Peļevina eksistences pierādījumi

Latviski nule kā iznācis pagaidām jaunākais Peļevina romāns Generation-P Arvja Kolmaņa tulkojumā. Ļaudis no apgāda Jumava mēģināja sazināties ar autoru, taču velti. Visbeidzot tika panākta vienošanās, ka rakstniekam pa elektronisko pastu tiks nosūtīti jautājumi. Un viņš varbūt atbildēs. Taisnību sakot, intervija jau pašos pirmsākumos bija lemta neveiksmei. Jo, tāpat kā lasītājiem ir vesela kaudze priekšstatu par viņu, Peļevinam droši vien jau bija gatavas atbildes uz visiem nosūtītajiem jautājumiem. Piemēram, par viņa personas noslēpumainību. Peļevins: «Labs ir, es mazliet pastāstīšu: esmu ļoti noslēpumains.» Acīmredzama kļūda. Un ne jau atbildē. Iespējams, šis ir jautājums, uz kuru Peļevins spiests atbildēt visbiežāk. Un viss jau reiz pateikts. Piemēram, ka viņa draugus «programmā Uzmini melodiju redzēt būtu visai grūti. Taču tas tā ir galvenokārt tāpēc, ka melodiju viņi jau sen uzminējuši un pieņēmuši atbildes mērus.» Nākamais jautājums. Un tieši tāds pats rezultāts. Peļevins: «Es sāku rakstīt, kad man tuvojās trīsdesmit, galvenokārt tāpēc, ka negribēju ik rītu iet uz darbu.» Garāk skaidrot nav jēgas, tāpat visiem zināms, ka «sākotnēji es taču mācījos ko citu... Gatavojos kļūt par inženieri elektroniķi.» Pēc nepārbaudītas, taču citviet publicētas informācijas, Peļevins dzīvo Čertanovas guļamrajonā Maskavā, savas mašīnas viņam neesot, pārvietojoties ar metro un lasot Moskovskij komsomoļec. Mīļākais ēdiens - lasis no bundžas, sajaukts ar sagrieztu ābolu un majonēzi. Tomēr vairāk par literatūru. Kāda majonēze, kādi laši. «Ja skaistas meitenes domā, ka esi gudrs, viņas ātrāk izģērbjas.» (Lai gan vaicāts, vai viņš pats nojauš savu panākumu iemeslus, Peļevins atbild, ka tas esot komercnoslēpums.) Tātad par idejām, rakstīšanu: «Es rakstu savā datorā. Runājot par ideju avotiem, vienīgais, kuru es zinu, ir prāts.» Un par romānu Generation-P. Vai tā ir reklāmas biznesa rokasgrāmata? «Kāpēc ne? Beigu galā tas izrādījās tāds kā Krievijas scenārijs - gandrīz viss grāmatā aprakstītais gadu vai divus pēc publicēšanas ir noticis.» Arī šis jautājums jau sen ticis noskaidrots. Pleibojā vai komsomolkā, kaut kur: «[Generation-P ir] ne vien par reklāmistiem, bet arī par viņu upuriem. Piemēram, orālos, anālos un izstumjošos vau-impulsus, kas aprakstīti grāmatā, katrs cilvēks bez grūtībām var pamanīt savā prātā.» Un par rakstniekiem, kas pelna iztiku ar reklāmu? «Manuprāt, tā bijis vienmēr, taču agrāk rakstnieki nezināja, ka nodarbojas ar reklāmas biznesu. Tāpēc viņiem dažkārt pietika uzcītības radīt lielus mākslas darbus.» Par to pašu citā laikā un vietā: «Ja jūs skatāties, teiksim, kaut kādu psiholoģisku melodrāmu, kurā Dastins Hofmans īsu brīdi pirms katarses paņem no galda krūzīti ar Marlboro emblēmu un nodzer lielu malku, var nešaubīties, ka krūzītes parādīšanās ir apmaksāta. Es pieļauju, ka drīzumā reklāmu izvietos romānos, ja varoņi dzers noteiktas šķirnes šampanieti, par to būs noteikta samaksa.» Savukārt šo jautājumu Peļevins ir gaidījis. Izdomājis iepriekš. Proti - reklāmas saukli pats sev. «Mēs esam OM no dot.com.» Bet reklāmas saukļus, kas pretendē uz mākslas darba statusu, viņš iesaka meklēt savā romānā. Uz jautājumu par mūsdienu krievu literatūru Peļevins atbild īsi: «Par tādām lietām es nekad nedomāju.» Ir bijis arī citādi: «Es nesaistu sevi ar literatūras vidi, jo tai nav saistības ar literatūru, bet tikai ar literāro dzīvi. Rakstniekam nav nekā ļaunāka par piedalīšanos šajā tā sauktajā literārajā dzīvē, jo tā rada tikai tā saukto literatūru, kurai ar īsto nav nekāda sakara. Ja vēlies rakstīt labas grāmatas, no tā visa vajag turēties pa gabalu. Tāpēc es nekad neielaižos ar literārajām aprindām un netērēju laiku muldēšanai ar citiem rakstniekiem.» Jautājumā par nākotnes tēmām un ar tām saistījām interesēm nejauši iezogas vārds «sfēra», un Peļevins nekavējas to izmantot - viņš interesējoties par Paskāla sfēru. Vienīgais mierinājums, ka uz Latviju viņš brauktu labprāt. «Man būtu prieks,» apgalvo Peļevins. Ja vien, protams, tas ir īsts. Viktors Peļevins Dzimis 1962.gada 22.novembrī Maskavā Beidzis Maskavas Enerģētikas institūtu (elektromehāniķis) un Literatūras institūtu Dienējis PSRS gaisa karaspēkā Pirmā publikācija - stāsts Burvis Ignats un ļaudis žurnālā Himija i žizņ, 1989.gadā 1993.gadā saņēma Krievijas mazo Bukeru par stāstu krājumu Zilais lukturis Rakstā izmantoti fragmenti no dažādos laikos dažādiem izdevumiem sniegtām V.Peļevina intervijām