Piparotās pasaciņas

To akceptē arī autore, Dienai sniegtajā intervijā minot, ka šīs pasakas būtu «interesantas bērniem līdz desmit gadu vecumam un pieaugušajiem» (30.12.02.). Turpretim žurnāla Mans Mazais eksperti (š.g. 2.nr.) šķiet piesardzīgāki, iesakot vecākiem pirms priekšā lasīšanas rūpīgi pārliecināties par grāmatas saturu. «Ne jau lai ieviestu cenzūru», bet drošības labad, ja nu jūsu uzskati par bērnam piemērotu literatūru krasi atšķiras no piedāvātās. Un pareizi vien ir. Es pat atļautos būt radikālāk noskaņota un, ņemot vērā zināmus apsvērumus, apgalvot, ka, lai cik meistarīgi un pat apbrīnojami virtuozi, smeķīgi šīs pasakas ir sarakstītas (un tā ir balta tiesa - neapgāžama un allaž iepriecinoša N.Ikstenas darbus raksturojoša kvalitātes zīme), tā nu nepavisam nešķiet jaunāka vecuma bērniem atbilstoša lasāmviela, vismaz pirmsskolniekiem - noteikti ne. Taču saprotama ir arī bērnu preses minstināšanās, jo - mēri kā mērīdams - vienmēr kādam par īsu, un ielaisties diskusijās, kādā vecumā bērniem klātos saskarties ar pieaugušo dzīves mezglainajām aizkulisēm - aizspriedumiem, netikumiem, dažnedažādiem «grēcīgiem prieciņiem», nav joka lieta, turklāt visnotaļ muļķīga un lieka. Galvenais kritērijs ir un paliek uzrunātspēja, un N.Ikstenas pasakas, raugoties no šāda skatpunkta, lielākoties runā «lielo cilvēku» mēlē, izmantojot vien pieaugušajiem saprotamus un atpazīstamus (un tālab jo saistošākus) dažādu jēdzienu un zemtekstu kodus. Kaut vai, piemēram, pasaka par Liekulīgo Mūķeni - «veca dziesma jaunās skaņās» jeb tipisks pikants stāstiņš par «nedabūjuša» sievišķa nešpetnību, kuru, «savienojot patīkamo ar lietderīgo», nolēmis pārmācīt kāds par «sirsnīgu meiteņu aplaimošanu» (proti, visparastākajām donžuāna gaitām) kritis eņģelis. Kā noritēja šī pārmācīšana - neba man jums klāstīt. Citādi būs ar bērniem. Ja vien jums gadījies tikpat spicerīgs un zinātkārs ziķeris (ziķeriene) kā man, jums nāksies kārtīgi pasvīst, piemeklējot bērna durtiņām pielāgojamākus atslēgas vārdus ne vien šai «miglā tītai» lietai, bet arī neskaitāmām citām, tostarp: kālab sievas kļūst no dusmām zaļas un sūta niknus draudus, kamēr to saņēmēja aplūko tos «lielā līdzjūtībā», turpinot bez sirdsēstiem vilināt pie sevis tēvaiņus kā «durnas mušas pie mušpapīra» (Vējdzirnavu saimniece); vai - ko nozīmē vārdiņš «zēnmīlis» un kālab «mīlestība viena dzimuma robežās» ir «gaužām šķebīga, varētu pat teikt - pretīga» (Hansa Tišbeina ēna). Kas ir kurtizānes un kas ir «mīšanās ar tām», prieka mājas ar «nepiedodamām vaļībām», «neredzēti kaislīgi uzbrukumi», «tuvošanās intīmā kārtā», precības ar naudu, utt., u.t.jpr. Un arī tad, apkrāvies ar raibu raibiem, gan noderīgākiem, gan turpat zemē metamiem, apziņu pārslogojošiem informācijas saiņiem, jūsu mazgadīgais bērns, visticamāk, garlaikots pagurs, tā arī nesagaidot kāroto - apjaušamus, skaidrus tēlus, raitu, brīnumiem apvītu darbību vai tādu vidi, ar ko bērns varētu personificēties, pēc vajadzības modelēt tajā savas izjūtas, ņemt par piemēru savai rīcībai, apgūstot noteiktas uzvedības formas. Tiesa, tas gan neattiecas uz visām, kopskaitā desmit N.Ikstenas pasakām. Atkarībā no vecuma bērniem itin mīļš un sirdij tuvs var kļūt smeldzīgais stāstiņš par dzīves pabērnu Jukumu (Irbju pļaviņa), ar lielu un neatslābstošu interesi tie varētu sekot Mēmā ciema nedienām (Ciems, kurā vārdi sasala gaisā). Aizraujošs un pamācošs arī rādās pastāsts par Lībieti (Lībietis dūņās un miglā), mērķtiecīgo bārddzini (Bārddzinis un viņa sapnis), kā arī - gan dalītām jūtām - Firstu (Firsts ar laipno seju), piebilstot, ka šī, visādi citādi dzīvesgudra un asprātīga pasaka, mani gaužām samulsināja ar savām «nepabeigtajām», pat, jāteic, bezjēdzīgajām beigām, kas noteikušas varonim par savu skaidro saprātu, atjautību un citām uzteicamām īpašībām gluži vienkārši «sapūt» cietumā. Tā nu spriediet paši - kuru plauktu šim krājumam atvēlēt. Manā, pieauguša (!) cilvēka skatījumā, tā ir spoža - kā saturiski, tā vizuāli, ārkārtīgi kolorīta, trāpīgām metaforām un citādiem smalkiem valodas krikumiņiem un iespaidīgiem kruzuļiem piesātināta grāmata. Turklāt tas, kas literatūrā nereti iet secen bērna uztverei, pieaugušajiem var izrādīties tīkamākais kumoss, proti - spilgtie, vai līdz diedziņam rūpīgi izstrādātie tēlu raksturojumi, kas, iedzīvināti iztēlē, ierauj mūs attiecīgā vidē un laikā, ļaujot nesteidzīgi, ar visām mums piemītošajām maņām pilnā mērā izbaudīt to neatkārtojamās nianses un garšas. Man gan, izlasot grāmatu, tā arī nekļuva skaidrs, kālab pasakas saucas ...ar beigām, taču zinu teikt droši, ka tās ir krustu šķērsām piebārstītas ar pipariem - asiem, saldiem, maltiem un pākstīs. Tālab baudiet tās prātīgi. Lasiet veseli! Palutiniet uz nebēdu savas citkārt novārtā atstātās, izbadējušās garšas kārpiņas! *** Nora Ikstena. Pasakas ar beigām. Pētergailis, 2002., 55 lpp.