Pēriens kā daļa no audzināšanas

«Iespējams, mazajam būs attīstības traucējumi,» sacīja Limbažu rajona tiesnesis Kārlis Jansons. Tiesa tomēr mēģinājusi būt iejūtīga pret zīdainīša māti un piespriedusi nosacītu brīvības atņemšanu tikai uz vienu gadu - meitene notikušo nožēlojot un turklāt nākot no ģimenes, kur mātes mīlestība, iespējams, ir svešvārds. Varmācīga attieksme pret bērnu Latvijas ģimenēs joprojām ir ierasta. 39% pusaudžu atzīst, ka vecāki viņus ir apsaukājuši, kritizējuši, laiku pa laikam iedunkājuši un pēruši, liecina Latvijas Universitātes Klīniskās psiholoģijas katedras un organizācijas Centrs pret vardarbību bērna un ģimenes atbalstam psihologu veiktais pētījums par vardarbības problēmu Latvijā, kurā intervēti 304 pusaudži. Parasti vardarbīgie vecāki kliegšanu un pērienus uzskata par daļu no audzināšanas. «Mans tēvs mani pēra, un es uzaugu par normālu cilvēku. Kādēļ tad lai mans bērns uzaugtu bez neviena pēriena? Tā saka vecāki, kuri sūdzas, ka nespēj tikt galā ar savām atvasēm,» stāsta krīzes centra Skalbes psiholoģe Ieva Bite. Stulbenis. Nejēga. Muļķis Šie vārdi Skalbēs dzirdēti no mātēm, kuras kopā ar saviem bērniem meklējušas psihologu palīdzību. Netiekot «nekādā galā ar to bērnu». Pētījumā par vardarbību 7% pusaudžu stāstījuši, ka ģimenē viņi tiek kritizēti, apvainoti un izsmieti. 13% apstiprinājuši, ka vecāki viņus sit vai dusmās piekauj. Bērnu tiesību aizstāvji par varmācību parasti uzzina nevis no bērniem, bet no kaimiņiem vai skolotājiem, kuri pagalmā vai fizkultūras stundās uz mazā ķermeņa ievērojuši sitiena pēdas, stāsta Rīgas bāriņtiesas vecāku varas nodaļas vadītāja Inga Millere. Vardarbīgie vecāki vairākumā gadījumu ir pārliecināti, ka rīkojušies pilnīgi pareizi. Pēc I.Bites vārdiem, vieni vispār neuzklausa savas audzināšanas kritiku, jo «viņi labāk zina, kā jādara». Otri stāsta, ka bērns viņus neklausa, kamēr māte vai tēvs viņam neuzkliedz vai arī kārtīgi nenoslāna. «Kādēļ tu vispār piedzimi? Tu esi viena liela kļūda,» kliedz saniknotā māte, domādama, ka tā bērns sapratīs, ka viņa uzvedība ir nepareiza. Bet bērns mammas teikto saprot ļoti tieši - viņš ir muļķis, stulbenis un mammai nevēlams,» stāsta I.Bite. Piemēram, ja mazais aizcērt durvis, viņš izpelnās uzbrēcienu: «Idiots!» Taču trīs, četru vai piecu gadus vecs bērns diezin' vai šo vārdu saistīs ar neuzmanīgo durvju aizvēršanu, tādēļ pēc katra uzbrēciena mazajā nostiprinās pārliecība, ka viņš ir neglābjams nejēga, kurš, lai ko arī darītu, izpelnīsies tikai un vienīgi vecāku kritiku. Dusmas izraisa dusmas Audzināšana, kurā lamas un dunkas ir biežāk nekā ēdienreizes, bērnus var ietekmēt divējādi, stāsta I.Bite. Vieni savas dusmas uz mūžīgi neapmierinātajiem vecākiem «izgāž» uz āru - agresīvi noliedz savu vainu jebkurā pārmetumā, izvairās no saskarsmes ar savu ģimeni un meklē draugus uz ielas. Šie bērni aizmiršanos var sākt meklēt toksiskajās vielās, alkoholā, bezrūpīgā dzīvē, ko iegūt palīdz zādzības. Citi bērni savas dusmas par pāridarījumiem saglabā dziļi sevī, kļūdami arvien nomāktāki, depresīvāki, skumjāki, lēnām kopdami savu vainas izjūtu par to, ka mammai un tētim ir «kļūda». Vajadzīgs palīdzības centrs ģimenēm Tā kā pēdējo gadu laikā vardarbība pret bērnu Latvijā ir viena no visbiežāk apspriestajām problēmām, sabiedrība ir sadzirdējusi, ka ir tādas bērnu tiesības. Jo sevišķi labi skolēni ir iegaumējuši visus palīdzības tālruņus, kur viņi var ziņot par bērnu tiesību pārkāpšanas gadījumiem, apgalvo I.Millere. Taču tas, viņaprāt, nemazina vardarbību ģimenēs - vecākiem joprojām esot privātīpašnieciska attieksme pret savām atvasēm, un viņu pārdzīvotais ikdienas stress nāk pār bērnu galvām. Divu gadu laikā, kamēr I.Millere strādā Rīgas bāriņtiesā, viņa personīgi par vecāku varas pārtraukšanu varmācības dēļ lēmusi vienreiz, un šajā gadījumā māte savu sākumskolas vecuma bērnu situsi aiz dusmām. Aiz dusmām par mūžīgo naudas trūkumu, komunālo maksājumu parādiem, nenokārtoto personīgo dzīvi. Ja Latvijā būtu kaut viens palīdzības centrs ģimenēm, kur lūgt padomu, ja bērns nemitīgi raud, neklausa, niķojas, vardarbības ģimenēs būtu mazāk, pārliecināta I.Bite. Taču, tiklīdz bērns ir ieraudzījis dienas gaismu, jaunā ģimene un tās problēmas nevienu neinteresē un jauno vecāku bezpalīdzība pārvēršas agresijā pret savu bērnu gluži tāpat, kā tas bija 19 gadus vecajai māmiņai, kura nemācēja nomierināt savu raudošo mazuli. Bērni Ja vecāki ģimenē ir emocionāli un fiziski vardarbīgi, bērniem ir raksturīga: mazvērtības izjūta, drūms garastāvoklis, vientulības izjūta, iespējami ēšanas un gulēšanas traucējumi nervozitāte, sasprindzinātības izjūta, nepamatotas bailes nepamatotas dusmas, ātra aizsvilšanās Avots: Pētījums par vardarbības problēmu Latvijā