projekts, telpu plānojums un izmēri - lai, piemēram, nišaatbilstu bufetes lielumam. No jauna darinātu lietu šajā mājā irļoti maz - virtuve, kāds iebūvēts sienas skapis, mūsdienīgākiaksesuāri meiteņu istabās. Kopš pirmā bez sapratnes brutāliatjaunotā skapja "ar smilšpapīru, parasto mēbeļu laku un kasīkļiem- pārsvarā ķirurga instrumentiem" Romāns no antikvariātiem,sētmalēm, caur sludinājumiem vilcis mājās vecas lietas, no kurāmlielāko daļu kopā ar Maiju pats arī restaurējis. Sākumā tāpēc, kapadomju laikā neko nevarēja nopirkt, vēlāk tāpēc, ka "sekcijas, piekurām esmu uzaudzis, piegriezās". Pat drusku par sevi pasmīnēdams,viņš ar sirsnīgu mīļumu stāsta par savu "tendenci uz ķirmjiem" -20.-30.gadu bufetēm, galdiem, krēsliem un skapīšiem. Par lielomelno bufeti, ko nopircis no kādas Juglas omītes pēc sludinājuma -"pārdod tikai labās rokās". "Nav tā, ka aizbrauc un pagrāb. Vajagapsēsties, parunāties, izstāstīt savu dzīvi. Bufetei līdzi nācagalds, krēsli, televizora galdiņš un mierlaika garšvielu smarža.Omīte par nelielu naudiņu to visu pārdeva, lai nopirktu kādu kārotulietu saviem mazbērniem. Mums līdzi iedeva fotogrāfiju, kurāredzams galdnieks, omītes vectēvs, kas pats savai ģimenei šoparādes bufeti darinājis." Tādu stāstu ir daudz, jo izjauktā un vēlnerestaurētā veidā dažādos šķūnīšos un darbnīcās Romānam ir neviena vien bufete. Dārzā - 1927.gada fiats, kuram "es laikam mūžānepieķeršos un neatjaunošu, droši vien būs jāpārdod kādam, kamvairāk naudas". "Tas bija mans hobijs, šodien vairs nav. Tagad irdaudz vairāk operāciju un pacientu. Mēbelēm neatliek laika," Romānsprecizē. Taču Maija iebilst: "Arī tagad viņš pārzina visuskomisijas veikalus. Kad dzīvojām centrā, viņš no darba parastiatgriezās caur antikvariātiem." Cilvēki reizēm mēdz vairīties novecām lietām, uzskatot, ka tām līdzi nāk bijušo īpašnieku aura.Romāns garšīgi iesmejas: "Komisijas veikalā Tērbatas ielā pievadītājas stāv svētītais ūdens. Ja kāds no šitā baidās, nolaiž arsvētīto ūdeni pa virsu. Es nebaidos." Restaurācija ir smalksdarbiņš, vai mājās tas vispār iespējams? "Pašam ir grūti salabotfinierējumu, jo tā ir augstākā pilotāža. Pārējais? Ja abas rokasnav kreisās, tad visu var izdarīt", atbild Maija. "Romānam, kā jauķirurgam roku motorika labi attīstīta," viņa turpina, bet Romānspats domā, ka "ortopēda darbs faktiski ir galdnieka darbs. Darbarīki ir tie paši." Kā amatniekam koku, tā ortopēdam nākas kauluszāģēt. "Mūsu operācijas zālē ir gan āmurs, gan kalts, gan zāģis."Bet ne jau tieši tādi paši? "Nuu, labāk es neizteikšos..." dakterisnovelk.