Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Pārvarējusi nedrošību

Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta vadītāja, kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe (38) atradusi savu aicinājumu garīgā darbā ar neārstējamiem slimniekiem un viņu tuviniekiem Neliela auguma sieviete ar brillēm, astītē saņemtiem matiem un nopietnu sejas izteiksmi paceļ galvu - esmu ienākusi Stradiņa slimnīcas garīgās aprūpes centra birojā.

Pie nelielas ikonas iedegtas divas sveces, ziedi vāzē un klusums. Mapīšu vietā sienas skapī slejas kristīgā žurnāla Tikšanās kaudzīte. Viņa pieceļas un, panākot pretī, sniedz roku. Silts rokasspiediens, un viņa it kā mazliet nedrošiem soļiem atgriežas savā vietā pie rakstāmgalda. Žaketē, garos svārkos un kurpēs ar pilno papēdi Dana Kalniņa-Zaķe atgādina par savu, kapelānes, amatu. Viņa izskatās ļoti neuzkrītoši un uzreiz izraisa simpātijas ar mieru, vienkāršību un neuzbāzīgo laipnību. Šajā brīdī es atceros Danas māsu, aktrisi Rēziju Kalniņu. Kādā intervijā viņa stāstīja, cik patīkami ir, ejot pa ielu, sajust simpātiju pilnus skatienus. Rēzijai tikko bija gadījies dzirdēt, kā aiz muguras kāds vīrietis saka - jūs satriecoši labi izskatāties! Viņa nevilšus mazliet pagriezās. "Jā, jā, es jums to teicu," vīrietis apstiprinājis. Puķīte, kurai viss vienmēr skaisti padevies, Rēziju intervijā nosauc Dana. Brāli, mācītāju Kristu Kalniņu, viņa nodēvē par grēkāzi, kurš allaž izpircis māsu grēkus. Viņa pati, dvīņu Rēzijas un Krista māsa, aktrises Helgas Dancbergas un komponista Imanta Kalniņa vecākais bērns, vienmēr bijusi klusa, kautrīga un pat ļoti nedroša. Vienīgā ģimenē, kuru nekad nav interesējusi, pat biedējusi skatuve. Septembra vidū jaunā Stradiņa slimnīcas kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe organizē starptautisku profesionālo kapelānu konferenci. Stradiņu slimnīcā ar mirstošajiem slimniekiem un viņu tuviniekiem Dana strādā trīs mēnešus. Savu darbu viņa dēvē par sirds aicinājumu, Dieva dotu īsto vietu dzīvē. PATIKA BŪT MĀJSAIMNIECEI Dana nekad nepiekritīs, ka viņu ģimenē visi ir skatuves cilvēki, izņemot viņu pašu. Rēzija kāpj uz skatuves, Krists - kancelē runāt ar cilvēkiem, iedvesmot viņus. "Taču tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Es cienu aktiera profesiju, un nav jāsalīdzina, ko cilvēkiem dod aktieris un ko - mācītājs. Uz skatuves cilvēks nav viņš pats. Protams, ja šeit sēdētu Rēzija, viņa aktīvi protestētu: protams, katrā lomā viņa ir viņa pati!" Aktieru, mākslinieku vide, kurā Dana ar brāli un māsu uzauga, viņai jau bērnībā šķita gana nepiemērota sev pašai. Kamēr Rēzija un Krists dziedāja, dejoja un skaitīja dzejoļus leģendārajā bērnu TV raidījumā ar krustmāti Lienīti, Dana rakstīja dienasgrāmatu par dzīves jēgu. "Tagad pārlasu, ko rakstīju desmit gadu vecumā - jau toreiz esmu prātojusi par Dievu un ka pasaulē visam pareizi un labi jābūt," viņa smaidot saka. Jāpiebilst, ka Kalniņu ģimene tolaik baznīcu aktīvi neapmeklēja. "Cilvēks paliek arvien pesimistiskāks un drūmāks savā būtībā, un to viņš ieaudzina savos bērnos un bērnubērnos. Cilvēki vienkārši netic antīkai pasaulei. Bībeles svētos rakstus un visādus senus rakstus viņi izlieto visādām darīšanām," tas ir citāts no meitenītes dienasgrāmatas. Tobrīd viņa mācījās 4.klasē. Imants Kalniņš savu meitu dēvējis par mimozu - augu, kas, viegli pieskaroties tā lapiņām, tūdaļ aizveras. Varbūt Danai patiesi vajadzēja mācīties baletu, par ko viņa sapņoja, maza būdama. Trauslais augumiņš un emocionālais dziļums bija labi dotumi, lai viņa atvērtos, spētu sevi izpaust kustības mākslā. Tomēr izrādījās, ka Danai ir īsas kāju muskuļu saites - viņa nevarēja uztaisīt