Par tēvu nerunāsim

Tagad viņšļoti atvainojas - nav varējis pielaist mašīnu, skrējis uz mikriņuun ceļā centies sevi mierināt: ja reiz neko nevar mainīt, kāda jēgapārdzīvot par to (tomēr redzams, ka pārdzīvo gan). Pirmsčetrpadsmit mēnešiem, kad par a cappella muzicējošo grupu Cosmosnekas vēl nebija dzirdēts, jauno akadēmiski izglītoto mūziķuaprindās klejoja baumas - Šipkēvicam būšot sava grupa. Pēcdivdesmit minūšu uzstāšanās aizpagājušo Ziemassvētku koncertā Rīgaspilī pieci draugi, Doma kora skolas absolventi patiesi nolēmadibināt grupu. Sešus mēnešus vēlāk Ainara Mielava Tu saviļņoji maniviņu instrumentācijā piecām balsīm skanēja visās popmūzikasradiostacijās un uzkāpa līdz pat pirmajām vietām. Šoziem izdotaisgrupas debijas disks mūzikas ierakstu veikalos tika izķertsacumirklī. Jānis Šipkēvics, viens no Cosmos puišiem, intervijuSestDienai reiz jau sniedzis - pirms četriem gadiem, kad viņš vēlmācījās Doma kora skolā, sarunājos ar viņu kā populāra tēva dēlu,kurš ir tuvos draugos ar diviem citiem populāru tēvu dēliem. ToreizJānim bija septiņpadsmit gadu, galva pilna ar iecerēm un ideāliem,taču šķita - viņš ir par sapņainu un nenoteiktu, lai paveiktu konozīmīgu. Par laimi, priekšstats izrādījies pārsteidzīgs unkļūdains - ne vien man, bet, iespējams, daudziem Jāņa paziņām, kasviņu zināja kā aušīgu jaunu cilvēku. Tiekoties tagad četrus gadusvēlāk, atklājas, ka mazliet aušīgs un sapņains viņš ir joprojām,taču jūtams - ir nopietni strādājis, lai no tādām autoritātēmmūzikā kā Jānis Erenštreits un Ainars Mielavs izpelnītos vārdus"neapšaubāmi talantīgs jauns cilvēks". DRAUGI DĒVĒ PAR BREMZĪTIKavēšanās ir pirmais netikums, ko viņš paškritiski nosauc, kad runāpar attiecībām ar draugiem. Patiesību sakot, tas vienmēr tiekpiedots, jo Šipītis, kā viņu sauc tuvu cilvēku lokā, ir gaidītsvienmēr un visur, vēlams un mīlēts. "Aušības un mākslinieciskasaizmāršības dēļ mēs viņu saukājam par bremzīti," atzīstas AndrisSējāns no Cosmos. Labestību un sirsnību viņam piedēvē pat Doma koraskolas direktors Jānis Erenštreits. Viņš sasit plaukstas uniesaucas: "Viens no labestīgākajiem puikām, kas caur manām rokāmizgājis!"Šipītim gan piemītot viena rakstura īpašība, ko tiklabvarētu dēvēt par sliktu, kā labu - gan attiecībās ar cilvēkiem, ganradoši viņš sevi urda visu laiku meklēt kaut ko jaunu, sevatbilstošu un būtisku. Stāsta, ka draudzības, kurās ieviesusiesrutīna, Jānis mēdzot atstāt, klusi aizslīdēdams, tā ka to nevienspat lāgā nepamana un neapvainojas. Pirms četriem gadiem, kadintervēju viņu kopā ar draugiem Mārtiņu Mielavu un Ģirtu Rubeni,viņš bija haotisks, sarunas laikā mēdza aizsapņoties unaizkustinoši sajaukt frāzes, par to draugi viņu labdabīgi vilka uzzoba. Tolaik Jānis mācījās Doma kora skolā, domāja studētfilozofiju un daudz lasīja dzeju. Šoruden, klausoties viņa solouzvedumā Novembris. Vācietis. Klavierkoncerts, iedomājos, ka viņamšī uzstāšanās daudz nozīmē ne tikai kā mūziķim. "Tas, kā izrādēVācieša dzeja satuvinājās ar Maskata mūziku, man bija milzīgssaviļņojums. Kaut ko tādu es vēl nebiju pieredzējis... Bet varbūttāpēc, ka esmu pieredzējis vēl tik nedaudz," viņš saka, mazlietmulsi