Pētera Pētersona zvaigzne nedziest

Latviešu teātra vēsturē ar spilgta mākslinieka roku rakstīti paliek F.Dostojevska Idiots (1969, Dailes teātris), P.Pētersona oriģināldarbi - Bastards (1978, Jaunatnes teātris), Meteors (1987, Nacionālais teātris), Mirdzošais un tumši zilais (1987, Dailes teātris), Fēlikss un Felicita (1998, Nacionālais teātris). Īpaša vieta Pētera Pētersona radošajā dzīvē ir poētiskajam teātrim, viņš ir tā radītājs: Motocikls (1967), Spēlē, Spēlmani ( 1972), Mistērija par Cilvēku (1973) - šīs izrādes ir jauna ceļa sācējas latviešu teātrī. Drāmas teorētiķis, kritiķis, smalks franču klasiķu darbu interprets latviešu valodā, jauno dramaturgu, režisoru un aktieru audzinātājs, asprātīgs un urdošs kolēģis, cēls estēts ar pseidonīmu Runcis un vienlaikus daudzu sabiedrisku pienākumu pildītājs, - tādu Pēteri Pētersonu pazīst rakstnieki un aktieri, skatītāji, visi, kuri ikdienas gaitās sastapušies ar viņu. Pēteris Pētersons bija zvaigzne Latvijas kultūras debesīs, un šī zvaigzne nenodziest. «Kas cēlies par radītāju, auj zelta pastalas,» teic Čaks - Pētersona Spēlmanis. P.Pētersonam zelta pastalas sen bija kājās, un gaisma no tām skries mūžīgos ceļus arī tad, kad zemesmiers ceturtdien nogulsies pār Noru un Pēteri Pētersoniem. Latvijas Rakstnieku zavienības vārdā Valdis Rūmnieks Negaidīti un traģiski Rīgas Latviešu biedrība cietusi smagu zaudējumu - aprāvies Rīgqs Latviešu biedrības priekšsēdētāja Pētera Pētersona un viņas dzīvesbiedres Noras mūžs. Talantīgs dramaturgs, režisors, drāmas teorētiķis, sabiedrisks darbinieks, tulkotājs un aktieris, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris - Pēteris Pētersons bija universāla personība, kuras starojumu Latvija ir izjutusi daudzus gadu desmitus. Kopš 1993.gada 27.marta Pēteris Pētersons ir Rīgas Latviešu biedrības darba virzītājs, garīgā spēka devējs un nacionālās pašcieņas cēlējs. Neskaitīdams stundas, atraudams sevi no mūžīgās cīņas ar baltu papīra lapu, Pēteris Pētersons ir gājis, strādājis, organizējis, vienojis neapvienojamo un pacēlis nepaceļamo, lai Rīgas Latviešu biedrība kļūtu par īstenu Latvijas kultūras un sabiedrisko centru, vietu, kur satek kopā visas pasaules latviešu nacionālās intereses, vietu, kur tiekas akadēmiķi un nacionālie karavīri, karaļi un represētie. Spilgts apliecinājums tam ir divas Pasaules latviešu biedrību konferences, Latvijas Inteliģences apvienības nodibināšana, Nacionālais vīru koris un Jauniešu simfoniskais orķestris, simtiem nozīmīgu sarīkojumu, kongresu un semināru pēdējos gados. Rīgas Latviešu biedrība īstenībā bija Pētera Pētersona otrās mājas, kur viņš aizvadījis savas dzīves laimīgākos brīžus. Šeit svinējām Pētera Pētersona 75.dzimšanas dienu, klausījāmies azartiskajā dziedāšanā un fantastiskajos un tomēr mērķtiecīgajos nākotnes plānos. Pēdējās dienās Pēteris Pētersons ar aizrautību gatavoja iestudējumu par godu latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna 150.gadadienai un plānoja RLB jubilejas sarīkojumu šī gada decembrī. Nekas nezūd. Pēteris Pētersons, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, režisors un rakstnieks, īsts latviešu godavīrs, paliek ar mums katrā mūsu nama pakāpienā, katrā gaismas strēlē, katrā sarunā un acu skatienā. Vieglas smiltis lai klājas pār Pēteri Pētersonu un viņa mīļo Noru. Rīgas Latviešu biedrība Tas ir liktenis. Pēdējā izrāde Fēlikss un Felicita bija kā Pētera Pētersona novēlējums mums visiem. Viņš lasīja mums uz skatuves Bībeli, vēstuli korintiešiem, un bija tāda sajūta, ka viņš no mums atvadās. Viņš teica: «Galvenais šajā dzīvē ir ticība, cerība un mīlestība, un lugā tā arī skan. Neplēsieties, nenaidojieties, neko nedaliet, galvenais tagad ir kopā būt.» Viņš visu dzīvi bija kopā ar savu Noru - Runcis tāds vienmēr pa gaisu, Nora mierīga, ar it kā piedodošu smaidu. Man allaž bija tāda sajūta, ka Nora visu dzīvi sargāja savu Pēteri un, nespēdama nosargāt pašā traģiskākajā mirklī, aizgāja viņam līdzi, lai paliktu kopā. Aptvert to grūti, bet liktenis ir arī līdzjūtīgs savā nežēlībā. Rūdolfs Plēpis Ir tādi cilvēki, kuri dzīvo mūsu