Kad ceturtdien kļuva zināms, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) apmierinājusi bijušā sarkanā partizāna Vasilija Kononova (85) prasību pret Latviju par nelikumīga sprieduma paziņošanu 2000.gadā, Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs Kononovam nosūtīja vēstuli, kurā "ar lielu gandarījumu" apsveica viņu ar "taisnīgo uzvaru ECT" ".
Kononova advokāts Mihails Joffe ziņu aģentūrai RIA Novosti teicis, ka "veterāns šo tiesu uzskata par kārtējo uzvaru". Tomēr ļoti iespējams, ka bijušajam sarkanajam partizānam vēl būs jāpacīnās. Latvijas valdība spriedumu var pārsūdzēt, un pastāv liela iespējamība, ka sūdzība tiks izskatīta vēlreiz, jo ECT lēmums pieņemts ar vienas balss pārsvaru. Desmit gados, kopš dažādās tiesu instancēs tiek izskatīta Kononova lieta, mēs tā arī neesam ieguvuši atbildi uz jautājumu, vai partizānu sarīkota cilvēku nošaušana kara laikā ir kara noziegums, bandītisms vai kara uzspiesta nepieciešamība.
Atriebes plāns
Otrajā pasaules karā toreiz divdesmitgadīgais latgalietis Vasilijs Kononovs bija PSRS sarkano partizānu brigādes Laiviņa specgrupas komandieris Baltkrievijā un Latvijā. V.Kononova vads bija izvietots pie Zilupes, un viņa 18 partizāni skaitījās spridzinātāji, kas postīja dzelzceļu un citas vācu armijai nepieciešamās komunikācijas.
Šie partizāni arī nolēma iebrukt Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazo Batu sādžā. 1944.gada februārī šajā sādžā vācu karaspēka vienība bija iznīcinājusi sarkano partizānu Čugunova grupas locekļus. Kononova partizāni gribēja atriebties, tādēļ 1944.gada 27.maijā, bruņojušies un maskējušies vācu armijas karavīru formas tērpos, lai neradītu vietējo iedzīvotāju aizdomas, Kononova partizāni iebrukuši sādžā. Tieši todien sādžas iedzīvotāji gatavojušies svinēt Vasarsvētkus.
Šāva un dedzināja
Kā lasāms 2004.gada Augstākās tiesas lēmumā, nonākuši sādžā, partizāni pēc V.Kononova norādījuma sadalījušies vairākās grupās un katra no tām vienlaikus iebrukusi tai norādītajā mājā. Viena grupa partizānu iebrukusi Modesta Krupnika mājā, atņēmusi viņam ieročus un pavēlējusi viņam iziet no mājas. Uz M.Krupnika lūgumu nenošaut viņu mazgadīgo bērnu klātbūtnē, partizāni pavēlējuši viņam skriet uz mežu un sašāvuši viņu, nāvīgi ievainojot. Smagi ievainoto M.Krupniku partizāni atstājuši mežmalā, kur viņš noasiņojis un ticis atrasts nākošās dienas rītā. Viņa vaidus un saucienus pēc palīdzības dzirdējuši sādžas iedzīvotāji, kas baidījušies tuvoties un sniegt palīdzību.
Savukārt cita partizānu grupa iebrukusi Meikula Krupnika mājā. Tā kā M.Krupniks atradies pirtī, viens no partizāniem atvedis viņu uz māju un licis viņam atdot ieročus. Daļa partizānu devušies uz Ambroza Buļa māju un aizveduši viņu uz M.Krupnika māju. Tur partizāni sašāvuši A.Buļu, M.Krupniku, viņa māti Veroniku Krupniku, kā arī aizdedzinājuši māju. M.Krupnika sieva Tekla, būdama pēdējā grūtniecības mēnesī, metusies bēgt, taču partizāni viņu sagrābuši un iemetuši degošā mājā, kur viņa sadegusi kopā ar pārējiem sašautajiem. Pēc tam partizāni nodedzinājuši arī kūti, klēti, šķūni un pirti.
Iebrukuši Vladislava Šķirmanta mājā, partizāni piecēluši V.Šķirmantu no gultas, kur tas gulējis ar savu gadu veco dēlu, un mazgadīgo bērnu klātbūtnē nostādījuši viņu istabas stūrī. Partizāni pārmeklējuši māju, paņēmuši no drēbju skapja šauteni un divas granātas, tad apakšveļā izveduši V.Šķirmantu no mājas un netālu no pirts nošāvuši. Partizāni iebrukuši arī Juliāna Šķirmanta mājā, nostādījuši J.Šķirmantu pie sienas, pavēlējuši pacelt rokas un nekustēties, un, atraduši šauteni un divas granātas, ieveduši J.Šķirmantu klētī un nošāvuši.