palūkodamies caur smalko brillīšu rāmjiem. Viņš ļoti patīkmeitenēm. "Nezinu, vai viņš vienmēr pasniedz roku un izmaksākokteili, bet patīk visām, jo ir mīļš un, kā ierodas, uzreiz notiekkaut kas interesants," atklāj bijusī Jāņa skolas biedrene. Domakora skolā Jānis mācījies klasē, kur bijuši tikai pieci puiši,nevienas meitenes. Šī klase bijusi izslavēta ar ēverģēlībām, puišivisur gājuši kopā un skolas diskotēkās vienmēr sakūluši emocijas."Viņš vienmēr aiz kaut kā aizķērās, kaut ko apgāza - vismaz kādičetri sasisti stikli ir uz viņa kuriozās sirdsapziņas," teic Jāņaklases biedrs dzejnieks Marts Pujāts. Sākot mācīties mūzikaskoledžā, Jānis drīz vien pārcēlās uz dzīvi skolas kopmītnēs.Gribējies būt neatkarīgam un pārbaudīt, vai var patstāvīgi tikt arsevi galā. Viņa istabiņā vienmēr pulcējies klases atraktīvaispiecnieks. "Tas bija periods, kad uzdzīvojām un izklaidējāmies,"tagad saka Jānis. "Viņš nebija paipuisītis. Varēja arī visu koizstrādāt, bet tas nekad nebija ļauni," teic J. Erenštreits. KOPĀAR DRAUDZENI SPĪTĒ STEREOTIPIEM Pirms četriem gadiem Jānis uzsvēra,ka visu viņa dzīvi nebūt neaizņem tikai mūzika un idejas. "Manaiomītei ir veikaliņš, un man patīk viņai palīdzēt," viņš glužinopietni iesaucās, gribēdams, lai saprotu, ka nelidinās tikai pamākoņiem. Tagad Jānis jau vairākus gadus dzīvo kopā ar draudzeniLeldi, viņa studē teoloģiju. "Draudzene ir cilvēks, ar kuru varurunāt ne tikai par nagliņu iesišanu sienā, bet par visām radošajāmidejām, kas ienāk prātā." Divdesmit viena gada vecumā sākot dzīvotkopā ar meiteni, viņš gribējis spītēt stereotipam, ka tik agrinopietnas attiecības veidot nav prātīgi. "Es vairos no stereotipiem- pareizas karjeras, izglītības, darba, jūtām. Bail, ka tas varētunogremdēt manas domas, ieceres un astoņdesmit gadu vecumā esattaptos, ka man ir pareiza dzīve, nauda, bet nekā vairāk nav.Domas un mīlestība ir vienīgais, kā dēļ vērts dzīvot," viņšsapņaini saka un tūdaļ gan nosmejass, ka laikam izklausāscukursaldi. Jānis ir romantiķis, viņam ir laba humora izjūta -atzīst draugi. "Viņa Bē bē brokastu stila joki patika visiem, viņšbija asprātīgākais klasē," atceras M.Pujāts. Meitenes, kuras arJāni ir draugos, atceras neskaitāmus jociņus, ko viņš izmetisvisneiedomājamākajās situācijās. "Reiz nakts vidū, kad sagurušibēdīgām sejām sēdējām, viņš pēkšņi starojoši iesaucās - meitenes,smaidiet! Iedomājieties, ka braucat ar motociklu!" stāsta Dienasžurnāliste Anda Kļaviņa, kura pieder Jāņa draugu lokam. Viņapiebilst, ka Jāņa humora izjūtu nav vienkārši aprakstīt, turdarbojas viss - mīmika, intonācija, kustības. Intervijas laikā ganviņš pamanās neizmest nevienu joku, ir nopietns. Laikam tāpēc, kauz sarunu aicināts kā Cosmos solists un uzskata, ka te jokiem navvietas. Laba humora izjūta vieno abus Jāņus Šipkēvicus, vecāko unjaunāko. Šipkēvics jaunākais, kā stāsta viņa Cosmos biedri, parmelnajiem jokiem nemēdz smieties, bet sniedz savu komentāru, kaspārvēršas par īsteno joku. Šipkēvics vecākais 90.gadu sākumā, kopāar Ojāru Rubeni un Edvīnu Inkēnu vadot populāro televīzijasraidījumu Labvakar, bija slavens ar saviem paradoksālajiem jokiem.Abiem Šipkēviciem ir