Pamanāma, pat ja klusē

Līdz šim tos stiprinājusi jostasvietā pie muguras, tāpēc bija jāvelk garas žaketes un plandoši svārki. Bet tagad būs fifīga pleca soma un arī mugura no liekā smaguma, cerams, vairs nesāpēs. "Vai būs labi, Solvita? Kā tu domā?" viņa pajautā pirmoreiz, bet tā jautās vēl daudzreiz. Dīvāniņš, uz kura Aina apsēžas, teorētiski domāts diviem cilvēkiem, bet blakus viņai otram vieta nepaliek. Garās kājas un rokas, runājot pat par ikdienišķām lietām, iet pa gaisu. Strauji žesti, enerģiskas kustības, zema balss un grūti aprakstāmi dobji, skaļi (nu gandrīz nepieklājīgi - iedomājos) smiekli. Kādā brīdī pat nopriecājos, ka mansardā esam divas vien, jo diez vai pie blakus galdiņiem cilvēki spētu sarunāties. Nelielo telpu Aina aizpilda viena pati. "Zini, naktī, pirms piezvanīja no TV3, man bija ļoti zīmīgs sapnis. Es biju stāvoklī. Tik ticami, tātad kaut kam jādzimst, un pēc trīs stundām šis zvans," ar visu augumu pārliekusies pāri galdam, viņa cieši skatās man sejā un detalizēti izstāsta liktenīgo sapni. Teatrāla un dominējoša - ir pirmais iespaids, taču tas nepaliks pēdējais. Pamanu, cik brīvi sanāk viņas piedāvātais "tu", kaut arī agrāk neesam bijušas pazīstamas. Cilvēki intervijās nereti piedāvā šo uzrunas formu, taču es parasti palieku pie tās, kurā jūtos dabiskāk. Iespējams, šoreiz nostrādā Ainas psihoterapeites profesionālā rutīna. Vēlāk viņa paņems ekspreso tasīti un mēdīdamās atšaus mazo pirkstiņu. "Es te pazīmējos, atstāju savus aromātus. Solvita, kā mani besī ārā tādi cilvēki! Es, ja nedrīkstu sēdēt, kā gribu, vai smieties ar saviem resnajiem smiekliem tad, kad gribu, nevis tad, kad man organizē atrakcijas, labāk nekur neeju vispār. Ir žēl laika, kura nemaz tik daudz man nav palicis." NO VIENA ŠĶĪVĪŠA PAĒDUSI Aina pasūta zivi un grilētus dārzeņus un izstāsta, ka jau vasarā piefiksējusi: "Man nāk virsū televīzijas vilnis, laikam jākāpj no žurnāliem ārā." Viņa publiski bija zināma kā žurnāla Ieva regulāra rubriku autore. Sieviešu žurnāli un arī manas kolēģes Dienā bieži prasīja Ainas viedokli, kad vajadzēja rakstīt par privāto attiecību traumām un krīzēm. Iespējams, viņa tika intervēta vairāk nekā citi psihoterapeiti, jo, kā stāsta kolēģes, Aina savas domas prata precīzi noformulēt, loģiski strukturēt un galu galā tās neizklausījās banāli, ar ko šajās sfērās tik viegli paslīdēt. Televīzijas vilnis Ainai sākās ar piedāvājumu veidot LTV 1 nakts raidījumu (to, kur tagad uz skatītāju jautājumiem atbild dakteris Pēteris Kļava ar kompāniju), bet valsts televīzijas gauso birokrātiju pāršķēla zvans no TV3. Rīt proves, parīt jāsatiekas nopietnākām sarunām, aizparīt līgums. Aptuveni tā. Lietuvā nopirktais sarunu šova rāmis (tur to vada psihoterapeite Nameda) dinamiski tika pierullēts Latvijas tirgum, un kopš 5.oktobra Aina aizņem četrus vakarus TV3 ēterā. TV3 sabiedrisko attiecību koordinatore Līga Andžāne stāsta, ka sākumā izmēģinājuši gan populāras aktrises, gan žurnālistes. Nekas nesanāca. Tad iedomājušies par Ainu. "Spēcīga personība, kas bez moralizēšanas spēj akceptēt atšķirīgus viedokļus. Atbilstoša izglītība un vecums, kas ļauj sajust auditoriju un vadīt sarunu. Ļoti simpātiska sieviete, kas ar savu temperamentu ekrānā burtiski dzirkstī." Ko saka Aina pati? "Slava mani neinteresē, goda vārds! Es tiešām varu atļauties teikt, ka esmu paēdusi no šī šķīvīša. Man drīzāk tā atkal ir iespēja iet iekšā pārmaiņās. Šovs mani vilināja, jo es nesapratu, kā tas