dzīves telpā tik ilgi, ka šķiet - tā būs mūžīgi vai vismaz mūsu pašu dzīves garumā. Tie ir kā balsti, uz kuriem turas mūsu debesis, bet, viņu dvēselēm debesīs uzspurdzot, par balstu jaunajiem paliek nākamā paaudze. Tāds ir dabas lemts pienākums. Runci un Noriņu zinu no laika, kopš atceros savus vecākus, brāli, vecmāmiņu. Mūsu ģimenes jau ilgi pirms kara bija satuvinājis Franču licejs. Mēs nesatikāmies pārāk bieži, bet bijām sirdīs tuvi. Savā lugu izlasē manā dzimšanas dienā Runcis ierakstīja: «Anniņai dzimšanas dienā no krusttēva, kurš dzimšanas dienās parādās labi ja pa 50 gadiem reizi.» Runcis bija mans krusttēvs, kaut arī patiesībā kristības notika daudz vēlāk, nekā parasti pieņemts. Runcis un Noriņa aizgājusi no mums veļu laikā. Tur, Viņsaulē, viņus sagaida viņu mīļie. Grūtāk ir uz zemes dzīvot palikušajiem. Domās balstām Tevi, Kārina, un Tavējos. Anna Žīgure Saulainais, visus asumus izlīdzinošais, uzticamais Pētersonu ģimenes sargs Nora... Bet vēl pirms dažām dienām mūsu pēdējā saruna ar Pēteri Pētersonu bija pa telefonu. Pētersons bija iecerējis atjaunot lugu aktierlasījumus - šoreiz savā Rīgas Latviešu biedrības namā. Kā pirmo viņš gribēja manu jaunāko darbu Muldēšanas svētki. Pavasarī pēc lugas autorlasījuma draugu pulciņā Pētersons brāzmaini pieteicās uz galvenā varoņa lomu. Tā visa nu nebūs. Tāpat kā ceturtdien Māmuļā nebūs Pētersona plaši organizētās un koši veidotās latviešu teātra tēva Ādolfa Alunāna 150.dzimšanas dienas sarīkojuma, kas īstenībā izvērstos par visa latviešu teātra svētkiem. Ceturtdien mēs mūžības ceļā pavadīsim viņus abus. Un daudz kā vairs nebūs, kas latviešu tautas kultūras dzīvē un Latvijas valsts atdzimšanas ceļā saistījās ar leģendāro cilvēku Pēteri Pētersonu. Mēs bijām uz Jūs. Mēs savstarpēji neglaimojām viens otram. Toties mēs balstījām viens otra centienus, ja atradām tos par labiem. Mēs bijām sūri draugi. Tai vietā paliek tukšums. Pauls Putniņš Pēteris Pētersons ir maģiska personība, vienīgais cilvēks manas pieredzes dzīvajā latviešu teātra vēsturē, par kuru varu teikt - cilvēks teātris. Viņa asais prāts, bieži vien neciešami striktie viedokļi, neērtums rēnajā kultūrsabiedrībā, inteliģence, kurai piemita vilinoši neaizsniedzams, klasisks spēks, cilvēks, kurš neprata pakļauties nevienam, izņemot sevi. Pētersons bieži spieda mani justies diskomfortabli, bet tas bija radošs diskomforts - audzēja spītu izzināt, samēroties, arī nepakļauties - būt pašam. Jā, arī Pētersons leģendārais - ar lukturīšiem, fantastisko bibliotēku, kurā divreiz esmu bijis ieaicināts... Kad nu sākusies cita, traģēdijas diktēta, atskaite laikā, Pēteris Pētersonas paliks mīkla, lielums, kuru neviens līdz saknei neatminēs, lai kā censtos. Man šis cilvēks, kuru maz zināju un nepieņēmu kā egocentriski izkāpinātu režisoru - droši vien arī traģiskās bez-sava-teātra nolemtības diktētos apstākļos tapušu -, atmiņā dzīvi paliek kā ģimenes cilvēks. Jo es Pētersonu vienmēr it kā redzēju blakus viņa dzīvsbiedrei Norai. Tad man viņš šķita esam it kā sargeņģeļa uzraudzībā, un tāds - man tuvāks, saprotamāks. Iznāk - Pētersonu esmu uzlūkojis ar Noras acīm, kaut saprotu - tas skan jocīgi un nebūtu man nekādu tiesību to teikt, ja vien ne šis attaisnojums - tā tiešām vēroju. Tas, protams, ir tikai viņu abu neaizskarams svētums, bet šīs tik jauki redzamās, pirmā acumirklī - neiespējamās, divsavienības pievilcība man paliek kā etalons divu stipru raksturu prasmei laimīgi dzīvot kopā. Kopā tagad arī tur, kur gaismai, tumsai un mums vairs teikšanas nav nekādas. Normunds Naumanis Kāds nežēlīgs fināls, Priekškaram krītot! Reostati nedarbojas, un drausmīgi kaila gaisma krīt no Teātra Griestiem. Mēs satriekti raugāmies cits citā - vai tiešām tās ir beigas? Vai jāceļas un jāiet? Runcis taču smējās savādāk - dzēlīgi un asi, vēlāk mīļi atvainodamies. Un tomēr nākamā cēliena nebūs. Pēteris Pētersons ar Noriņu pie rokas dodas prom, līdzi vezdams mūsu asaras un sāpes. Veselu laikmetu visā Latvijas kultūrā. Mēs tikai varam saukt palīgā un tikai paši sevi. Kopā ar Kārinu, Auci, Tomu, Dāvi, visiem mīļajiem. Jānis Peters