Pedofilija šķērsgriezumā

Pēc UNICEF aprēķiniem, pasaulē katru gadu par seksa industrijas vergiem kļūst apmēram viens miljons bērnu. Kas ir pedofilija? Šī vārda skaidrojumu jūs neatradīsiet nevienā no padomju laikā izdotajām vārdnīcām un enciklopēdijām. Arī medicīniska rakstura enciklopēdijās ne. Un ne tāpēc, ka nekā tāda nav bijis. Vārdu pedofilija pirmo reizi lietoja Krafts-Ebings 1886.gadā, šādu uzvedību saistot ar cilvēka garīgo vājumu. Kā skaidrots starptautiskajā psihiatrisko slimību klasifikatorā, pedofilija ir tieksme pēc seksuāla kontakta ar bērnu, kurš vēl nav sasniedzis pubertāti. Tas var būt gan fantāziju, gan darbības līmenī. Biežāk pedofilija izpaužas nevis kā dzimumakts, bet gan kā dažādas tā sauktās neķītrās darbības, tanī skaitā ģenitāliju aizskaršana vai orālais sekss. Tomēr, lai diagnosticētu pedofiliju, ar fantāzijām vien nepietiek. Seksuālajām tendencēm jābūt arī sociāli pamanāmām un kaitnieciskām. Bieži tā arī notiek - seksuālie impulsi realizējas cilvēka fantāzijā, pēc tam bauda tiek gūta, aplūkojot attiecīgas fotogrāfijas, līdz visbeidzot viņš kļūst drošāks un savu seno sapni izmēģina dzīvē. Sākumā bikli un piesardzīgi. Ja izdodas, iet ar vien tālāk un tālāk. Kamēr neaptur. Kas viņi ir? Līdz šim pie mums atklātībā nonākuši vairāku pedofilu vīriešu uzvārdi. Tā arī ir - lielākais vairums no viņiem ir vīrieši. Visai reti, tomēr ir gadījumi, kad vainīgās izrādījušās sievietes. Lai cik dīvaini arī neliktos, visbiežāk pedofiles - sievietes bijušas izmantoto bērnu mātes. Tiesa, šīm sievietēm konstatēti dažādi psihiska rakstura traucējumi. Gadījumus, kad bērnus seksuāli varmākojušas mātes, ir ļoti grūti atklāt. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka visai grūti nošķirt to robežu, kur beidzas mātes mīlestība un rūpes un kur sākas seksualizēta uzvedība («rotaļāšanās» ar bērna (parasti dēla) dzimumorgāniem, likšana bērnam glāstīt sevi starp kājām u.tml.). Pie tam visai nepieņemama šķiet doma, ka māte kaut ko tādu varētu nodarīt savam bērnam. Varētu pat teikt - sabiedrība negrib pieņemt šādu patiesību. Un pieaugušais bērna stāstītajam nenotic... Pedofila «ēdienkarte» Grūti pateikt, kas biežāk ir pedofilu upuri - zēni vai meitenes. Biežāk atklātībā nākuši notikumi, kad seksuāli izmantotas bijušas meitenes. Tajā pašā laikā paši pedofili apgalvo, ka biežāk izvēloties zēnus. Iespējams, mazās meitenītes ir drosmīgākas, lai izstāstītu par notikušo kādam no pieaugušajiem. Varbūt paši pieaugušie biežāk pamana, ka ar meiteni kaut kas ir ne tā, to pašu uzvedību zēnam norakstot uz «puikas paliek puikas». Varbūt pieaugušie nav pieraduši domāt, ka seksuāli izmantots var tikt arī zēns. Arī paši puiši savu agrīno seksuālo pieredzi, ja tāda bijusi, izvēlas pasniegt kā sava veida varoņdarbu - iepazīšanos ar to, par ko pārējie vienaudži tanī vecumā pat nenojauš. Protams, tā ir vieglāk, lai arī ne vienmēr seksuālās attiecības ir bijušas gribētas un labprātīgas. Kādi viņi ir? Nosacīti pedofili var tikt iedalīti trīs kategorijās: fiksētie, regresētie un sadistiskie. Runājot par pedofiliem, parasti ar šo vārdu tiek domāti fiksētie pedofili. Tās ir nenobriedušas personības, kuru seksuālā attīstība apstājusies bērnībā. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka fiksētie pedofili pirmām kārtām ir seksuāli orientēti uz bērniem. Šie cilvēki sevi identificē ar bērniem. Viņi paši jūtas kā bērni un arī bērnus uztver kā līdzīgus sev, piedēvējot viņiem savas vēlmes. Tā kā viņi ir orientēti ne tikai uz sociālām, bet arī seksuālām attiecībām ar bērniem, viņi domā, ka arī bērni vēlas seksuālas attiecības ar viņiem. Šādas orientācijas pirmās izpausmes aizsākas jau pusaudža gados. Tā ir stabila un, iespējams, pat nemainīga. Šiem cilvēkiem nav ne seksuālas, ne sociālas intereses par pieaugušajiem, un līdz ar to ļoti maz kontaktu ar sava vecuma cilvēkiem. Pats būtiskākais, ka viņi neizjūt ne vainu, ne kaunu par savām pedofilajām darbībām. Regresētie pedofili ir tie, kas pirmām kārtām orientēti uz attiecībām ar pieaugušajiem. Harmoniskos un sakārtotos ģimenes dzīves apstākļos viņiem var būt normāla seksuālā dzīve. Bet tiklīdz viņi piedzīvo krīzi savā dzīvē, viņi zaudē emocionālo līdzsvaru un bēg no problēmām seksuālās attiecībās ar bērniem. Šie cilvēki parasti izjūt kaunu par savām tieksmēm un to, ko viņi dara. Tomēr iekšēji viņi arī ir pedofili - pedofilie impulsi viņos ir spēcīgāki nekā normāla seksualitāte. Salīdzinoši visretāk sastopamā pedofilu grupa ir sadisti. Tas, kas viņus atšķir no pārējiem pedofiliem, ir, ka seksuālā apmierinājuma iegūšanā par galveno izvirzās agresija. Fiziskā agresija tiek erotizēta, un, lai sasniegtu seksuālu apmierinājumu, vajag bērnu sāpināt un pazemot. Vienlaikus tas ir veids, kā apliecināt varu pār kādu, kas nav spējīgs sevi aizsargāt un aizstāvēt. Statistiski reti, tomēr ir gadījumi, kad šie bērni tiek arī nogalināti. Kāpēc viņi ir tādi? Joprojām nav vienota viedokļa, kāpēc atsevišķiem indivīdiem attīstās pedofilas tendences. Vieni uzskata, ka pedofilija parasti rodas dažādu psiholoģisku un sociālo faktoru ietekmē, kas atstāj iespaidu uz seksualitātes attīstību. Citi, ka visam pamatā ir bioloģiski psihes bojājumi. Joprojām strīdīgs ir arī jautājums par to, cik liela loma piederas iedzimtībai. Viena no noturīgākajām versijām ir ideja, ka par pamatu perversijai varētu būt bērnības trauma. Kā rāda pieredze, ko apliecina arī pētījumu rezultāti, - bērnu izmantotāji bieži vien ir cilvēki, kas paši kādreiz bērnībā piedzīvojuši vardarbību: apmēram viens no pieciem seksuāli izmantotajiem zēniem vēlāk ir kļuvis par varmāku pats. Piedzīvotā seksuālā varmācība atstāj nopietnu iespaidu gan uz bērna attīstību, gan arī uz turpmāko attiecību veidošanu un uzturēšanu, līdz ar to bērns neprot uzvesties savam vecumam atbilstoši un veidot attiecības ar saviem vienaudžiem, jo viņš jūtas savādāks nekā pārējie. Ar laiku neizpaustās un varbūt pat noliegtās jūtas - bailes, kauns, skumjas, nomāktība - pārvēršas dusmās, kas savukārt kalpo par pamatu perversijai. Atmiņas par pārdzīvoto ir saglabājušās kā vēlme atriebties par pāridarījumu. Tikai atriebība notiek izkropļotā veidā. Citi pētnieki uzskata par svarīgāku to, ka pedofiliem bērnībā pietrūcis emocionāli siltu attiecību ģimenē un ka varmākas, tāpat kā citi cilvēki, meklē uzticību, pašapliecināšanos un emocionālo apmierinājumu cilvēciskās attiecībās, un tad, kad tas neizdodas, viņi izdara seksuālu noziegumu. Tā kā viņi savas attīstības laikā nav iemācījušies veselīgā veidā risināt sasāpējušās psiholoģiskās problēmas, sekss kļūst par uzvedības veidu, kā vismaz uz laiku justies labi. Medaļas otra puse. Ja jau seksuālie varmākas paši ir varmācības upuri, tad kas sagaida viņu upurus? No cietušā par varmāku? Diemžēl, jā. Pētījumi rāda, ka pēc pārdzīvotā meitenes pieaugot parasti internalizē savu uzvedību un kļūst pasīvas, bet puiši - eksternalizē un kļūst agresīvi. Tātad, ja šie bērni nesaņem palīdzību, pastāv liels risks, ka meitene tiks varmākota arī turpmāk (jo viņa pieņem upura uzvedību un neprot sevi aizstāvēt) un ļoti iespējams, ka kļūst par prostitūtu, bet zēns - par varmāku. Kur mīt pedofils? Atbilde ir - visur. Pārsteidzoši bieži seksuālie izmantotāji izrādās bērnu tēvi, patēvi, krusttēvi un citi ģimenei tuvi cilvēki. Tā kā pedofili izjūt iekšēju nepieciešamību būt kopā ar bērniem, viņi arī izvēlas profesiju, kur šāda saskarsme ir ikdienā - skolotāji, treneri, pulciņu, organizāciju vadītāji utml. Taču biežāk tas ir kaut kas vairāk nekā vientuļš, neviena nesaprasts pedofils. Tās ir organizācijas, kas šādā veidā pelna un piegādā baudu tiem, kas citādi to nespēj un nevēlas gūt. Pedofilija ir dārgs bizness (bērna cena var sasniegt pat tūkstošus dolāru), un, kā liecina ārvalstu pieredze, pedofili bieži vien ir prominentas un materiāli labi nodrošinātas personas. Dr. J.Zālītis to skaidro, ka «seksuālā tieksme mēdz sublimēties varas kārē. Tiklīdz cilvēks sāk tiekties pēc varas un naudas, viņā palielinās seksualitātes agresīvā puse». (RB 18.II 99.) Visai populāra lieta pedofilu aprindās ir seksa tūrisms. Seksa tūristi braukā no valsts uz valsti, galvenokārt tāpēc, ka savā valstī likumdošana ir pārāk strikta un ir grūti atrast bērnus savu vajadzību apmierināšanai. Pedofilu iecienītāko valstu sarakstā ir tās valstis, kur zemais dzīves līmenis izdzen cilvēkus uz ielas un bērni meklē iespēju nopelnīt iztiku. Taizeme, Filipīnas, Vjetnama, arī nabadzīgākās Dienvidamerikas valstis. Kā stāsta paši pedofili, stacijā Rumānijā, Taizemē bērni atklāti pārdod sevi. Pasaules pieredze rāda, ka pedofiliem pat ir savas apvienības, kurās viņi gūst sapratni un vienoti mēģina cīnīties par savām vēlmēm un idejām. Tās ir organizācijas, kurās savākušies vienādi domājošie un kā zirnekļu tīklā ievelk savus upurus. Reizēm šādas organizācijas par mērķi izvirza arī iemācīt sabiedrību saprast pedofilo attiecību pozitīvos aspektus. Izvēlētie saukļi atspoguļo viņu uzskatus: «sekss pēc 8 gadu vecuma ir par vēlu». Kur slēpjas problēma? Īstas pedofiliskas attiecības ir ne tikai seksuālas, bet arī draudzīgas, uzticības pilnas. Viņi kopā spēlējas, strādā, pieaugušais iemāca bērnam daudz ko jaunu, bērni viņam izstāsta problēmas, ko neuztic saviem vecākiem. Pedofils kā draugs bērnam var sniegt ļoti daudz. Arī to mīlestību, ko bērns nesaņem ģimenē. Viss būtu labi, ja attiecības ar laiku neievirzītos seksuālā plāksnē. Un tieši šeit slēpjas patoloģijas smagums - pedofili iekšēji sevi izjūt kā bērnu un piedēvē bērniem tādas seksuālās vajadzības, kādas ir pašiem. Līdz ar to pedofila prātā zūd šādu attiecību negatīvā puse - ja jau attiecības ir abpusēji gribētas, kāds tur ļaunums, par ko gan tur būtu jākaunas un par ko jājūtas vainīgam. Pedofils nespēj iejusties bērna ādā. Arī pats sevi pedofils izprot daļēji - viņš saredz tikai savas rīcības pozitīvo pusi, to ko viņš ir darījis labu, bet nesaprot un noliedz savas rīcības nodarīto ļaunumu. Viņaprāt, tas pozitīvais, ko viņš ir devis bērniem, atsver visu negatīvo, ko viņam pārmet. Bieži vien pedofili uzskata, ka viņš nav un nevar būt atbildīgs par notikušo, jo vainīgi ir apstākļi, kaut kas, kas nav atkarīgs no viņa. Ka vienkārši tā slikti ir sanācis. Smagākais šinī lietā ir tas, ka pedofils grib seksu ar bērnu un turpinās gribēt. Arī tad, kad būs saņēmis sodu. Ko darīt? Ko iesākt ar kādu, kas izdarījis noziegumu? Viņam pienākas sods. Jo vairāk, ja zināms, ka, nesaņemot pretsparu, vardarbība ne tikai atkārtojas, bet arī pieaug. Sabiedrība alkst atriebības. Arī man reizēs, kad cilvēktiesību aizstāvji mēģina cīnīties par noziedznieku tiesībām un nāvessoda atcelšanu, gribas palūgt viņus pārskatīt definīciju vārdam cilvēks. Vai tas, kurš atņēmis vairākiem citiem cilvēkiem dzīvības vai pašos pamatos izpostījis citiem dzīvi, ir šī vārda cienīgs? Bet ko iesākt ar tādu, kas īsti neizprot izdarītā ļaunumu? Maz ticams, ka sods piespiedīs viņu mainīties. Jo pedofiliem perversās tendences ir dominējoša personības struktūras sastāvdaļa. Zviedrijā šo problēmu mēģina risināt ar psihoterapijas palīdzību. Zviedrijas parlaments ir noteicis, ka tiem, kuru noziegums bijis seksuāla vai fiziska varmācība, jāsaņem ārstēšana. Bez tam arī bērnam (īpaši, kad vainīgais bijis tuvs cilvēks) ir vieglāk, ja viņš zina, ka cilvēks, kuru viņš mīl un uz kuru vienlaikus ir arī dusmīgs, tiks ārstēts no savas slimības. Pretējā gadījumā bērns sāk justies vainīgs par to, ka tāpēc, ka viņš izpaudis kopējo noslēpumu, otram tagad jācieš. Tomēr arī ārstēšanas iespējas ir ierobežotas. Tā kā pedofili parasti noliedz savu vainu vai vismaz daļu no tās, viņi nesaredz ārstēšanas nozīmi un tā šķiet lieka, un nereti arī pēc ārstēšanās noziegumi tiek atkārtoti. Taču, pat ja pedofila perversumu nevar mazināt, to var novirzīt citur, nevis tiešā kontaktā ar bērniem. Pedofilus var kontrolēt, un var nedot viņiem iespēju ikdienā būt kopā ar bērniem. Bet kā ar bērniem? Varmācībā cietušo bērnu problēma ir neizpaustās jūtas - bailes, kauns, noliegtās sēras, nomāktība - un risks, ka tās pavērsīsies pret bērnu pašu vai arī pretējās emocijās. Latvijā situācija šobrīd ir tāda, ka cietušie spiesti maksāt, lai saņemtu kvalificētu psiholoģisko palīdzību, bet vairums no viņiem to nevar atļauties. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka psiholoģiskā palīdzība šādos gadījumos, ir ne tikai palīdzība cietušajiem bērniem, bet arī iespēja mazināt varmācības risku nākotnē. Varbūt par to varētu parūpēties valsts? Varbūt par sponsoru ieceļot vainīgo... Kas notiek pēc tam? Nav noteiktu simptomu, kas raksturotu tikai seksuālā varmācībā cietušus bērnus. Šiem bērniem var parādīties sāpes vēderā, grūtības koncentrēties, viņiem var būt seksualizēta uzvedība, viņi var būt pašdestruktīvi un darīt pāri paši sev, būt ierāvušies sevī, var kļūt arī agresīvi savā uzvedībā pret citiem. Šiem bērniem ir traumēta uzticēšanās pieaugušajiem (īpaši vīriešiem, ja varmāka bijis vīrietis), bailes no viņiem, no nezināmā, no tā, ko var sagaidīt no viņiem. Taču šādi simptomi var būt arī bērniem, kas nav bijuši seksuāli izmantoti. Latvijā situācija šobrīd ir tāda, ka cietušie spiesti maksāt, lai saņemtu kvalificētu psiholoģisko palīdzību. Bet vairums cietušo to nevar atļauties. Tikai īpašos gadījumos, kad notikumam pievērsta sabiedrības uzmanība, reizēm tiek rasta iespēja piedāvāt šādu palīdzību, kas tāpat galvenokārt balstās uz speciālistu entuziasmu. Taču problēma nav atsevišķu gadījumu līmenī. Lai cik skarbi tas skanētu, vardarbība ir mūsu ikdiena. Un pēdējais laiks būtu padomāt par šīs problēmas risinājumu valstiskā līmenī, izveidojot pastāvīgu organizāciju, kas ar to nodarbotos. Un nevis, lai spriestu par to, cik nopietna vai mazāk nopietna ir problēma, bet gan sniegtu reālu kvalificētu palīdzību cietušajiem, kas vienlaikus ir ne tikai palīdzība konkrētiem bērniem, bet arī riska mazināšana nākamajam paaudzēm. Speciālisti ir, bet kas par to maksās? Valsts? Cietušie? Bet varbūt tas varētu būt vainīgais? Kā palīdz cietušajam? Tas, ar ko strādā psihologs vai psihoterapeits šādos gadījumos, pirmām kārtām ir realitātes atzīšana. Parasti notikušais tiek turēts noslēpumā, par to nerunā un nevēlas runāt ne paši bērni, ne viņu ģimenes locekļi. Ir kauns un neērti par to runāt. Tomēr ir svarīgi «realitāti pataisīt reālu» - vai nu ar vārdu, var ar spēles elementu, ar leļļu, vai arī ar zīmēšanas palīdzību. Ja vardarbību «aizmirst», tā var parādīties slimības veidā. Nākamais solis ir emociju izpausme. Piedzīvojot vardarbību, bērni atdala izjūtas no realitātes, kas palīdz pārciest notiekošo. Rezultātā notiekošais attiecas it kā tikai uz ķermeni, nevis personības iekšējo pasauli. Realitāte tiek uztverta izmainītā veidā, un vēlāk pats bērns var nebūt pārliecināts par to, kas un kā notika. Pēc notikušā emocijas pārņem bērnu. Šie bērni izjūt kaunu, bailes, sāpes vai arī dusmas. Emocijas nekur nepazūd. Tās laužas uz āru. Un ja mēģina apslāpēt, tās atrod visai dīvainus veidus, kā izlauzties - bērns traumē gan pats sevi, gan tos, kas viņam apkārt. Iekšējā agresija labākajā gadījumā tiek vērsta pret varmāku. Tomēr biežāk tās izpausmes vēršas pret tiem, kas nav bijuši vardarbīgi - vecākiem, draugiem, kaimiņiem, dzīvniekiem. Reizēm pašam pret sevi. Smagākā gadījumā pat nonākot līdz pašnāvībai. Sadarbībā ar psihologu bērns iemācās izprast sevi un citus cilvēkus, kā arī nospraust pats sev robežas. Bērni iemācās saprast un paust savas emocijas. Iemācās pateikt «jā» un «nē». Iemācās novilkt to robežu, aiz kuras sākas viņu privātais ķermenis, privātā dzīve. Pagātni nevar ne pārveidot, ne noliegt, ne padarīt par nebijušu. Tā jāpieņem, kāda tā ir, un jāskatās, kā ar to sadzīvot un kā dzīvot tālāk. Bērnam jāiemācās pieņemt pašam sevi un noticēt, ka ir iespējams dzīvot un justies normāli arī pēc traģiskiem un nepatīkamiem notikumiem. Un jāiemācās tikt galā ar lielām un mazām dzīves grūtībām, nenodarot pāri ne sev, ne citiem. P.S. Rakstā izmantota ārzemju kolēģu pieredze un informatīvie materiāli. Statistika Latvijā no 199.g.1.I-1.VIII Policijā reģistrēti 65 seksuāla rakstura noziegumi, kuros cietuši nepilngadīgie 19 izvarošanas, 16 vardarbīgas dzimumtieksmes apmierināšanas, 7 dzimumsakari ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu, 23 nepilngadīgo pavešanas netiklībā (netiklu darbību izdarīšana ar nepilngadīgo pret viņa gribu)