Pārdod muižu!

Interesentiem nav pagājuši secen arī gadījumi, kad muižas tiek pārdotas gluži vai par sviestmaizi. Pašvaldības gatavas savu lielāko lepnumu pārdot par simbolisku samaksu tikai ar vienu nosacījumu - lai padomju gados nobružātā ēka beidzot tiktu restaurēta un atgūtu kādreizējo krāšņumu. Lai tūristiem nebūtu grūti iedomāties, ka šīs muižas vai pils sienas kādreiz klāja gleznas, pie sienām mirdzēja lustras un pa grīdām slīdēja daiļās muižnieces. Pašlaik privātīpašnieku rokās jau ir nonākusi sestā daļa no visām aptuveni 400 Latvijas muižām un pilīm, un daļa no tām patiešām restaurācijas darbos mostas kā aizmigušās princeses no simtgadu miega. Taču ir arī brīnumaini neogotikas, klasicisma, baroka arhitektūras pieminekļi, kas, būdami privātīpašumā, pārtop par aizmirstības, netīrības un klaiņojošu dzīvnieku citadeli. NO KOMUNALKAS PAR VIESU NAMU Staigājot pa Cirstu muižu Cēsu rajonā un klausoties smaidīgās pavadones Ievas Miķelsones stāstītajā, pārņem liela neticība, ka cilvēki spējīgi uz ko tādu. 1886.gadā pēdējā muižas īpašnieka Magnusa Frīdriha Arvīda fon Strandmaņa neogotikas stilā celtā kungu māja 1905.gadā nodedzināta, laika posmā no 1929. līdz 1937.gadam atjaunota, taču kara laikā tajā izvietots hospitālis un 1944.gadā tā atradusies tieši frontes līnijā, par ko vēl tagad liecina simtiem ložu caurumu ķieģeļu mūra sienās. Padomju laikos muižā ierīkots veikals un kinoteātris, tad kolhoza valdes nams, visbeidzot skaistā neogotikas celtne uz 15-20 gadiem kļuvusi par patvērumu visiem apkārtnes bezpajumtniekiem. Pēc Ievas un muižā saimniekojošās Ligitas Šķerbergas stāstītā, šie muižas iemītnieki skaisto ēku bez žēlošanas pārvērtuši īstā komunaļņikā. Lielākās istabas ar starpsienām sadalītas mazos kaktiņos, durvis apsistas ar dermatīnu, izsistie logi aizbāzti ar lupatām, iegāzušies griesti vispār nevienu nav interesējuši. Tā kā iebraucēju vajadzībām piemērotās muižas iemītnieki savus atkritumus bija ieraduši izgāzt ārā tieši zem muižas logiem, bagātīgā «kultūrslāņa» izvešanai bijušas vajadzīgas 20 kravas automašīnas. Muižas tagadējie saimnieki Sanita un Egils Griķi trijos gados kopā ar radiem un draugiem izmēzuši pili no visiem mēsliem un paspējuši restaurēt pagrabstāvu, muižas pirmo un daļēji arī otro stāvu, kā arī ēkas fasādi pirmā stāva aug- stumā. Šoruden sākts atjaunot arī muižas astoņstūra torni. «Pirms četriem gadiem es te palīdzēju tantītēm pārlasīt kartupeļus, bet tagad dzeru kafiju un ēdu pankūkas,» sēžot pa-grabstāvā, kur tagad ierīkotas medību telpas, sajūsminās Ieva. Visās restaurētajās telpās saglabāta oriģinālā koka grīda, no kuras nokasītas neskaitāmās eļļas krāsas kārtas, logiem ielikti jauni koka rāmji un durvis mēģināts veidot pēc vēsturiskiem paraugiem. Tā kā muižnieku Strandmaņu mēbeles izvazātas kur nu kurā, XVIII, XIX gadsimta interjera priekšmeti tiek meklēti pa visiem Eiropas antikvariātiem. Pēc E.Griķa vārdiem, viņam nekādas grūtības nerada kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoru prasība izturēties ar cieņu pret kultūrvēsturiskām vērtībām, jo «Cirstu muiža ar pakešu logiem vairs nebūtu Cirstu muiža, tās burvība būs zudusi». Viss vērtīgais