Pats priekšnieks, pats padotais

Piemēram, Amatniecības kameras izsniegtā apliecība, kas ir dokuments, kurš apliecina, ka viņa var gatavot dažādu veidu produkciju, jāizņem Latvijas amatniecības kamerā un ik gadu jāiet pagarināt. Turklāt ik pēc trim gadiem visa procedūra jāsāk no jauna. «Es piekrītu šai sistēmai attiecībā uz tiem, kuri tikko sāk strādāt. Bet tiem, kuri strādā ilgi, varētu jau karti izsniegt uz ilgāku laiku,» - tā Ilze Jākobsone. Ik gadu pašnodarbinātajam dzīvesvietas izpilddirekcijā jāiet ar iesniegumu pēc atļaujas strādāt, jāiesniedz arī plāns par cerēto peļņu. «Komisijā var jautāt visu, ko vien vēlas. Piemēram, man vaicāja - kāpēc darbiem apakšā ir hieroglifs? Skaidroju, ka tas ir mans paraksts, ar kuru apliecinu kvalitāti!» pacietīgi skaidro Ilze Jākobsone. Tad dokumenti tālāk ceļo uz Rīgas domi un pēc divām nedēļām atgriežas finansu nodaļā ar atļauju. «Man izdevīgāk ir ņemt individuālā darba atļauju, par ko es samaksāju latu. Kad tas izdarīts, ar savu fotogrāfiju dodos uz Finansu nodaļu, kur man izraksta atļauju,» stāsta I.Jākobsone. Kaitinošie sīkumi I. Jākobsone rūpīgi skaidrā rokrakstā aizpilda savu Ieņēmumu un izdevumu žurnālu. «Visu pa mēnešiem cītīgi sarakstu, krāju čekus. Iepriekšējā atskaišu grāmata bija pārskatāmāka.» Bet ar čekiem mēdz būt problēmas. «Redzot interesantu materiālu, to nopērku, pat nedomājot, kā tūlīt to likšu lietā. Ideja ir jāizauklē, jāpārdomā, jāizmēģina. Pērn sapirkos linu audumu, sākšu darināt somas. Bet pagājušā gada čekus man vairs neņem pretī!» skaidro Ilze Jākobsone. Zinot, ka no janvāra līdz marta sākumam tirgū ir apsīkums, darba atļauju Ilze Jākobsone izņēma vēlāk - martā. Taču māli darbam ir nopirkti janvārī. Čeks vairs nav derīgs. Kases čekiem otrā pusē vajag zīmogu. «Ja man darbam kas pietrūcis - laka, ota, krāsa, zvanu kādam, lai nopērk. Jāsaka paldies, ka čeku atceras paņemt, bet nezinātājs apzīmogot aizmirst. Nav jau grūti vēlāk dabūt zīmogus, bet tam vajadzīgs laiks.» Gadās tādas lietas kārtojamas, kur čeku pretim nevar dabūt - kāds atlej formas, kāds piedāvā caurspīdīgu glazūru, atved kukulīti mālu par trīs latiem, bet par atvešanu jāmaksā divi lati. Keramiķa darbs ir fiziski grūts, Ilzei Jākobsonei nepārtraukti jālieto roku krēmi. «Man jau vajadzētu likt arī roku krēmu un zāļu čekus iekšā atskaitē.» Bez atvaļinājuma un palīgiem Agrāk Ilze Jākobsone maksāja arī sociālo nodokli. «Kad ienākumi līdzsvarojas ar izdevumiem, nodokļi nav jāmaksā. Ja es nopelnītu to, ko nopelna saloni, darbus pārdodot, tad jau varētu arī ievilkt elpu!» Pensiju, starp citu, viņai rēķinājuši ilgi, jo jau garus gadus viņai nebija pastāvīgu ienākumu. «Strādāts ir visu mūžu, bet saskaitot sanāk dīvainas lietas.» Bet ja negribas strādāt? «Ar pensiju neiztikt. Kā var nestrādāt? To gan, kas ir atvaļinājums, nezinu. Gadās klusāki mēneši, bet tad jāstrādā nākamai sezonai. Tagad arī - tām linu somām jau vajadzēja būt salonos. Nu nekas, būs jaunnedēļ!» I. Jākobsone saka, ka ienākumiem ir tendence samazināties. Materiāli iepirkti, jāspēj ātri pārorientēties no viena ražošanas veida uz citu - uz tādu, kas ir modē, pēc kā ir pieprasījums. Tāpēc blakus keramikai top arī linu somas, ir uzšūts paraugs bērnu rotaļlietai - spilventiņam. Salonos darbiem mēdz būt pat simts procentu uzcenojums. Pircējs paņem vāzīti rokās un saka - maziņa, bet cik dārga. Uz priekšlikumu, ka pašai vajadzētu arī tirgot, Ilze Jākobsone raugās skeptiski. «Man nav tirgotājas talanta. Bez šaubām, sajūta, ja par padarīto maksā uzreiz, būtu patīkamāka - tagad jāgaida, kad saloni preci pārdod.» Strādāt kolektīvā I. Jākobsone arī nespējot. «Man nepatīk, ja skatās pār plecu.» Bet dot uzdevumu palīgiem, piemēram, šūt somas? «Man vajag kvalitāti. Ja somai pašizmaksa ir trīs lati, cik man būs jāmaksā palīgiem? Man bija palīgs, kas mīcīja mālus. Pēc tam pašai vajadzēja pārmīcīt.» Arī Ilzes Jākobsones meita Ulla no aprīļa paņēmusi individuālā darba atļauju. Viņas profils - tērpu dizains, zīda apgleznošana, tušas un akrila zīmējumi, dizaina grafika utt. Nu pašām salons būtu jāatver!? «Esam izstaigājušas Vecrīgu! Idejas, kā izveidot citādāku salonu, būtu, bet kredītus nevaram dabūt, jo nav pastāvīgo mēneša ienākumu. Mūsu riņķa dancis ir iepirkt, iestrādāt, iepirkt, iestrādāt. Līdzekļi atpakaļ nāk ļoti lēni.» *** Pašnodarbinātie Pašnodarbinātie ir personas, kas no sava darba gūst ienākumus un paši veic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Lai kļūtu par pašnodarbināto, jāreģistrējas savas dzīvesvietas Valsts ieņēmumu dienestā desmit darba dienu laikā no dienas, kad iegūts pašnodarbinātā statuss. Statusu apliecina noteikts dokuments (atkarībā no nodarbes) - piemēram, Uzņēmuma reģistra izsniegta reģistrācijas apliecība, ārsta sertifikāta un ārsta prakses reģistrācijas apliecība, amatniecības kameras apliecība. Pašnodarbinātā statuss ir auklītēm, remontstrādniekiem, kurpniekiem, šuvējām, frizieriem, arī zvērinātiem advokātiem, notāriem, revidentiem. Pašnodarbinātie ir arī radošo profesiju pārstāvji, kuri saņem autoratlīdzību. Pagājušajā gadā Latvijā nodokļus maksājuši aptuveni 14 tūkstoši pašnodarbināto (vairākums no tiem ir zemnieki). Pašnodarbinātai personai nodokļi jāmaksā no ieņēmumiem - iedzīvotāju ienākuma nodoklis (25 %), valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (33%), kas garantēs vecuma pensiju un apdrošināšanu slimības vai bērna dzimšanas gadījumos. Taču pašnodarbinātajam nav iespējams saņemt bezdarbnieka pabalstu un pabalstu darba negadījuma dēļ.