tā saukto dziļo piesēdienu. Pie dejas gan viņa vēl atgriezīsies - divdesmit piecus gadus vēlāk. Taču astoņpadsmit gadu vecumā Rīgas 50.vidusskolas ar angļu valodas novirzienu skolniecei šķita loģiski turpināt studijas Filoloģijas fakultātē. Danu interesēja viss neparastais. Universitātē viņa ātri vien iedraudzējās ar orientālās kultūras speciālistiem un nolēma doties uz Pēterburgu studēt ķīniešu valodu un kultūru. Dana neizturēja iestājeksāmenus - ātrā tempā nespēja uzrakstīt krievu valodā sacerējumu tā, kā bija iecerējusi. "Aizraušanās ar ķīniešu valodu bija tikai vēl viens veids, kā es meklēju kādu pamatu, kaut ko būtisku," viņa tagad spriež. Studijas Filoloģijas fakultātē Dana nepabeidza. Viņa agri apprecējās, divdesmit viena gada vecumā piedzima dēls Jānis. Nu viņa sāka izbaudīt to dzīves pusi, kas nekad nav šķitusi apgrūtinoša, bet, tieši otrādi, patikusi: būt mājsaimniecei. Viņai patika rokdarbi, gatavot ēst un auklēt bērnu. Dana šādu dzīvi izbaudīja ar lielu prieku. Rēzija tolaik sapņoja par mācīšanos Kultūras akadēmijā, viņa vēlējās kļūt par aktrisi. Krists interesējās par studijām Kristīgajā akadēmijā - arī viņam bija diezgan skaidrs, ko vēlētos sasniegt un piepildīt. Dana vienīgā no trijotnes neizvēlējās darbu, kas saistīts ar publisku atzinību, apbrīnu. Tad viņa zaudēja vīru. Danai bija divdesmit trīs gadi, dēliņam - divi. "Mans pirmais vīrs gāja bojā. Tas bija ļoti smags pārbaudījums. Mainījās visa dzīve." Tik daudz raudājusi Dana nebija nekad. Ja nebūtu ģimenes, viņa ierautos sevī un varbūt arī neatsvabinātos no bēdām. "Mums ar Rēziju un Kristu ir īpašas attiecības. Tā tiešām ir tuvība, kas spēj pārvarēt visu. Pirms gada, kad Kristu ar ģimeni mācītāja darbs aizsauca uz Ameriku, Dana asi izjutusi, ka kaut kā ļoti trūkst. "Attālums reizēm gan satuvina vēl vairāk. Tagad, kad Krists ir Amerikā, tā tuvība vēl vairāk sajūtama." Pāris gadus pēc pirmā vīra nāves Danas dzīvē ienāca vēl kāds tuvs, nozīmīgs cilvēks - Rēzijas kursa biedrs, topošais aktieris Olafs Zaķis. Pirms daudziem gadiem viņi jau bija iepazinušies Nacionālā teātra izrādē, kur spēlēja Helga Dancberga. Dana toreiz bija precēta, un abu iepazīšanās beidzās ar to, ka atzina viens otru par patīkamu sarunu biedru. Viņi netikās vairākus gadus. Danai bija divdesmit astoņi gadi, kad viņa apprecējās otrreiz - kļuva par Olafa sievu. Viņu laulībā pirms sešiem gadiem piedzima meita Mija Daniela. Tagad Olafs strādā IT jomā. "Vai man atlaist matus vaļā?" Dana, viegli nopūzdamās, pavaicā pirms fotografēšanās SestDienai. Ļoti nepatīk fotografēties - atšķirībā no Rēzijas viņai nav pieredzes vairākreiz gadā mirdzēt uz žurnālu vākiem. Viņa sapurina sīko astīti un tver pēc spoguļa - jānopūderē deguns, jo citkārt fotogrāfi aizrādījuši, ka tas spīdēs. Viņa izslejas un pasmaida. Grūti atpazīt juteklisko, spilgto indiešu deju dejotāju, kāda Dana vīd deju studijas Allegria koncertos. Pēc Mias piedzimšanas Danai radās problēmas ar mugurkaulu. Viņa bija dzirdējusi, ka indiešu dejas daudzām sievietēm uzlabo stāju, taču pirmo mēģinājumu deju studijā noskatījās ar aizspriedumiem. Šķita valdzinoši, taču viņa sev teica: "Es? Nemūžam!" Taču ieradās arī uz otro mēģinājumu. Aizrāvās. Kad Dana pēc pāris mēnešiem studijas koncertā kāpa uz skatuves mirdzošās, ziediem rotātās drānās, viņai ļoti dauzījās sirds. Zālē sēdēja māte, Rēzija un viņas vīrs. Notrīcēja kājas! Dana bija piepildījusi sapni, kas bērnībā mazās fizioloģiskās īpatnības dēļ gāja secen: dejot uz skatuves. Tagad, viņa atzīstas, nav dejojusi jau vairākus mēnešus. "Bet noteikti atsākšu!" apņēmīgi saka. No otras puses, kad sapnis piepildīts, tas vairs tā nevaldzina. DROSME PIEKLAUVĒT PIE DURVĪM