Pasaka ar realitātes druskām

Proti, pierādījuši, ka esam pieraduši iztikt bešā: sak, ja nav, tadnevajag ar. Bažas izklīda ātri: kinoteātra zāle bija piepildītalīdz pēdējai vietiņai - bērni, kāda mamma, tētis, kāda vecmāmiņa.Ciparos Ūdensbumbas resnajam runcim panākumi izskatās šādi: nopiektdienas līdz svētdienai Rīgā un arī Liepājā filmu noskatījušies1982 skatītāji (tā ir skatītākā filma Latvijā, aiz kuras sekoSofijas Kopolas elegantā drāma Pazudis tulkojumā). Latviešu filmabērniem ir izraisījusi pamatīgu interesi, tā ir gaidīta unvajadzīga, un pat tie garie gadi, kuru laikā valsts kultūrpolitikaslīmenī totāli tika ignorēts nacionālās bērnu filmas "jautājums" -proti, tās tiesības uz eksistenci, - izrādās, postošu ļaunumu navnodarījuši. Ar vienu piebildi - Ūdensbumbas resnajam runcim ideālāmērķauditorija ir bērni no sešiem līdz astoņiem, varbūt desmitgadiem, tātad zaudētāji ir tikai un vienīgi tīņi, kuriem savulaikneviens neiedomājās piedāvāt bērnu filmu. Ķeriet nu vēju! RežisoramVarim Braslam vienmēr ir piemitis apskaužams talants kontaktētiesar bērniem, kopā ar scenāristu Alvi Lapiņu viņiem ir labassadarbības piemēri (Ziemassvētku jampadracis,1993, Emīla nedarbi,1985), kas turpina būt latviešu kino ģimenes filmu klasika.Skatījos Ūdensbumbu pa otram lāgam, un atliek vien nožēlot, kafilmas veidotāji līdz Berlīnes kinotirgum, kur pirms mēneša notikafilmas pirmizrāde, bija paspējuši sagatavot tikai videoversiju arnetehnisku skaņu. Ar krāsu un skaņu korekciju (Dolby) vizuāli unskaniski Ūdensbumba nu atstāj daudz tīrāku un nostrādātākuiespaidu. Stāsts par divām māšelēm Kuldīgā, viņu blēņām un sapņiemun nešpetno, jo vientuļo mātesmāsu - pieskatītāju Unu izstāstītsgana raiti un atraktīvi. Varis Brasla kopš Emīla nedarbu laikiem(kuru gan režisors negrib redzēt kā kritēriju, ar ko salīdzinātŪdensbumbu) ir mācējis rimto stāstījumu risināt ne tikai "dzenot uzpriekšu" sižetu, bet arī piešķirot filmas varoņiem - bērniem -tiesības uz savu pasaules redzējumu, fantāzijām un vīzijām, betskatītājam - iespēju paskatīties uz pasauli bērna acīm. Ko darīt,ja "cīņa" ar nešpetno, jo vientuļo Unu (Baiba Broka) ir iespējamatikai fantāzijās: to izmanto Varis Brasla, iestrādājot filmasaudumā ar datortehnoloģijām veidotas epizodes (korsete, kurā tiekietērpta Una, savelkot vidukli līdz nemaņai, ziediņi, kas novīst novāzē ielietā skābā vīna, krokodils, kurš izšķiļas no olas... - tāsveidojis mākslinieks Indulis Gailāns). Un tomēr Ūdensbumbāuzpērkošākais, uzrunājošākais ir ne tikai jestrās atrakcijas -meitenīšu iedomas, bet tas, ka V.Braslam izdodas visai veiksmīgiiecentrēt Ūdensbumbu konkrētā laikā - tā tiešām ir mūsdienuLatvija, tas viss notiek tagad un tepat. Un ne jau visai neveikli(formāli) iepītie sociālie bēdustāsti - tēvs, kas krāso namufasādes Londonā, pelnot naudu, māte, kura strādājusi nu jausabrukušajā kultūras namā, brauc uz Rīgu mācīties par frizieri, unloģiskais jautājums, kas no tiem izriet, - kā šie bēdubrāļi vardzīvot tik kvalitatīvā, nebūt ne lētā vidē - ir tie, kas konkretizēstāstu. (Turklāt Varis Brasla vairākkārt ir uzsvēris, ka sociālāproblemātika viņu neinteresē un filma veidota mūsdienu pasakasmanierē.) Norišu konkrētība drīzāk lasāma niansēs un pasaulesizjūtā - tajā dīvainajā vientulībā, kurā būtībā dzīvo visi galveniefilmas varoņi: meitenītes, jo mamma un tētis prom darbos, Una - joviņa ir cilvēcīgi viena, delverīgais puišelis, kuram tētis jūrā,bet viņš pats sev izdomājis stāstu par krokodilēnu, kam garšokotletes. Un, lai arī cik jancīgi tas būtu, bērnu un pieaugušopasauli kopā saslēdz "zilais draugs" TV - tas piedāvā "kodu", kaspalīdz