Esot bijuši gadījumi, kad somu karavīriem nav izturējuši nervi. Viņiem nācies ar smagajiem ložmetējiem šaut uz simtiem iekarotāju līķu veidotām kaudzēm, kurām pāri rāpoja jauni un jauni uzbrucēji.
Neveiksmes Staļina karaspēka ierindnieki, virsnieki un pat poļitruki mēģināja novelt uz visu, tikai ne uz to, ka viņi uzbruka somu brīvībai, zemes īpašumiem, ticībai, dzimtajām mājām, kas tika koptas gadsimtiem ilgi.
Somija autonomiju ieguva jau tālajā 1809.gadā, kad Haminā tika parakstīts miera līgums. Somija tika atkal atdalīta no Zviedrijas un pievienota cariskās Krievijas impērijai kā Somijas lielhercogiste. Valstiskuma apziņa atšķirībā no latviešiem somiem šo simts gadu laikā bija paspējusi nostiprināties. Pilnīgu patstāvību Somija iegūst 1917.gadā.
Vēsture liecina, ka personības atstāj tautu un valsts likteņos spilgtas un reizēm liktenīgas pēdas. Staļins nebija ņēmis vērā, ka viņa plāniem stājas pretī Kārlis Gustavs Emīls Mannerheims. Viņš bija beidzis cariskās Krievijas virsnieku karaskolu, kas balstījās uz ģenerālisimusa A.Suvorova kara mākslu, kurš savas karjeras laikā nebija zaudējis nevienu kauju. To pašu var teikt arī par Napoleona uzvarētāja feldmaršala M.Kutuzova prasmi iziet no šķietami bezcerīgas situācijas kā uzvarētājam.
K.G.Mannerheims gandrīz visu savu karjeras laiku bija karojis. Pirmajā pasaules karā, Somijas pilsoņu slaktiņā, kur sarkanie gribēja panākt to, kas notika Krievijas oktobra revolūcijas laikā. No korneta līdz ģenerālmajoram. Turpretī Staļina nošauto pieredzējušo armijas un divīzijas komandieru vietā tika nozīmēti vakardienas kapteiņi.
Spilgta liecība par to ir ukraiņa Sergeja Grabovska publikācijā par Kijevas 44.divīzijas traģēdiju Somijas Ziemas karā. Bojā gāja gandrīz visa divīzija. Tās komandieris, kurš pirms diviem gadiem vēl bija kapteinis, štāba priekšnieks un «poļitruks», pēc kara tiesas lēmuma tika nošauti.
K.G.Mannerheima faktors un niknums, ar kādu aizsargāja savu zemi somi, izjauca Staļina plānus iekarot Somiju dažās nedēļās.
NKVD vadība kā vienu no neveiksmes cēloņiem Staļinam norādīja uz somu snaiperiem, kas īsā laikā nošāvuši gandrīz visus virsniekus. To veicinājis tas, ka komandieri nēsājuši tumšas karakulaitādas apkakles un cepures. Staļina lēmums bija kardināls. Tika arestēti visi armijas apgādes priekšnieki un sodīti ar nāvi. Kopš tā laika un līdz pat mūsdienām viņu armija ziemā nēsā tikai maskēšanas krāsas apkakles un cepures.
Karavīru vidū klīda nostāsti, ka somu dzoti esot aplikti ar biezu gumijas kārtu, no kuras atlecot lodes. Atmiņā palicis bijušā Krievijas VDK virsnieka un rakstnieka Viktora Suvorova gandrīz vai pārmetums somiem, kuri sēdējuši siltajos trīsstāvīgajos bunkuros un ar ložmetējiem pļāvuši trīsdesmit grādu salā salstošos iebrucējus, kas iestrēguši metru biezajā sniegā.
Izņemot Staļinu un dažus augstākā ranga komandierus, viņi nezināja, ka aiz Mannerheima līnijas tiek veidot vēl viena aizsarglīnija, kas pazīstama kā Salpina līnija. Tā tika būvēta pastāvīgi no 1939. līdz pat 1945.gadam.
Šī somu pēdējā cerība stiepās aptuveni 1200 kilometru garumā un sastāvēja no 600-700 betona bunkuriem, koka un zemes blindāžām. Prettanku aizsardzības ligzdām un trīskārtīgām granīta akmeņu šķēršļu līnijām. Bunkuri tika izvietoti tā, lai veidotu krustuguns lamatas. Lietā tika likti pat 1881.gadā ražoti lielgabali, kas varēja šaut līdz pat 17 kilometru attālumam pa labi piešaudītām vietām. Celtniecības darbos piedalījās arī zviedru inženieri un teju 35 000 celtnieku.
Tika veidoti pagaidu dzelzceļi, pa kuriem nepārtraukti tika vesti celtniecības materiāli, pārtika un cilvēki. Dienu un nakti strādāja veļas mazgātavas, virtuves un lauku medicīnas hospitāļi. Šī līnija vēl tagad ir aplūkojama dažādās Somijas vietās. Tur tiek veidoti muzeji, kurus sistemātiski brauc aplūkot somu jaunatne un tūristi.
Mannerheima līnija tagad atrodas bijušā pretinieka teritorijā. Tā ir nolaista un bunkuri uzspridzināti. Viens no iemesliem, kāpēc Staļins ar Somiju parakstīja pamieru un vēlāk miera līgumu, bija ne tikai smagie zaudējumi Ziemas un Turpinājuma karā. Savu lomu spēlēja tas, ka somi pretēji Hitlera prasībai tā arī neturpināja virzīties tālāk par savām vēsturiskajām robežām. Šis fakts ļāva uzturēt aplenktās Sanktpēterburgas Dzīvības ceļu, glābjot no bada nāves simtiem tūkstošiem cilvēku.
Sava loma bija «šausmu» stāstiem par somu sieviešu nāves bataljoniem, snaiperiem, kas apšāva komandierus. Slavenajiem somu nažiem-finkām, ar kuru palīdzību esot «izgriezti» veseli štābi. Neapstrīdams un svarīgs arguments bija Salpa līnijas realitāte.
Fakti bija neapstrīdami. Staļina armija bija zaudējusi no 80 000 līdz 140 000 kritušo. Smagi apsaldēti bija 190 000 iebrucēju un bez vēsts pazuduši 17 000 iekarotāju karavīri.
Šodienas Somijas labklājība, aizsardzības politika un savstarpēji izdevīgā sadarbība ar Krieviju balstās uz smagi panākto miera līgumu, kara smagajām sekām un somu vēlmi saglabāt mieru.
(papildināta ar foto)