notiek," skaidrojums pazūd resnajos smieklos. "Bija arī pragmatisks iemesls. Gribu sakārtot savu materiālo dzīvi, drusciņ nostiprināties, un šeit es varu nopelnīt labāk. Ar psihoterapiju nevar normāli iztikt. Labi pelna tikai daži korifeji, kuriem ir stabils klientu loks, kuri var atļauties nosaukt sev cenu un klienti ir gatavi to maksāt. Bet tad jārēķinās, ka pie tevis nāks biznesa aprindas." Ainai labāk patīkot strādāt ar cilvēkiem, kam ir cita pieeja, jo "naudas un varas jautājums ļoti intelektualizē, un es tērēju neprātīgi daudz enerģijas, lai klientam dabūtu nost aizsardzību, lai tiktu viņam klāt kā dzīvam cilvēkam". Vienkāršie cilvēki tik ļoti neaizsargājoties, viņiem ir daudz jūtu, bet maz naudas. "Es pamēģināju arī ar dažiem naudas maisiem. Sēž, kājas uzslējuši, nopēta mani. Pareizi, man zābaki jau trešo sezonu vieni un tie paši, un viņi to piefiksē. Jutos drusciņ kā izģērbta." Patlaban viņa par to runā pagātnes formā. Izņemot sieviešu grupu, ar ko jau gadus septiņus viņa strādā Teātra muzejā, kā psihoterapeite Aina pašlaik nepraktizē. "Tāpēc, lai visiem būtu skaidrs, ka šovā es netaisu sev reklāmu un nevervēju klientus. Arī tāpēc, lai kā raidījuma vadītāja sevi pasargātu no ziņkārīgajiem, kas varētu nākt manu klientu statusā. To jau nekad nevar noskaidrot." Anita Plūme, kuras vadītajā Latvijas Ģimenes centrā Aina agrāk strādāja, to vērtē kā ētisku un atbalstāmu soli. SLĒPJ SAVU VIEDOKLI Portāla Delfi diskusiju kompānija šovu Aina sauc par pilnīgu sviestu un absolūtu tizlumu. Nav gan daudz lietu, kam Delfu "intelektuāļi" piešķirtu citus epitetus. Uz to pašu pusi velk arī viens otrs Ainas bijušais kolēģis. "Es nemaz negribu atreferēt komentārus, ko esmu dzirdējis no dažiem kolēģiem, taču viņu kritika galvenokārt ir par raidījuma formātu, bet to jau veido redaktori, nevis Aina. Es gribētu teikt, ka šis raidījums ir mazliet slikts iepakojums tik labai psihoterapeitei kā Aina," teic viņas kolēģis Sandis Dūšelis. Viņš pazīst Ainu jau vismaz 10 gadus un pa laikam strādājis ar viņu pārī, konsultējot jauniešus. Vienlaikus S.Dūšelis arī uzskata - lai gan nopietnas lietas ir jāizrunā nopietni, labākajos šovos raidījuma mērķis tiek realizēts, jo problēmas, par kurām mūsu sabiedrībā netiek runāts vispār, tur vismaz tiek uzrunātas. Piemēram viņš min raidījumu par ģimenēm, kas ņem pie sevis uz brīvdienām bērnunamu bērnus. Anita Plūme, kas reiz pati savu publisko karjeru sāka televīzijā, diplomātiski min, ka tā ir katra personiska darīšana, kur, kā un ko darīt, ja tas neaizskar apkārtējo jūtas vairāk par pieļaujamo. Taču viņa arī uzsver, ka šovs ir komerciāls pasākums un "nedomāju, ka tam ir jel kāds sakars ar psihoterapeita profesionalitāti. Ainas šovs ir montēts raidījums. Drīzāk jāvērtē artistiskums, saprotamība un efekts, ko tas atstāj, paturot prātā, ka raidījumam ir veidotāji, kas nav Aina pati." TV kritiķe Anda Rožukalne pārmet, ka Aina, pievilcīga un profesionāla psihoterapeite, pagaidām ir tikai raidījuma vadītāja. "Viņa paiet malā, kad atgadās kāds konflikts. Viņa ļauj citiem izteikties, pati slēpjot savu viedokli. Viņa distancējas, kad varbūt vajadzētu iedziļināties. Tad kāpēc raidījums jāvada psihoterapeitei?" Tie paši iebildumi nojauc daudzu skatītāju (iespējams, arī raidījuma dalībnieku) orientierus. No Ainas gaida pozīciju, bet saskaņā ar šova koncepciju, izrādās, pat visi dalībniekiem uzdodamie jautājumi ir redaktoru, nevis Ainas uzrakstīti. Ilgu laiku viņa nav atļāvusies