Tajā 1944.gada 27.maijā Mazo Batu sādžā tika noslepkavoti deviņi sādžas civiliedzīvotājus, kuri nepiedalījās kara darbībā. Trīs no šiem cilvēkiem bija sievietes, viena no kurām tika sadedzināta kopā ar savu vēl nedzimušo bērnu. Latvijas partizāņu brigādes komandieris, Padomju Savienības varonis Vilis Samsons grāmatā Partizānu kustība Ziemeļlatvijā ir minējis, ka "1944.gada 25.maijā Kononova vads ar pēkšņu uzbrukumu iznīcināja "atbalsta punktu" Batu sādžā. Kaujā krita deviņi fašisti, apkārtnē nīstie darbaļaužu bendes un partizānu nodevēji".
Savu vainu noliedz
Taču 1999.gadā Rīgas apgabaltiesā aculiecinieki un arī apkārtējo sādžu iedzīvotāji liecinājuši, ka neviens no nogalinātajiem nebija iesaistījies nevienā vācu militārajā formējumā. Pats Kononovs savu vainu noliedza un apgalvoja, ka operācijā nav piedalījies, jo baidījies, ka sādžas iedzīvotāji viņu varētu atpazīt kā vietējo — viņš ir dzimis un audzis kaimiņsādžā. Laikā, kad viņa vadītā grupa bijusi sādžā, viņš palicis mežmalā un gaidījis visus atgriežamies.
Kononovs gan nespēja izskaidrot, kādēļ atskaitēs priekšniecībai norādījis uz savu līdzdalību. Viņš arī noliedza, ka savos memuāros ir rakstījis patiesību par savu līdzdalību Mazo Batu sādžas slaktiņā. Viņa piedalīšanos esot izdomājis kāds sādžas iedzīvotājs, kurš to pastāstījis Jēkabpils (Kononovs savulaik bija Jēkabpils milicijas priekšnieks) partijas sekretāram Bikovam, kurš tālāk šo informāciju nodevis Latvijas kompartijas Centrālajai komitejai, lai Kononovu neapcietinātu par to, ka viņa tēvs ir bijis aizsargs un palīdzējis vāciešiem. Šī iemesla dēļ arī Kononova vārds figurējot visās enciklopēdijās saistībā ar operāciju Mazo Batu sādžā, jo "es apsolīju Bikovam, ka nenodošu viņu par meliem, kas bija izplatīti".
2000.gada janvārī tiesā savā pēdējā vārdā Kononovs stāstīja, ka "kara laikā jebkurš, kas paņēma rokās ieroci, bija tavs ienaidnieks un, ja tu neiznīcināji ienaidnieku, viņš nošāva tevi". Vienīgais, ko viņš nožēlojot, esot tas, ka partizāni komandiera pavēli nav izpildījuši precīzi, un tādēļ gājušas bojā sievietes. ECT uzskata, ka Kononovs 1944.gada 27.maijā nevarēja paredzēt, ka viņa rīcība ir kara noziegums.
***
Kononova lieta
Vasilijs Kononovs tika arestēts 1998.gadā un atradās apcietinājumā līdz 2000.gadam, kad notiesāts un viņam piespriests pusotru gadu ilgs cietumsods. Pēc sprieduma pasludināšanas viņš atbrīvots, jo soda termiņu bija izcietis pirmstiesas apcietinājuma laikā.
Pēc atbrīvošanas Kononovs pieņēma Krievijas pilsonību.
2001.gadā Latvijas tiesa, atkārtoti izskatot Kononova lietu, atzina viņu par vainīgu kara noziegumos un piesprieda sešus gadus cietumā. Kononovs spriedumu pārsūdzēja, un lieta nosūtīta prokuratūrai papildu izmeklēšanai, viņu pašu atbrīvojot no ieslodzījuma sliktās veselības dēļ. 2003.gadā Latgales apgabaltiesa Kononovam izvirzīto apsūdzību pārkvalificēja, atzīstot viņu par vainīgu bandītismā un atbrīvojot no piespriestā soda izciešanas noilguma iestāšanās dēļ. Spriedumu pārsūdzēja prokurors, un Latvijas Augstākā tiesas Krimināllietu kolēģija atzina viņu par vainīgu kara noziegumos, piespriežot gadu un astoņus mēnešus ilgu cietumsodu.
Izskatot Kononova lietu kasācijas kārtībā, Augstākās tiesas senāts 2004.gada 28.septembrī spriedumu atstāja negrozītu.
2005.gada aprīlī Kononovs vērsās ECT, pieprasot savu attaisnošanu.
Informācija: LETA