ļoti draudzīgas attiecības, vienīgais, koJānis necieš - ja viņa tēvu piemin kā populāru personu. "Tas man irpilnīgi vienaldzīgi," viņš saka, liekot noprast, ka šis jautājumsnav apspriešanas vērts. Jāņa draugi zina teikt, ka tēvs viņam irliela autoritāte. "Viņš bieži ir uzsvēris, ka tēvs dzīvē daudz irsasniedzis, un pats grib viņam līdzināties," teic A.Kļaviņa.AIZRĀVIES AR FOTOGRĀFIJU Mācīties mūziku Jāni mudinājuši abivecāki. "Kurš no viņiem izlēma, ka mācīšos Doma kora skolā, nezinu,bet laikam jau abi," viņš spriež. Jāņa tēvs Radio SWH programmudirektors Jānis Šipkēvics ar mūziku aizrāvies jau bērnībā. "Izaugotmēs apmainījāmies vietām - es kļuvu par mūziķi, viņš ne," saka JāņaŠipkēvica vecākā brālēns mūziķis Ainars Mielavs. Viņš ir arī JāņaŠipkēvica jaunākā krusttēvs un grupas Cosmos debijas albumaizdevējs. "Ar Jāni tagad notiek tas pats, kas savulaik notika armani un visiem mūziķiem, kuri sajūt, ka publika viņus saprot unpieņem, - gribas rauties uz skatuvi. Agrāk, man liekas, viņam totik ļoti nemaz negribējās, viņš bija nopietni aizrāvies arfotogrāfiju," teic Mielavs un ir priecīgs par Jāņa panākumiem untalantu. Jāņa radošie meklējumi skāruši vairākas mākslas jomas.Doma kora skolā viņam simpatizējusi klases biedra Marta Pujātaradošā rosīšanās un panākumi. Draugiem šķitis, ka Jānis klusībāvēlējies, kaut pašam reiz izdotos atrast sevi un paveikt koievērības cienīgu. Dažādās jomas, kurās viņš centies iedziļināties,- mūzika, literatūra, fotogrāfija, filozofija - liecinājušas, kaiekšēji viņu urda nemiers atrast savu īsto vietu, radošiizpausties. Viņš gan neatklāj, vai ir mēģinājis rakstīt dzeju, betJ.Erenštreits atceras, ka Doma zēnu kora koncertturneju laikā viņšbieži kaut ko pierakstījis kladītē. Pirms pāris gadiem Jānisaizrāvās ar fotografēšanu, presē parādījās viņa bildes noaktuālajiem sporta pasākumiem. "Patiesībā man gribējās bildētmūziku. Centos bildēt koncertu mēģinājumus, kur vien tiku iekšā.Cilvēki taču nezina, kā top mūzika, es gribēju tai pietuvināties arfotoaparātu un atklāt mākslas rašanās noslēpumu," viņš aizrautīgiskaidro. Jānim mājās glabājās paša fotogrāfiju arhīvs un viņšspriež - labi, ka vienā brīdī metis tam mieru, citādi varbūt nebūtuneko paveicis mūzikā. "Šķiet, ka viņš atmodās 12.klasē - pēkšņikļuva nopietns, ļoti daudz mācījās. Laikam beidzot bija ticisskaidrībā, ko vēlas sasniegt," spriež M.Pujāts. Koledžas laiksJānim bijis grūts - brīžiem pat nācies izlūgties četriniekus mācībupriekšmetos, viņš daudz smēķējis un nevarējis saprast, ko lai arsevi iesāk. "Mamma lamājās, bet es neredzēju jēgu, kāpēc jāmācās,kāpēc mani spiež darīt to, ko negribu," viņš saka. Lūzums iestājiesit kā pats no sevis. "11.klasē sapratu, ka skepsi un negatīvāsemocijas varu pārvērst pozitīvās. Iemācījos likt lietā zināšanasmūzikā, kas man bija, un mācīties kļuva interesanti." Pēc Doma koraskolas beigšanas Jānis izvēlējās studēt kordiriģēšanu, bet tagadsaka - tas ir tikai viens ceļa posms mūzikā, viņš iešot tālāk.Kurp? Laiks rādīs. Zinot Jāņa spontāno tieksmi izzināt, navbrīnums, ka viņš pēkšņi iestāsies, piemēram, Filozofijas fakultātē- šo seno sapni viņš joprojām tur prātā.