Piemineklis Ventspilī abpus griezīgām atmiņām

Tikpat traģiski vienkārša ir arī pretējā šķautne, kuru iešķeļ vertikāla līnija un sāpina ērkšķu vainaga padziļinājums, simbolizējot to tautas daļu, kas bija spiesta no šejienes doties pāri jūrai briesmu un pazemojumu pilnajās bēgļu gaitās. Nelīdzeniem akmeņiem apkārt uzkalniņam izlikta Golgātas ceļu simbolizējošā taka. Pieminekļa autors ir cēsnieks Andrejs Jansons, arhitekte - ventspilniece Daiga Kušķe. Ideja Ventspilī uzcelt pieminekli komunistiskā terora upuriem radās 1991.gadā politiski represēto vidū, to atbalstīja toreizējie tautas deputāti. Bija iecere Tilta dārzā veidot veselu piemiņas ansambli ar nosaukumu Likteņzīmes. Par idejas kalēju granītā uzaicināja skulptoru Ojāru Feldbergu. Pēc viņa ieceres, kas bija skatāma maketā pilsētas muzejā un dabīgā lielumā - Tilta dārzā, ansambli veidoja trīs savstarpēji saistītas daļas, no kurām centrālā pacēlās 20 metru augstumā, simbolizējot latviešu dzimteni un sauli, zem kuras dzīvojam. Zemākās sānu daļas atainoja tautas traģisko došanos izsūtījumā uz austrumiem un emigrācijā uz rietumiem. Tālākā iecerē šo sāpju spārnu kopijas bija nodoms uzstādīt Vorkutā un Gotlandē - kā atgādinājumu kaimiņu tautām par latviešu traģisko likteni. Savulaik Ventspils mākslinieks Andris Norītis vērtēja, ka šis piemineklis varētu būt O.Feldberga līdzšinējā radošā mūža augstākais sasniegums. Granītā atveidots, tas varētu nostāties līdzās tādiem Latvijas monumentālās mākslas šedevriem kā Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansamblis. Piekrītot šim vērtējumam, Ventspils pilsētas domniece, vēsturniece Ingrīda Štrumfa Dienai atzina, ka tēlnieka grandiozo ieceri realizēt nav bijis pa spēkam pat relatīvi bagātajai Ventspilij. «Pieminekļa celtniecības iniciatoru - politiski represēto ieceres bija daudz pieticīgākas, taču mākslinieku toreizējā atmodas laiku gaisotne acīmredzot iedvesmoja kam daudz lielākam. Diemžēl lielas idejas realizācija prasa arī lielu naudu. Un, ja ventspilniekiem būtu jāizšķiras - celt pieminekli mocekļiem vai dot līdzekļus šogad pilsētā topošajai augstskolai, es nezinu, kam viņi dotu priekšroku. Un kā uz to skatītos paši represētie, kuriem naudas reizēm pietrūkst dienišķai maizei?» teica vēsturniece. Daļēji viņai piekrita arī bijušais politieslodzītais Jānis Ante, kurš ilgus gadus vergojis padomju režīma ogļraktuvēs: «Feldberga iecere tiešām varbūt bija par lepnu, bet tagadējais piemineklis tomēr ir gandrīz vai aizvainojoši pieticīgs. Tagadējie bagātnieki ātri aizmirst, kas patiesībā cīnījās un cieta par Latvijas brīvību, kuras apstākļos viņi var taisīt savu biznesu.» Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Voldemārs Vītoliņš Dienai teica, ka ir apmierināts ar vienkāršo A.Jansona veidojumu, ko papildina granītā iecirstie vārdi par tiem, kas pazuda, bada sagrauzti dila Sibīrijas ziemeļos, un citiem, kuri atņemti dzimtenei, aizbraucot uz rietumiem. «Monuments būtu lieka greznība, īsta piemiņa ir nesamākslota un klusa,» teica V.Vītoliņš. Viņš piebilda, ka 1941.gadā no Ventspils pilsētas un apriņķa izsūtīja 847 cilvēkus, bet 1949.gadā represēto skaits sasniedza jau 2055. «Diemžēl tikai nedaudzi no viņiem atgriezās dzimtenē. Mūsu apvienībā tagad ir 565 biedri, taču maz būs to, kas varēs atnākt uz pieminekļa atklāšanu. Izsūtījuma mokas un gadu nasta ir darījuši savu, mūsu paliek arvien mazāk,» ar skumjām konstatēja V.Vītoliņš. I.Štrumfa Dienai pieļāva, ka O.Feldberga iecere varbūt kādreiz tiks realizēta, jo taču arī Brīvības piemineklis un Brāļu kapu veidojumi netapa ātri. «Var būt, ka arī komunistiskā terora upuriem pieminekli vajadzētu celt par visas tautas, nevis vienas pilsētas līdzekļiem, tad tam būtu cita jēga un nozīme,» teica I.Štrumfa.