Padomnieks ar 400 milj. skandāla pagātni

Viņš bija Latintrādes bankas padomes priekšsēdētājs un padomes loceklis. Bankas parāds privātajiem noguldītājiem bija aptuveni pieci miljoni latu, Diena rakstīja 1995.gada aprīlī. Finansu ministrs I.Godmanis savu padomnieku komandu pamatā izveidojis no cilvēkiem, kas ar viņu strādāja kopā no 1990. līdz 1993.gadam, kad I.Godmanis bija Ministru padomes priekšsēdētājs. Uz Dienas jautājumu, kāpēc viņš par padomnieku izvēlējies arī E.Siliņu, finansu ministrs atbildēja: «Tāpēc, ka mēs strādājām kopā Latvijai visgrūtākajā laikā. Punkts.» Valdībai smags bija arī 400 miljonu skandāla laiks, jo toreizējās Investīciju bankas prezidentes Ilzes Jurkānes parakstītie vekseļi tika laisti starptautiskā finansu tirgū. Ja Latvijā nejaušības dēļ par to laikus nebūtu uzzināts, tad valstij gadiem ilgi būtu jāatmaksā nesaņemts kredīts. Uz jautājumu, kāpēc E.Siliņš nolēmis pieņemt piedāvājumu kļūt par finansu ministra padomnieku, viņš Dienai atzinās, ka sākumā vēl domājis, vai veselības dēļ vajadzētu tam piekrist. Tomēr esot gandarīts par izvēli, jo «šai mājai ir īpaša aura». I.Godmanis rakstiski Dienai paskaidro: «Gribu nomierināt visus, kuri ir norūpējušies par finansu ministra biroju un atsevišķiem tā darbiniekiem. Piekrītu, ka esmu atbildīgs par savu padomnieku izvēli, tomēr patlaban neredzu šeit nekādas problēmas. Veidojot padomnieku komandu, esmu vadījies pēc profesionāliem kritērijiem. Tie ir cilvēki, kuriem ir liela darba pieredze.» I.Godmanis arī atgādina, ka profesionāļus ar darba pieredzi skolās nesagatavo - par tādiem kļūstot. Atjaunojot valsti, viss bijis jādara pirmo reizi, nav bijis pieredzes. «Arī pats esmu kļūdījies. Ir lietas, ko šodien es būtu darījis citādi. Bet tagad varam padiskutēt, kam zināšanas un pieredze ir lielāka. Jūsu vietā ar kritizēšanu šajā jautājumā es būtu rezervēts,» uzskata I.Godmanis. Siliņš bija iesaistīts 400 miljonu skandālā 400 miljonu afērā bija iesaistīts arī toreizējais I.Godmaņa valdības finansu ministrs E.Siliņš, kurš 1992.gada nogalē bija parakstījis garantijas vēstuli par 400 miljonu ASV dolāru aizdevuma atdošanu, kad starp Brocēnu cementa un šīfera kombinātu un, kā vēlāk noskaidrojās, apšaubāmu Vācijas firmu Maschinen-Anlagen-Service (M.A.S.) tika parakstīts līgums par 400 miljonu ASV dolāru aizdevumu Brocēnu kombinātam. Lai gan E.Siliņš aizdevuma atdošanu garantēja Latvijas valdības vārdā, šādas garantijas varēja sniegt tikai Ministru padome. Ministrs to izdarīja bez saskaņošanas valdībā. Tiesa, viņš apgalvoja, ka konsultējies ar valdību, premjeru ieskaitot, bet I.Godmanis 1993.gada 11.maijā Augstākās padomes sēdē apgalvoja: «Man nebija nekādas informācijas par to, kas ar šiem kredītiem notiek. Mani nostādīja fakta priekšā, kad jau šie dokumenti visi tika parakstīti.» E.Siliņš atsaucās uz MP lēmumu, ar kuru viņš pilnvarots kārtot visas kredītsaistības. Viņaprāt, atbildība bija jāuzņemas Investīciju bankas prezidentei I.Jurkānei, kura bija parakstījusi 20 vekseļus, katru par 20 miljoniem dolāru, kas bija kā garants aizdevumam un to turētājs bija tiesīgs no to izsniedzēja atprasīt vekseļa summu. E.Siliņš noliedz, ka būtu zinājis par vekseļiem, taču dokumenti liecina, ka finansu ministrs E.Siliņš un celtniecības ministrs Aivars Prūsis tika sarunājuši 400 miljonu dolāru kredītu Brocēnu cementa rūpnīcai, valdības vārdā to garantējot un uzdodot Investīciju bankai izpildīt. Dokumentos nebija norādīts, kur firmai M.A.S., kas, kā vēlāk izrādījās, līguma slēgšanas brīdī jau bija atzīta par maksātnespējīgu, jāpārskaita solītā nauda un kādā kārtībā vekseļi būtu jānodod firmai. Jebkurš vekseļu turētājs bija tiesīgs no to izsniedzējiem atprasīt vekseļa summu. Aizdevējfirma M.A.S. vēl nebija šos 400 miljonus pārskaitījusi, kad jau mēģināja aizdevumu garantējošos vekseļus iztirgot. Dažus mēnešus pēc notikušā Ziemeļu Investīciju bankas konsultants Latvijas Investīcijas bankā informēja I.Jurkāni, ka kādai vērtspapīru firmai Zviedrijā piedāvāts pārdot Brocēnu vekseļus. Šī firma meklēja palīdzību Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā (ERAB), lai noskaidrotu vekseļu segumu. Šī afēra apdraudēja arī ERAB ieguldījumus Latvijas Investīciju bankā, un tikai Zviedrijas firmas rīcības rezultātā Latvijas valdība uzzināja par darījumu. Pēc dažādu sarežģījumu pārvarēšanas vekseļu atgūšanā, kad par šo lietu interesi izrādīja arī prokuratūra, līgums 1993.gada pavasarī tika lauzts, taču, ja lietas iznākums būtu citāds, tad nauda būtu jāatdod nodokļu maksātājiem. «Ja šie 400 miljoni dolāru tiktu pieprasīti atpakaļ, Latvija bankrotētu kā valsts,» Dienā 1993.gada 7.maijā saka finansu ministra vietas izpildītājs Uldis Osis. Neveiksmīgs baņķieris E.Siliņš savulaik bija arī Latintrādes bankas padomes loceklis un padomes priekšsēdētājs. Šīs bankas darbība bija neveiksmīga, un tā tika atzīta par maksātnespējīgu, jo nespēja norēķināties ar klientiem. Viens no Latintrādes bankas finansiālo grūtību iemesliem bija tas, ka vienam akcionāram vai ar to saistītam uzņēmumam bija izsniegta lielākā daļa kredītu, kurus tie savu problēmu dēļ nespēj atdot, tādējādi radot krīzi arī bankā. Latintrādes bankas lielākais debitors savu produkciju (apavus) nespēja realizēt sezonas maiņas dēļ un neatdeva kredītus. Nododot kredītpiedziņu Pareksa bankai, tika zaudēta arī iespēja pārdot apavus, kurus realizējot bija cerēts norēķināties ar noguldītājiem. Intervijā Dienai 1995.gada 6.maijā Latvijas Bankas kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja Silvija Lejniece atzīst, ka par Latintrādes banku uzraudzība nav bijusi pietiekama arī tāpēc, ka tās pārvaldē strādājuši «respektējami cilvēki», bijušie ministri. «Bankas valdes priekšsēdētājs bija kādreizējais ministrs Auseklis Lazdiņš. Kad bankai bija pavisam lielas grūtības, A.Lazdiņš aizgāja, lai gan padome viņu no darba neatbrīvoja. Bankā strādāja arī bijušie Finansu ministrijas darbinieki - Elmārs Siliņš, Nellija Jermoļicka, Guntis Urlovskis. Tas mazināja mūsu modrību,» Dienai toreiz teica S.Lejniece. Padomes locekļu vidū bija arī citi pazīstami uzvārdi - Viktors Skudra un Viktors Kalnbērzs. Padomnieks nedramatizē pagātni No amata toreiz atkāpās ne tikai Investīciju bankas prezidente. E.Siliņa ministra pilnvaras beidzās pirms 5.Saeimas ievēlēšanas, no amata viņš aizgāja pēc paša vēlēšanās tad, kad sabiedrība uzzināja par 400 miljonu skandālu. Tagad E.Siliņš apgalvo, ka aiziešana no posteņa bijusi saistīta nevis ar šo skandālu, bet gan ar to, ka viņš nav varējis pretoties ministriju spiedienam, kad tās pieprasījušas tādas summas, ka vairs nebija iespējams saglabāt bezdeficīta budžetu. Finansu ministra padomnieks arī norāda, ka par 400 miljonu skandālu krimināllieta netika ierosināta, jo nav bijis nozieguma sastāva. Tolaik atzīts, ka tā bijusi uzticēšanās apšaubāmām firmām - ja afēra būtu radījusi zaudējumus Latvijas valstij, tad varētu runāt par dienesta nolaidību, kas pieļauta nezināšanas dēļ. Atgriežas godmaņlaika kadri Cilvēku, kas var palīdzēt finansu ministram, nav daudz. I.Godmanis nolēmis uzticēties kādreizējiem kolēģiem. Finansu ministra biroju vada toreizējais Ministru padomes padomnieku korpusa vadītājs Mārtiņš Šics, kas Guntara Krasta valdības laikā sakarā ar štatu samazināšanu tika atbrīvots no amata, bet ar tiesas lēmumu 28.decembrī tajā atjaunots. Šis labvēlīgais tiesas lēmums attiecas arī uz bijušo premjera sekretāri Dinu Strautnieci, kas bija sekretāre arī pie ekspremjera I.Godmaņa, kurš viņai šo amatu piedāvājis arī Finansu ministrijā. Arī štata padomnieks Armīns Sproģis nāk no godmaņlaikiem, kad viņš bija premjera palīgs. Pa šo laiku viņš gan ieguvis otru augstāko izglītību Vadības un ekonomikas fakultātē. A.Sproģis pirms finansu ministra izteiktā piedāvājuma bija direktors rīkotājs Valsts diplomātiskā servisa aģentūrā, kas savulaik bija a/s Rosme. Finansu ministra komandā ir viena vakanta padomnieka vieta un viena jauna seja - ministra palīgs Sandris Grasis, kurš vienīgais no biroja cilvēkiem ir piederīgs kādai politiskajai partijai - Latvijas ceļam.