pat nedaudz improvizēt. Dienā parasti tiek ierakstīti trīs raidījumi uzreiz, ar dalībniekiem viņa tiekas mirkli pirms ieraksta, bet pēc tam ne. "Tā sistēma mani sargā, jo man ir jāpaspēj pārslēgties nākamajam ierakstam. Dažreiz esmu iekritusi, kad cilvēks noķer mani pie rokas un nav iespējams viņu apturēt. Skatītāji domā, ka es izvēlos gan tēmas, gan cilvēkus, bet tā nav taisnība. Es daru vienu konkrētu lietu - vadu raidījumu. Pārējo dara redaktori." Un tomēr. Vai viņa nejūt atbildību, piemēram, par raidījuma dalībnieci, vienkāršu sievieti no Rēzeknes, kuras dēls izdomā paziņot mātei, ka ir gejs nevis privāti, bet publiski ētera laikā? Nežēlīgākais nav sievietes seja kameru tuvplānos, bet tas, ka viņai jāatgriežas savā pilsētā, kur, iespējams, daudzi domā, ka būt gejam ir sliktāk nekā, piemēram, sēdēt cietumā. "Tas džeks ir cūkcepure, ka atļāvās savai mātei nodarīt ko tādu," emocionāli teic S.Dūšelis. Aina saka: "Padomā tomēr, kāpēc dēls mātei piedāvāja šādu modeli? Mana sāpe, ko strādājot esmu pamanījusi, ka mātes reizēm nododas kaut kam citam, šajā gadījumā Dievam, un zaudē kontaktu ar bērniem. Es savu sirdsapziņu mierinu, ka pēc raidījuma runāju ar to sievieti, prasīju, kāda palīdzība viņai vajadzīga. Tobrīd viņa atteicās, bet viņai palika telefoni. Raidījumā piedalījās arī mācītājs Māris Sants, kurš bija painteresējies par vidi, kādā viņa dzīvo, un solījās sameklēt viņai atbalstu." NAV KABINETA TERAPEITE Vēl viens iemesls, kāpēc Aina piekritusi sākt karjeru TV - pēdējā laikā jutusi, ka sāk ieslīgt sevis atražošanā. Viņai nekad neesot paticis sēdēt Rīgā un kabinetā statiski pieņemt cilvēkus. Aina sevi uzskata par grupu terapeiti. "Es pati esmu enerģiska, spēcīga, kaismīgi runāju, plātos ar rokām. Bet kabinetā terapeitam jābūt neitrālam, jāļauj vaļa klientam. Grupā varu būt brīvāka, tur intimitāte nav tik spēcīga. Tur, lai aizrautu cilvēkus, enerģija ir jāražo. Var šito saprast, Solvita?" viņa kārtējo reizi pārjautā. Astoņus gadus Aina strādāja Pasaules Brīvo latviešu apvienības sponsorētajā ģimenes atbalsta programmā, braukājot pa Latvijas novadiem un kopā ar kolēģiem vadot terapijas grupas. "Tas projekts spārnoja, bet beidzās, un es drusciņ kritu depresijā. Neesmu kabineta cilvēks." Viņa ir auditorijas cilvēks. Visādās nozīmēs. S.Dūšelis: "Aina var nebūt vadītāja, bet tikai dalībniece 70 cilvēku grupā, jūs tik un tā viņu pamanīsiet. Viņa neprot būt nemanāma, pat ja klusē." Iespējams, sevi liek manīt pirmā izglītība. Viņa ir beigusi Teātra režijas fakultāti. "Līderisms manī ir kopš bērnības. Vienmēr esmu bijusi bandas vadone, pulcinājusi sētas bērnus, iestudējusi ar viņiem lugas. Esmu vienīgais bērns saviem vecākiem, un vienīgie bērni vienmēr aug par līderiem. Nu, nevaru no sevis aizbēgt. (Teatrāli nopūšas.) Ja man šito atņem (smiekli), tad es sēžu mājās, adu zeķes un mana enerģija sāk mani pašu grauzt." No teātra režijas viņa tomēr atteikusies, jo atmodas sākumā, studijas beidzot, bijusi iespēja teātrī Kabata būt režisorei, producentei, apkopējai vienā personā. "Mans dēls tolaik bija pavisam mazs, un es domāju - gribu būt arī sieviete. Atkāpos no teātra." Pastarpām viņa jau bija iepazinusies ar Latvijas Ģimenes centru, kurā ienāca kā jauniešu centra darbiniece un strādāja ar pusaudžiem seksualitātes jautājumos. Anita Plūme teic: "Šim darbam meklējām cilvēkus ar noteiktām rakstura īpašībām - siltus, atvērtus, iejūtīgus un artistiskus, kas labi pazīst sevi un savas reakcijas publikas priekšā. Aina tāda bija un ir." Pēc tam viņa iestājās un pabeidza ģimenes terapeitu mācību kursu, ko vadīja Linda fon Kaizerlinka no Osnabrikas, un sāka braukāt pa Latviju. DABISKĀS KRĪZES PAŠAS DZĪVĒ Vai savā dzīvē esi realizējusi to, ko māci citiem,- uzdodu banāli tipisku jautājumu un saņemu kārtējo pretjautājumu: "Un kā tu domā?""Man iet kā jebkuram normālam cilvēkam. Tāpat ik pa brīdim saskaros ar problēmām partnerattiecībās, bērnu audzināšanā un pati sevī. Reizēm nezinu, ko iesākt." Ainai ir gandrīz 25 gadus veca meita, kas studē grāmatvedību un biznesu un strādā bankā, un dēls, kas šogad beigs vidusskolu. Viņa sēž man pretim pieguļošā džinsu bikškostīmā, purina tumšos matus, žvadzina gredzenus, kādā mirklī ķer pie auss un pamana, ka kaut kur pazaudējusi vienu auskaru. Bet es nepieklājīgi cenšos sarēķināt, cik viņai gadu. Aina izskatās jaunāka, nekā ir. "Tie ir gēni. Manai mammai tagad ir pāri par 70, bet mums der gandrīz viens izmērs. Esmu pateicīga savai sieviešu līnijai, ka man nav bijis par to jāuztraucas. Tomēr es arī rūpējos par sevi - kustos, eju vingrot un druscītiņ skatos uz to, ko ēdu." Ainas vīrs ir uzņēmējs. "Viņš spiež eļļu no visa, no kā vien var izspiest - riekstiem, mandelēm. Viņš grib izkonkurēt dārgās ārzemju eļļas, un es tiešām galvoju, ka viņš ražo ekoloģiski tīru produktu. Viņš ir vienpatis, strādā viens pats. Viņam ir ideja, viņš par to deg, un es ticu, ka ideja vīrietim reizēm ir tikpat dārga kā viņa sieviete un viņa mašīna." Pateicoties vīram, Aina varējusi tik daudz strādāt. "Kad sāku braukāt pa Latviju, vazāties kā tāda divlatu monēta, viņš pārņēma manas funkcijas - cepa bērniem kotletes, rūpējās par māju. Viņš bija elastīgs, kaut varēja iespītēties kā patriarhāli domājošs vīrietis un teikt - nekā nebija! Bet viņš mani atbalstīja." Laimīgs pāris? "No malas mēs noteikti neizskatāmies kā laimīgs pāris. Daudzi ir brīnījušies, kā mēs vispār turamies kopā. Bet es mūsu savienībā sajūtu kompensāciju. Viņš mani stabilizē, un es viņu iedvesmoju. Kādreiz tā ir daudz noturīgāka kombinācija, nekā ja mēs abi viens otru iedvesmotu, bet nebūtu neviena, kas stabilizē. Taču visu laiku tiek tērēts milzīgi daudz enerģijas, lai mēs noturētos kopā. Tas ir šausmīgs darbs, kas nav beidzies." Tālāk Aina turpina kā no grāmatas. Par dabiskajām krīzēm, kas pārī ir neizbēgamas, tāpēc ka cilvēki atšķirīgi mainās, viņiem atšķirīgi virzās lietas un pārī ir arī konkurence. Tā attīsta kopējo godkāri, dzen uz priekšu abus, bet vienlaikus arī sagādā daudz neērtību un reizēm sāk šķirt. Piemēram, vienam sāk iet ļoti labi, bet otrs kļūst greizsirdīgs. "Mēs to esam piedzīvojuši. Es tik straujā veidā kļuvu atpazīstama, nācu mājās ar ziediem, starojoša, metru virs zemes. Es gribēju viņam to stāstīt, bet bieži vien jutu, ka jāapstājas, jo viņš nav spējīgs to paņemt. Man bija ļoti liels iemesls apvainoties - kā, es tev dodu savu prieku, bet tu to neņem pretī! Šausmīgi daudz riska pazaudēt vienam otru." Kā ar to tikt galā? "Jārunā. Mēs esam smagi un grūti šīs lietas runājuši." To pašu viņa saka klientiem: "Jo ātrāk, jo labāk, ja var cilvēkam pateikt - tiec galā pats, ķeries pie dzīves, nevis pie terapeita..." Doma pārtrūkst, atskan skaļš spiedziens, plaukšķināšana un resnie smiekli - atradu otru, urrā! Dīdoties un žestikulējot kaut kur no matu ērkuļa vai lielās džempera apkakles ar skaļu troksni uz galda nokrīt otrs pazudušais auskars. Lietas nostājas savās vietās.