Danas māte aktrise Helga Dancberga pēdējo gadu meitas dzīvē varētu salīdzināt ar tuvošanos pirmizrādei. "Jau gadu Dana pie datora vien sēž. Atbildības sajūta viņai ir šaušalīga," māte kā mazliet noraizējusies saka. Teiktais domāts par meitas jauno darbu - garīgās aprūpes centra vadīšanu Stradiņos. Laikam nebūtu korekti teikt, ka šī ir Danas zvaigžņu stunda. Taču, no otras puses, tā sakot, nav melots. Savu darbu viņa uztver kā Dieva aicinājumu, misiju, un gatava paveikt daudz. Dana strādā ne tikai ar pacientiem. Viņa vēlas mainīt stereotipu par garīgās aprūpes nozīmīgumu medicīnā. Dana bija viena no iniciatorēm šogad nodibinātajai Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijai. Pēc nedēļas viņa ar uzrunu un referātu atklās starptautisku konferenci, kurā aicinātas piedalīties medicīnas un garīgās aprūpes autoritātes no visas pasaules. Varu iedomāties, kāds saviļņojums un apmulsums valdīs jaunās sievietes sirdī, kāpjot tribīnē. "Pat ļoti nedroša, bailīga," viņa par sevi atklāti izsakās. Kas ir tas spēks, kas dod drosmi iet palātā pie slimniekiem uz nāves gultas un piedāvāt palīdzību? "Tas, ka apzinos - tā ir Dieva griba. Tas man dod spēku pārvarēt visu." Parasti viņa pieklauvē pie palātas durvīm, iet iekšā un stādās priekšā. Bieži saņem noraidījumu. Vēl biežāk asaras, Dieva nosodīšanu, vārdus par to, ka dzīvei nav nekādas jēgas. "Šī ir vieta, kur cilvēks var atļauties būt tāds, kāds ir - ar asarām, dusmām, bezspēcību. Un es to pieņemu," Dana saka, sēžot pie dokumentu kaudzītēm nokrautā galda. "Gaidīšu jūs," viņa rāmā balsī pabeidz telefonsarunu. Stradiņos pēdējās dienas vada zvanītājas meita. Kapelāna darbs līdzinās psihoterapeita darbam: uzklausīt un censties rast izeju no krīzes. "Tikai kapelāns, centienos izprast pacientu, balstās uz Dievu. Cenšas nevis racionāli, bet garīgi ieraudzīt cēloņus un palīdzēt." Dana ir apņēmības pilna lauzt stereotipu, ka garīgā aprūpe slimnīcās - tā jau tikai tāda parunāšanās. Viņa neatlaidīgi ar sarunu pierakstiem dodas pie ārstiem, lai savu veikumu integrētu slimnieka slimības vēsturē. "Dokumentēt ir svarīgi, jo tikai tā varu pierādīt sava darba augļus." Stradiņos gan Danas darbu nevērtē kā mazsvarīgāku, un tas ļauj justies drošāk. Tieši personīgi pārdzīvotā dēļ viņa, studējot teoloģiju, ieinteresējās par garīgās aprūpes darbu. Savulaik studēt kopā viņu pamudināja Krists. Bez pārdzīvotā varbūt sēdētu mājās ar bērniem, būtu laba mājsaimniece. Vai arī ar prieku turpinātu administratores darbu UNESCO pārstāvniecībā Latvijā. Kapelānes darbā (sākotnēji kā garīgās aprūpes kursu dalībniece Rīgas 1.slimnīcā) viņa iesaistījās pēc tam, kad bija vairākus gadus pavadījusi, audzinot meitu. Vienlaikus centās pabeigt studijas Teoloģijas fakultātē. Tagad jau tikusi līdz maģistrantūras diplomdarbam. "Ak vai, cik saprotošam jābūt otram cilvēkam ģimenē, lai to, kas tagad ar mani notiek, pieņemtu," Dana ar nopūtu saka. Vakarā, pārnākot mājās, Danai bieži negribas uzklausīt nevienu. Reizēm acīs ir asaras. Gribas nobēgt otrā istabā. Ar Olafu viņa ir precējusies jau desmit gadus. "Rutīnu vēl nekad neesmu izjutusi. Tiešām ne.""Trīs bērni, un katrs pilnīgi citāds! Joprojām nesaprotu, kā, vienādi audzinot, var tik atšķirīgas personības izveidoties," emocionāli izsaucas Danas māte Helga Dancberga. Uz visiem trim bērniem skatoties, viņa nojautusi, kāds liktenis Danu sagaida. Kamēr citi kāpa kokos un dauzījās, Dana staigāja ar piezīmju blociņu un rakstīja esejas par pareizu pasaules kārtību, kurā visi jūtas laimīgi.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Pār Deglava tiltu pārvietoties

Kopā nobalsojuši: 725

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits