"Pinokio gadījuma" izmeklēšana
Piektdien ap trijiem pēcpusdienā Latvijas Nacionālajā operā (LNO) ieradās divi apņēmības pilni vīri. Viens no viņiem stādījās priekšā kā Vadims Nazarovs, Valsts policijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 3.biroja 2.nodaļas inspektors. Uz operas mārketinga un komunikāciju nodaļas galda nosvieduši izdruku no Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna Leļļu operas reklāmas lapas internetā, viņi vaicāja, vai tā neesot bērnu pornogrāfija. Interneta lappusē bija izmantots tas pats attēls, kas uz izrādes scenogrāfes Katrīnas Neiburgas veidotā operas plakāta un programmiņas vāka - mazs kails nenosakāma dzimuma bērns kādam rāda garu degunu.
Policisti pavēstīja, ka Valsts policijā (VP) 1.februārī sākts kriminālprocess par "iespējamo bērna kailfoto izmantošanu Latvijas Nacionālās operas reklāmā izrādei Leļļu opera".
Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes darbinieki bija sākuši kriminālprocesu par tādu pornogrāfisku vai erotisku materiālu lejupielādi, iegādāšanos, ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu. Par šādiem nodarījumiem draud sods ar brīvības atņemšanu uz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
Policisti operas darbiniekiem ieteica sagatavot kādu paziņojumu presei, paziņoja, ka zēna attēli ir jāaizvāc no LNO interneta mājaslapas, un piekodināja skatīties tā vakara LNT ziņas. Pusčetros uz LNO zvanīja un par notikušo jau interesējās no raidījuma Panorāma. Aptuveni tajā pašā laikā māksliniecei Katrīnai Neiburgai zvanīja kāda, iespējams, policijā strādājoša persona, kas stādījās priekšā kā Bricka un paziņoja, ka Katrīnai pirmdien plkst.11.30 jāierodas Stabu ielā 61, kur tiks noskaidrots, vai šajā lietā par "pornogrāfisku vai pedofīlisku materiālu izvietošanu internetā" viņai piemērojams liecinieces vai aizdomās turamās statuss.
Četros interneta ziņu portālos parādījās VP preses un sabiedrisko attiecību biroja priekšnieces pulkvežleitnan-tes Ievas Rekšņas sagatavota informācija par "Pinokio gadījuma" izmeklēšanas sākumu. Ziņā bija apgalvots, ka "Valsts policijas darbinieku uzmanību iepriekš minētajai reklāmai piesaistīja ārvalstu pilsoņi, kuri, ierodoties Rīgā, šīs operas izrādes reklāmu bija ievērojuši lidmašīnās piedāvātajos preses izdevumos". Šāda versija tika atkārtota arī tā vakara televīzijas ziņu sižetā, kas meistarīgi bija piekabināts ziņai par mazgadīgās Justīnes slepkavas tiesu. Izrādījās, kāds policijas darbinieks pats savām acīm lidmašīnā bija redzējis, iespējams, zviedru tūristu, kas, ieraugot Leļļu operas reklāmu, bija "stipri kratījis galvu". Informācija par stipro galvas kratīšanu kā lietas ierosināšanas iemeslu gan bija pretrunā ar policistu teikto LNO namā - viņi bija apgalvojuši, ka process sākts pēc kādas modeļu aģentūras pārstāvju ierosinājuma. Tikai nejaušas sagadīšanās dēļ tā bijusi viena no modeļu aģentūrām, kas nodarbojusies ar mazgadīgu modeļu fotografēšanu piedauzīgās pozās un šādu attēlu izvietošanu internetā.
Mirkļa izbīlī LNO publiskoja paziņojumu, ka, "ņemot vērā sabiedrībā izraisījušos rezonansi, LNO un radošā komanda nolēmusi mainīt izrādes reklāmas māksliniecisko risinājumu", tomēr piebilstot, ka "izrādes Leļļu opera vizuālais tēls cieši saistīts ar izrādes ideju - koka puisēns Pinokio ienāk šajā pasaulē kā nevainīgs bērns ar tiešu, skaidru un nesamaitātu pasaules redzējumu". Nezinot gan, cik šāda policijas prasība ir juridiski pamatota, LNO darbinieki kailā zēna attēlus steigšus izņēma arī no savas interneta mājaslapas.
Gan politiķi, gan visādi sabiedrisko attiecību speciālisti labi zina, cik auglīgi dažādiem publiskiem paziņojumiem un aktivitātēm mēdz būt piektdienu vakari, kam seko divas klusas dienas, kuru laikā labā ziņa var neviena netraucēta un neatspēkota izplatīties un, tā teikt, nosēsties apziņā.
Vienīgā vieta, kur norisinājās kaut jel kāda diskusija, bija anonīmie komentāri pie internetā publicētajām ziņām. Tur neizpratne par notikušo un ironiski mudinājumi policijai sākt kriminālprocesu, piemēram, par Jaņa Rozentāla gleznu Gavilējošie bērni mijās ar neizmērojamu ļaunumu un naidu pret visu pasauli - nu kaut vai operas plakātā fotografēto bērnu apsaukājot par pedofīlu sapni vai dēvējot par "kvaukšķi". Atšķirībā no idejas pasaku par mazu kailu koka puisēnu ilustrēt ar īsta bērna attēlu šādi epiteti, protams, liecina tikai un vienīgi par garīgu veselību un augstiem morāles ideāliem.