tiekot restaurētas tieši tādā izskatā, kāds tas kādreiz bijis. Patiesībā E.Griķim un viņa sievai nemaz nav bijis naudas, lai postažā atstāto muižu nopirktu. Tādēļ 1998.gadā viņi nolēmuši to iznomāt par pārsimt latiem gadā, iegūstot arī pirmpirkuma tiesības, un sākuši muižu lēnām remontēt pārliecībā, ka kādreiz tā kļūs par viņu īpašumu. «Grūti pateikt, vai izdevīgi ieguldīt naudu nomātā īpašumā. Jautājums drīzāk ir par to, vai cilvēkam ir interese saglabāt kultūrvēsturiskās vērtības. Galvenais ir nevis tas, kas ir muižas īpašnieks, bet kas tiek darīts, lai muižu saglābtu,» saka E.Griķis. Tikšanās ar viņu notiek viņa darbavietā Rīgā, kur viņš smēķēt cigaretes citu pēc citas pārstāj tikai tad, kad atvilktnē ir atradis CD-Room ar fotogrāfijām, kur redzama viņa ģimene ar draugiem remontējam Cirstu muižu. «Ar restaurāciju nodarbojos es pats, jo pēc profesijas esmu zobārsts un šāds tāds priekšstats par caurumu lāpīšanu man ir,» puspajokam saka E.Griķis. Uz jautājumu, cik daudz naudas ieguldīts ēkas restaurācijā, viņš atbild pavisam īsi - daudz. «Nekāds viesnīcu bizness te noteikti neiznāks, taču ceram, ka te būs tāds kā viesu nams un cilvēki brauks uz šejieni atpūsties - te ir tik skaisti,» mazliet smeldzīgi nopūšas jaunais muižas saimnieks, atzīstoties, ka nevar sagaidīt nedēļas nogali, kad varēs braukt uz savu muižu. LABĀK PRIVATZĀCIJAI, NE IZNĪCĪBAI Latvijas Piļu un muižu asociācijā ir ziņas par aptuveni 400 Latvijas muižām un pilīm. Par pili gan parasti sauc viduslaiku nocietināto pili vai arī valdītāju rezidenci, un pēc šādiem kritērijiem par pili Latvijā būtu dēvējama Rundāles, Jelgavas, Mežotnes, Svētes pils, skaidro asociācijas izpilddirektore Laima Lupiķe. Taču tautā iegājies daudzas greznas kungu mājas, kas celtas divos vai trijos stāvos, saukt par pilīm, un eksperti šo tradīciju ciena - Bīriņu, Jaunmoku, Durbes, Vecauces, Krimuldas, Gārsenes muižas bieži tiek sauktas par pilīm. Taču ne asociācijā, ne Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI) nav atrodama informācija, cik muižas un pilis nonākušas privātīpašumā. Pēc inspekcijas arhitektūras un mākslas nodaļas vadītāja Jāņa Zilgalvja vārdiem, VKPAI interesē tikai tas, kādā stāvoklī ir arhitektūras pieminekļi, un nevis to īpašnieki. Apjautājot ekspertus, apzvanot aptuveni 30 pilsētu un rajonu kultūras pieminekļu aizsardzības inspektorus un iegūstot ziņas par vairāk nekā 60 Latvijas muižām, kungu mājām, muižu apbūvēm, kas ir privātīpašumā, priekšstats rodas pavisam savādāks - senās celtnes liktenis ir tiešā veidā atkarīgs no tā, kas un kāds ir tās īpašnieks. Vairākumā muižu ir muzeji un skolas, un tieši šīs ēkas ir vislabāk saglabājušās, stāsta L.Lupiķe. «Ja kādam šķiet, ka skolēni pilij nodara lielu ļaunumu, tad man savukārt šķiet, ka skola ir pils ēkas dzīvības nodrošinātāja,» viņa saka. Diemžēl, Latvijā ir pārāk maz pašvaldību ar tik lielu budžetu, lai atļautos restaurēt savu muižu. Tieši pašvaldību nabadzība ir galvenais iemesls, kādēļ tās cenšas pārdot savas muižas privātīpašniekiem, un nereti uzņēmīgākā īpašnieka meklējumos izsoļu sākumcena ir līdzvērtīga zemes kadastrālajai vērtībai. Pēc L.Lupiķes vārdiem, dažkārt pašvaldībai pārlieku grūti atrast muižai kādu izmantojumu. «Kādā sakarībā lai pagasts uzturētu Buku muižu, ja nezina, ko ar to darīt?» Dienai jautā Mālpils pagasta padomes priekšsēdētāja Edīte Saleniece. Lai gan viņai esot netīkams Buku muižas jaunā īpašnieka un Mālpils daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju konflikts, E.Saleniecei tomēr nav pretenziju, ka Buku muiža nokļuvusi privātīpašnieku rokās. Beidzot muižai atrasts kāds pielietojums. Bauskas rajonā privātpersonas ir nopirkušas piecas muižas - Codes, Grenctāles, Kaucmindes, Bornsmindes un Mazrundāles muižas dzīvojamo ēku, un šī rajona kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Mārīte Putniņa neko sliktu ne par vienu no īpašniekiem nevar teikt - par spīti visai mazajai rocībai, viņi cenšas tās savest kārtībā. Kaucmindes muižai privatizācija pat bijusi kā glābiņš no iznīcības - ēkas centrālajā daļā jau iebrucis jumts. Tagad muižai izstrādāts rekonstrukcijas plāns, un M.Putniņa tur īkšķi, kaut tas izdotos. Pēc L.Lupiķes vārdiem, labāk muižai atrast īpašnieku, kas pilij uzliek jumtu un vismaz kaut kā mēģina ēku uzturēt, nekā ļauj tai sagrūt. Arī Blankenfeldes muižai tās nokļūšana pēdējā muižas īpašnieka Vilhelma fon Hāna radinieces baroneses Adīnas fon Bernevicas īpašumā atnesusi īstu uzplaukumu, zina stāstīt mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. 1743.gadā uzbūvētajā kungu mājā padomju laikos bija ierīkota nespējnieku patversme. Tikai tagad, kad muiža nokļuvusi Bernevicas kundzes īpašumā, muižas apmeklētāju acīm visā savā krāšņumā atklājas restaurētie klasicisma sienu gleznojumi zālē, priecē parkets un XIX gadsimta logi un durvis. Tikai tagad rodas attāla nojausma, kā te izskatījās toreiz, kad muižā 1804. un 1805.gadā divas reizes uzturējās trimdā dzīvojošais Francijas karalis Ludviķis XVIII. «Bernevicas kundze šo muižu nopirka tikai aiz cieņas pret saviem senču īpašumiem, nekādu citu interešu viņai nav. Tā kā ir pilnībā saglabājies ēkas iekšējais plānojums, restaurācijā tiek respektēts ēkas autentiskais izskats,» priecājas I.Lancmanis. Un mazliet skumji piemetina - stāsts par Blankenfeldes muižu tomēr atšķiras no stāstiem par daudzām citām muižām, kuras to īpašnieki nopirkuši, paši nezinot, kamdēļ viņiem vajadzīga simt vai divsimt gadu veca ēka. MUIŽA = KINO, VEIKALS, GRAUSTS Stindzinošs aukstums pārņem, ieraugot Odzienas muižu Vietalvas pagastā - pa majestātisko, kādreiz pilnīgi balto celtni tagad staigā vējš, sniegs un pamestība. Neogotiskais tornis nosodoši ieduras debesīs, no muižas ziemeļu gala celtnes palikuši pāri vien mūri. Vienā no logiem palicis uzraksts «Augstu darba kvalitāti katrā darba vietā» un tieši pie muižas pagalma ieejas uzcelts monstrs ūdenstornis. «Skaista pils bija, vai ne? Mana vecmāmiņa te vēl strādāja par istabeni,» ievērojis apstulbušos iebraucējus, pie viņiem piestāj kāds no vietējiem iedzīvotājiem. Tad, atmetis ar roku, aiziet muižas dienvidu puses virzienā. Tur ēka vēl ir saglabājusies, tikai tās istabas aizslēgtas ar varenām atslēgām un otrajā stāvā virs kādreizējās zāles durvīm rēgojas milzīgs uzraksts «Veikals». Blakus šīm durvīm divas muižas