Pastāv viedoklis

Jo kā gan var pastāvēt viedoklis bez viedokļa autora, īpašnieka, sauciet, kā vēlaties. Kāpēc to pieminu? Varētu būt, ka lielai sabiedrības daļai paslīdējusi garām ārkārtīgi interesanta diskusija, kas ar neciešami garām klusuma pauzēm norisinājusies Dienas lasītāju vēstuļu sadaļā (2.lpp). 16.jūnijā vēstulē Dīvainas atmiņas lasītājs Rihards Beitāns nosodīja pirms dažām dienām laikrakstā publicēto represētās Margaritas Sideres stāstījumu par izsūtījumu. Sirmā kundze bija atļāvusies publiskot savas atmiņas, nevis kādu vispārpieņemtu (vai vispārpieņemamu) versiju par «Sibīrijas izsūtījumu, kāds tas bija īstenībā». Protams, pārmetumi bija aplami, pat muļķīgi, un jau pēc dažām dienām parādījās atbildes (Atmiņas kā jau atmiņas, Nekoriģēsim atmiņas). Dažas dienas vēlāk līdzīgs strīds sākās citā pasaules malā. Arī par atmiņām, tikai šoreiz par atmiņām, kas nemaz nav piedzīvotas. Izrādījās, ka prominents ASV vēsturnieks, Pulicera prēmijas laureāts Džozefs Eliss gadiem maldinājis vispirms savus studentus, pēcāk pat tuviniekus un preses pārstāvjus, stāstot par savām gaitām Vjetnamas karā. Diemžēl vēsturnieks dienējis pavisam citur. Vairums šim dīvainajam notikumam veltīto avīžrakstu atkārtoja vienu un to pašu - Eliss pazīstams kā izcils zinātnieks un nudien nav saprotams, kāpēc viņš melojis. Tikai vienuviet pamanīju minējumu, ka varbūt pētnieks kļuvis par paša iztēles upuri. Viņam piemītot izcila spēja no «sausiem» vēstures faktiem un dokumentiem uzburt ainas, kas lasītājā radījušas klātbūtnes ilūziju. Un iespējams, ka pamazām vien arī viņš pats tām sācis ticēt. Abi piemēri iezīmē atmiņu riskanto dabu. Vieni labprātāk atceras nevis konkrētus notikumus, personiskus pārdzīvojumus, bet samierinās ar kolektīvi akceptētu un tiražētu notikumu patieso versiju (pastāvošo viedokli), citus šādu versiju pieņemt (vai radīt, iztēlot) mudina personisko pārdzīvojumu trūkums. Taisnību sakot, to visu sāku pārdomāt pagājušonedēļ, dzirdot pārmetumus, ka man nav bijušas tiesības še pat Slejā dalīties iespaidos pēc dramaturga Gunāra Priedes dienasgrāmatu izlasīšanas. Jo es neesot dzīvojis tajā laikā, līdz ar to nespējot saprast tā laikā «procesus». Un šonedēļ cita dramaturga - Paula Putniņa rakstā lasot, ka ikviens, kas uzdrošinājies apšaubīt vai kritiski vērtēt kādas vēsturiskas personas vai mākslu pārstāvja veikumu, «duļķo un deformē sabiedrības apziņu». Iespēja likt lietā šaubas un kritiska domāšana ir viena no Rietumu sabiedrības valdzinošākajām iezīmēm. Aizraušanās ar pastāvošiem viedokļiem, piesliešanās sabiedrības apziņai vai ļaušanās pārdabiskiem procesiem noved vien pie bezpalīdzīgām dusmām. Vai uzmācīgām indevēm - piemēram, vēlmes savus bezpersoniskos priekšstatus un atmiņu trūkumu par «ulmaņlaiku» labklājību uzsliet pieminekļa veidolā. Kāpēc vispār lasīt kādu grāmatu, ja jau iepriekš zināms, ko tā slēpj? Un kāda vajadzība uzdot par savām svešas atmiņas? Ja slinkums atcerēties un negribas domāt, var paskatīties, kā viena vakartērpā ģērbta dāma otrai tāpat uzpostai kundzītei ar šampanieša pudeli iebelž pa galvu un izraisa pilnīgu atmiņas zudumu jeb amnēziju. Vai tam ir iespējams noticēt? Varbūt nav. Tomēr pastāv viedoklis, ka savus kreņķus var aizmirst, skatoties uz tīri pārtikušiem un bezrūpīgiem ļaudīm, kas tēlo, ka sarunājas par saviem kreņķiem. (Pēdējā rindkopa, protams, ir nošpikota.)