saprasties divām karojošām nometnēm - "meksikāņu" (filmētsLatvijā) TV seriālā mazā Marta ierauga nīgrā "mājāža" Unas problēmuatrisinājumu: ja arī Unu uzrunātu kāds ugunīgs pielūdzējs unaizvestu tālēs zilajās, māsiņām būtu miers. Manuprāt, precīzadetaļa, zinot, cik bieži pārgurušo, aizņemto vecāku vietā bērnusaudzina TV un tā servētie "mesidži"/ vēstījumi. Unas (Baiba Broka)tēla esence ir ietilpināma frāzē "nīgra aiz vientulības", kuraibagāžā nāk līdzi gan pašas bērnībā valkātā korstete "taisnaimugurai", kas nu tagad tiek vilkta mugurā māsasmeitai, gan seriālublenšana un tvīkšana pēc savas otrās pusītes. Sapņu prinča Ivo lomatikusi Gundaram Āboliņam, kurš, šķiet, ir visideālāk nospēlētaisfilmas tēls: gardēdis, gliemežu ēdējs, kura omulīgā ungastrononmiskas baudas alkstošā persona būtībā ir tā, kas Kuldīgasnamā diktē dramaturģiju - gaidas, pārdzīvojumus, kreņķus. Varbūtabu meitenīšu sejiņas tik intensīvi varēja nerotāt glicerīna asarupēdas, kaut, ja nu pēc scenārija ir jāraud, bet bērns negrib vainevar raudāt, ko darīt... Kaut abas meitenes darbojas žiperīgi unaizrautīgi, dažās epizodēs tomēr, iespējams, mazliet par forsētu undeklamatīvu, kaut atzīstami veikli ir filmas dialogi - te nejūt"scenārista onkuļa" sacerētu falšumu, bet dzīva bērna valodu.Savukārt igauņu aktiera Tīnu Karka spēlētais suņu un šampinjonuvecis ir gan kolorīta epizode, gan "āķis" filmas potenciālajamskatītājam Igaunijā, kur to, dublētu skaidrā igauņu valodā, izrādīspavisam drīz. Filmas tīrais, gaišais vizuālais zīmējums, sakoptā,estetizētā vide to tiešām tuvina mūsdienu "pasakas reālāsdekorācijās" statusam, kas itin labi varētu tikt skatīta arī citurpasaulē, kur nekad un neviens nav dzirdējis nedz par Kuldīgu, nedzarī Latviju. Un Berlīnē par Ūdensbumbu resnajam runcim dzirdētaisapzīmējums "skandināvu filma bērniem" man šķiet pat drīzākkompliments, nevis pārmetums, jo ar sīkiem izņēmumiem filma irkorekti izspēlēta pašas izvēlētajos spēles noteikumos: "mūsdienupasaka ar reālisma elementiem". Ja vēl tik sasteigts, šķiet,neizstāstīts, ar steigu norauts nebūtu filmas fināls, Ūdensbumbasavu gaišo, dzīvīgo intonāciju būtu iznesusi godam. "Mammu, viņitaču runāja latviski," brīnījās kāds puika pēc filmas beigām.Vienkārša konstatācija, kas uzšķērž veselu problēmu gūzmu - gan to,kas "vainīgs", ka tik ilgi netika uzņemta filma bērniem, gan arīuzrāda kinoizrādīšanas problēmas: amerikāņu filmas bērniem Latvijātiek subtitrētas, nevis ierunātas (finansiālu apsvērumu dēļ -dublāža ir daudz dārgāka). Nav īpašas jēgas vairs vicināt dūres unpārmest kinobudžeta līdzekļu sadalītājiem, kāpēc filma bērniemnetika finansēta agrāk. Vienmēr atradīsies pretargumenti - kalīdzekļi tiek dalīti demokrātiskā ceļā un ka ilgus gadus spējurobežās ir atbalstīta animācija, kuras mērķauditorija taču arībieži vien ir bērni, gan - ka, iespējams, nemaz nav bijisproducenta, režisora un projekta, kas būtu uzstājīgi meklējisfinansējumu un ticis noraidīts. Patiesība droši vien ir kaut kur pavidu, kaut gan jābrīnās, kur ilgus gadus snauduši latviešukinoproducenti, lai pamostos un apjēgtu, ka filma bērniem pa starpuvisam citam (valoda, vide, ar ko bērns var identificēties), ir arīlabs "biznesa projekts". Tas potenciāli ir gan perspektīvspiedāvājums pasaulei, gan īsais ceļš ne tikai uz pašmāju bērnu, betarī viņu vecāku sirdīm - proti, komunikācijas nodrošināšana.Pavilksim svītru pagātnei, secinot, ka projekts Ūdensbumbasresnajam runcim (producents Gatis Upmalis) ir labs darbs, kaut vaipielietojamā nozīmē vien. Arī fakts, ka filma tapusi sadarbībā arIgauniju un tiks dublēta igauņu valodā, ir bonuss producentam.