istabas pārvērstas dzīvoklī, kur dzīvo pēdējā muižas iemītniece Rasma Lukjanova. «Kādreiz te pienotavas strādniekiem bija dzīvokļi, bija klubs un kantoris, tad veikals. Taču pirms čet-riem gadiem veikals izputēja un iedzīvotāji cits pēc cita aizgāja. Es te vienīgā esmu palikusi,» priecīga par negaidītajiem ciemiņiem, stāsta Rasma. Viņa vēl atminas, ka muižā bija atrodamas milzīgas porcelāna bļodas mutes mazgāšanai un skaistas porcelāna vāzes, taču «viss, kas bija aizvācams, ir aizvākts». Cik Rasmai zināms, tagad pils pieder kādai piensaimnieku biedrībai, bet tai neesot naudas muižas restaurācijai, tāpēc tā esot gatava muižu pārdot kādam rīdziniekam Pēterim Jankavam. Aptuveni XIX gadsimta vidū celtā neogotikas muiža, kas piederēja Rūdolfam fon Brimmeram, tagad joprojām ir piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības Bites īpašumā, zina stāstīt par pircēju uzdotais izdevniecības Atēna direktors Pēteris Jankavs. Nē, protams, viņam neesot naudas muižas pirkšanai, taču tieši viņš 2000.gadā izveidojis un kļuvis par valdes priekšsēdi fondam, kura bilancē Bites gatavojas nodot muižu un kas ir gatavs vākt ziedojumus muižas atjaunošanai. «Liela vaina par muižas likteni jāuzņemas vietējiem iedzīvotājiem, kuri pēc 1944.gada, kad muižas ziemeļu daļā iekrita bumba, izdemolēja ēku un noplēsa jumtu, lai no tā materiāliem izveidotu sev spaiņus un bļodas. Tā kā esmu dzimis un audzis tajā pusē, man ir vēl 60.gadu fotogrāfijas, kur jumts daļēji saglabājies. Bet iedomājieties, kāda muiža bija XIX gadsimta beigās, kad tā vēl bija viena no pirmajām neogotikas celtnēm Latvijā - kā balts gulbis,» ar sajūsmu stāsta P.Jankavs. Lai piesaistītu ziedotājus, viņš apņēmies muižas klētī izveidot ekspozīciju par Vietalvas un Odzienas muižas vēsturi un bibliotēku. Par pagasta līdzekļiem esot iecerēts iztīrīt dīķi. «Man ir tāda sajūta, ka ar laiku būs labi,» saka P.Jankavs. CERĪBA - BAGĀTS UN GUDRS PIRCĒJS Gandrīz katrā rajonā kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoram ir pieminama kāda muiža, kas līdzīgi kā Odzienas muiža nonākusi privātīpašumā un atstāta novārtā. Labi, ja tiek turēta aizslēgta un nav kļuvusi par bezpajumtnieku valstību, ar rūgtumu nosaka ne viens vien inspektors. Dramatisks izvēršas arī to muižu liktenis, kurās padomju laikos ierīkoti dzīvokļi un kuru iemītnieki nolēmuši privatizēt ēku pa kaktiņam vien. Galu galā iznāk, ka muižai ir 10-20 īpašnieki, bet saimnieka - neviena. «Kāda tur apsaimniekošana, ja muižā dzīvo vismaz 10 īpašnieki,» mazliet īgni norūc Krāslavas rajona kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Dzintra Bukēviča. Nereti muižas apbūves ēkas padomju laikos tik nolaistas, ka tagad tās tiekot izmantotas kā saimniecības ēkas, noliktavas, staļļi. Tomēr ne inspektori, ne pašvaldību vadītāji neiebilst, apzinoties, ka viņu rīcībā nav tādas naudas, lai restaurētu muižu. Lai privātīpašumā nonākusī muiža piedzīvotu labus laikus, ir trīs priekšnosacījumi. Pirmkārt, tai ir jābūt vienam saimniekam, otrkārt, viņam jābūt gana turīgam, lai atļautos ēkas restaurāciju, treškārt, viņam jābūt izpratnei par kultūrvēsturiskām vērtībām. Tā secinājusi kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Dace Ķibilda no Cēsu rajona, kur deviņām muižām ir privātīpašnieki vai arī tajās saimnieko cilvēki, kas ir gatavi par tādiem kļūt. Tiklīdz trūkst kāds no D.