Tikai pateicoties anonīmo alkoholiķu sapulcēm, viņi ir atraduši skaidru dzīvi un grib to dāvāt arī citiem. Kopš novembra Uldis un Alla uzņēmušies Rēzeknē atjaunot anonīmo alkoholiķu biedrību, kas izjukusi pirms pāris gadiem, kad tās vadītājs mainījis dzīvesvietu. Anonīmo alkoholiķu kustība pasaulē ir pazīstama kopš 1935. gada. Tā ir vīriešu un sieviešu sadraudzība, kurā viņi dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atrisinātu savu kopējo problēmu un palīdzētu citiem atveseļoties no alkoholisma. Latvijā šī kustība ienāca 90. gados un patlaban darbojas vairāk nekā 45 organizācijas, no tām Latgalē, kur vajadzība pēc šādām sapulcēm būtu vislielākā, ir tikai četras - Daugavpilī, Preiļos, Ludzā un Rēzeknē. Pieņemt savu slimību Allai ir 41 gads, divdesmit no tiem viņa ir regulāri lietojusi alkoholu un tabletes. Vienreiz pamēģinājusi, otrreiz - iepaticies, arī tēvs ir bijis alkoholiķis. Sākušās problēmas ģimenē, vairākas reizes zaudējusi darbu, ārstējusies, taču nesekmīgi. "Es vienmēr ārstējos kaut kā cita dēļ, ne jau priekš sevis - lai priekšnieks nebārtos, mamma liktu mierā. Man pašai tas nebija vajadzīgs. Kad iedzēru, paliku nekontrolējama." Tad pēc kārtējā ārstēšanās kursa ārsti viņai ieteikuši meklēt Minesotas programmu, pēc tam anonīmo alkoholiķu biedrību. Rēzeknē šī kustība toreiz jau bija izjukusi, atradusi sludinājumu avīzē, ka tāda darbojas Ludzā. "Man bija drausmīgs kauns, es domāju, ka te nevienu nepazīstu, kā es ienākšu, ko teikšu. Bet, kad es pateicu savu vārdu un atzinos, ka esmu alkoholiķe, visi tik sirsnīgi mani uzņēma. Es guvu cerību, ka varu smieties, priecāties, dzīvojot skaidru dzīvi," saka Alla. Viņa atzīst, ka svarīgākais ir samierināties un atzīt, ka esi alkoholiķis, ka šī slimība nav ārstējama, taču vari nedzert un kontrolēt savu situāciju. Tas esot bijis grūti un sāpīgi, bet pamazām dzīvē daudz kas nokārtojies - Alla atrada darbu, kļuva mierīgāka un līdzsvarotāka, mainījusies pat ārēji. Tā kā izbraukāt uz sapulcēm citā pilsētā bijis sarežģīti, viņa sākusi meklēt domubiedrus uz vietas Rēzeknē. Griezusies pie Rēzeknes slimnīcas galvenā ārsta, narkoloģijas nodaļas vadītāja Jāzepa Korsaka, kas ierosināja dibināt biedrību pašai. Slimnīca bez maksas atvēlējusi telpas sapulcēm, nodrošinājusi informāciju laikrakstos un vietējā televīzijā, tagad trīs reizes nedēļā, pirmdienās un ceturtdienās slimnīcā, bet otrdienās Luterāņu draudzes mājā - tāds neliels pulciņš sanākot. Alla spriež, ka atsaucība neesot liela tāpēc, ka cilvēkiem maldīgi liekoties, ka viņi ar savu problēmu varot tikt galā paši. Glābjot sevi, glābt citus "Bet cilvēks nevar viens pats ar to tikt galā, viņam ir svarīgi, ja atrod tādus pašus likteņa biedrus. Mēs cits citam palīdzam nenorauties un neizdzert to pirmo glāzīti, piemēram, Ziemassvētkos un Jaunajā gadā, jo pēc tās neizbēgami sekos pārējās. Alkoholisms ir ķīmiska atkarība, tur ar paša gribasspēku vien nekas nav līdzams," saka Uldis, kas ik nedēļu brauc no Ikšķiles uz Rēzekni, lai palīdzētu Allai. Viņš apmeklē narkoloģijas nodaļu, runā ar pacientiem, kuri viņu vēlas uzklausīt. Uldis uzsver, ka nav ne ārsts, ne psihologs, ne arī saistīts ar kādu reliģisku organizāciju, bet gan praktiķis, kas no savas divdesmit piecus gadus ilgās alkoholiķa pieredzes grib palīdzēt cilvēkiem dzīvot skaidrā. Arī viņš ir pārdzīvojis darba zaudējumus, ģimenes izjukšanu, atstumtību, līdz kāds draugs ieteicis piezvanīt anonīmo alkoholiķu kustībai. Uldis nedzer jau divdesmit četrus gadus, sakārtojis savu dzīvi, beidzis augstskolu, nodarbojies ar uzņēmējdarbību un patlaban ir pensijā. Viņš uzskata, ka tas ir pašapmāns - satraukties par dažiem desmitiem toksiskā hepatīta upuriem Preiļu rajonā, ja ik gadu valstī alkohola lietošanas seku dēļ iet bojā tūkstošiem cilvēku. Anonīmo alkoholiķu biedrība nav saistīta ne ar politiku, ne ar reliģiskām konfesijām, tā uztur sevi no ziedojumiem, neprasot nekādu valsts atbalstu. J.Korsaks gan atzīst, ka pašvaldībām vajadzētu tās atbalstīt vismaz ar ērtām telpām, jo slimnīca neesot labākā vieta, kur satikties. Svarīgi būtu arī informēt par šo kustību pēc iespējas vairāk cilvēku, it īpaši jaunatni. "Valstij būtu jāpanāk tikai tas, lai cilvēki izjustu smagu atbildību par savas rīcības sekām dzērumā. Savukārt sabiedrībai ir jāsaprot, ka alkoholisms ir nāvējoša slimība un tikai no paša slimnieka ir atkarīgs - dzīvot vai lēnām iet bojā," saka Uldis. *** Saslimstība ar alkoholismu 2001.g. 2002.g. 2003g.g 2004g. 2005g. Slimnieki, kuriem diagnoze noteikta pirmoreiz Alkoholisms 1872 2278 2205 2647 2532 Alkohola psihoze 919 839 763 820 790 Ārstniecības iestāžu uzskaitē esošie slimnieki Alkoholisms 24 400 25 281 26 285 27 542 27 648 Alkohola psihoze 1878 1831 1711 1895 2050 Avots: LR Centrālā statistikas pārvalde
Palīdz iegūt skaidru dzīvi
Uldis un Alla brīvprātīgi uzņēmušies atjaunot anonīmo alkoholiķu
biedrību Rēzeknē Es esmu skaidrā jau divdesmit četrus gadus, - saka
uzņēmējs Uldis. "Es esmu alkoholiķe, bet nedzeru gadu un vienu
mēnesi," saka Alla, un viņas bērnišķīgajās brūnajās acīs atplaukst
laimīgs smaids. Viņiem abiem aiz muguras vairāk kā divdesmit gadu
ilga dzeršanas elle un iegūta apziņa par savas slimības
neārstējamību un nolemtību.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.