Ķibildas minētajiem priekšnosacījumiem, muiža nīkuļo pamestībā vai netīrībā. Tāds liktenis piemeklējis Raiskuma muižu, ko privatizējuši 20 tās iedzīvotāji, aizmirstībā izdemolētas un tukšas stāv savulaik privatizācijas rezultātā vai citādi nopirktās Jaunsventes, Lasenbekas, Asares, Vainižu, Pilsblīdenes, Puzenieku, Gulbēres, Upesmuižas, Anspoku, Villa Medem un vēl vairākas muižas. Pašvaldību nabadzības dēļ pārdošanai tiek gatavota Ēdoles muiža, Krustpils muiža, Krāslavas pils komplekss. Pašvaldībai nav naudas ne pils ēku remontam, ne uzturēšanai, sausi paskaidro Krāslavas pilsētas municipālās pilsētas nodaļas vadītājs Jānis Mačinskis. Pagaidām vēl tikai tiekot gatavots projekts pils kompleksa pārdošanai un interesi esot izrādījuši pirmie pircēji. Taču īsti nopietna pircēja vēl neesot, lai gan pašvaldība visu pils kompleksu gatavojas pārdot par simbolisku cenu un ar vienu nosacījumu - nopirktās ēkas ir jārestaurē. Lai cik žēl pašvaldībai būtu atdot savu īpašumu, bagāts īpašnieks tomēr esot vienīgā cerība uz pils atdzimšanu. Pilis un muižas, kas nonākušas privātīpašumā* Aizkraukles rajons Stukmaņu muiža Vecmēmeles muiža Alūksnes rajons Ziemeru muiža Balvu rajons Šķilbēnu muiža Viļakas muiža Balvu muižas klēts Bonifacovas muižas kungu māja Bauskas rajons Codes muiža Grenctāles muiža Kaucmindes muiža Bornsmindes muiža Cēsu rajons Cirstu muiža Veismaņu muiža Liepas muiža Jaunraunas muiža Briņģu muiža Jaundrustu muiža Gatartas muiža Daugavpils rajons Jaunsventes muižas kungu māja Lasenbekas muižas kungu māja Dobeles rajons Upesmuižas pils Gulbenes rajons Augulienas muiža Jēkabpils rajons Asares muiža Krustpils muiža Jelgavas pilsēta un rajons Blankenfeldes muiža Villa Medem Krāslavas rajons Ļudvikovas muiža Pimanovas muižas apbūve Astašovas muižas apbūve Mariampoles muižas apbūve Baļbinovas muižas apbūve Kuldīgas rajons Kabiles muižas apbūve Limbažu rajons Bīriņu pils Vainižu muiža Ķipēnu muiža Liepājas rajons Lielbātas pils Madonas rajons Lauteres muižas kungu māja Lodes muiža Zelgauskas muižas kungu māja Lazdonas pils Gulbēres muižas kungu māja Preiļu rajons Anspoku muiža Arendoles muiža Kaneņecas muiža Rīgas pilsēta Nordeķu muiža Rīgas rajons Mālpils muiža Buku muiža Sējas muiža Carnikavas muižas pārvaldnieka māja Saldus rajons Pilsblīdenes muiža Talsu rajons Dursupes muiža Nogales pils Sasmakas muiža Laucienas muiža Tukuma rajons Aizupes pils Kukšu muižas kungu māja Rūmenes muižas kungu māja Lestenes muižas kungu māja Struteles muižas kungu māja Oksles muižas kungu māja Valmieras rajons Oleru muiža Dikļu muiža Ventspils rajons Puzenieku muiža Vēdes pusmuiža Sārnates muiža * Informācija iegūta, apkopojot pilsētu un rajonu valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoru sniegto informāciju. Dienai neizdevās iegūt ziņas par Liepājas un Rēzeknes rajona muižām un pilīm, kas ir privātīpašuma. Jūrmalas pilsētā, Ludzas, Ogres un Valkas rajonā neesot muižu, kas nonākušas privātīpašnieku rokās.