Plaisājošā Beļģija

Vienotībā ir spēks! Flandrija, Valonija un Brisele ir Beļģijas daļas. Beļģija ir viena no vēstures gaitā mākslīgi apvienotajām valstīm, kas Eiropas kartē vēl palikusi nesadalīta. Pārdzīvojusi laikus, kad bruka federācijas un impērijas, sašķēlās Dienvidslāvija, PSRS un Čehoslovakija. Kopš Beļģijas dibināšanas 1830.gadā trīs reizes mainītā valsts konstitūcija pakāpeniski piešķir arvien lielāku neatkarību tās trim reģioniem - Flandrijai, Valonijai un Briselei. Mūsdienās Beļģija ir federāla valsts, kurā vara tiek sadalīta četros līmeņos. Federālajā līmenī valsti vada Pārstāvju palāta, Senāts un karalis. Atsevišķa valdība un parlaments ar likumdošanas tiesībām ir katrai kopienai un reģionam: franciski runājošajai kopienai, flāmiski runājošajai kopienai, abās valodās runājošajiem Briseles iedzīvotājiem un vāciski runājošajai minoritātei. Ja flāmu valodā runājošo kopienu un reģionu pārvalda viena valdība un parlaments, franciski runājošajai kopienai un reģionam katram ir savas varas institūcijas. Tāpat arī divvalodīgajai Briselei un Briseles reģionam. Pārmaiņas Arvien vairāk pilnvaru no federālās valdības nonāk reģionu valdību ziņā. Federālās valdības ziņā ir ārlietas un valsts aizsardzība, valsts budžets un sociālā politika. Par izglītību, nodarbinātību, lauksaimniecību, kā arī reģionālo budžetu ir atbildīgas reģionu valdības. Briseles Katoļu universitātes profesors Jans Servaess uzskata, ka «tāpat kā Ķīnā ir divas valsts iekārtas - komunisms Lielajā Ķīnā un kapitālisms Honkongā, Beļģijā ir viena valsts, bet trīs kultūras. Beļģija no vienas valsts pakāpeniski pārtop konfederācijā. Tā tas turpināsies, kaut gan prasīs ilgu laiku.» Pēdējās vēlēšanās, kas notika 1995.gadā, pārsteidzoši lielu atbalstu ieguva radikālā divu partiju apvienība Vlaams Blok, kura ir arī Beļģijas federālajā valdībā. Tās politiskajā programmā pirmais mērķis ir neatkarīgas Flandrijas izveidošana. Tā prasa arī lielākās daļas Beļģijā uzņemto migrantu nosūtīšanu atpakaļ uz viņu mītnes zemēm - Āfriku, Turciju, Maroku un citām. Ar lozungu «Brisele nebūs Eiropas galvaspilsēta!» flāmu nacionālisti protestē pret Eiropas birokrātijas un ārzemnieku kaitīgo ietekmi. Vlaams Blok noraida arī Māstrihtas Eiropu, bet atbalsta Eiropas ekonomisko, politisko un militāro savienību. Tiesības uz neatkarību Partijas Vlaams Blok pārstāvis Filips van der Sande apgalvo, ka jebkurai nācijai ir tiesības uz neatkarību. Pēc viņa vārdiem, flāmi esot ilgi dzīvojuši apspiestībā un franciski runājošo pakļautībā, tādēļ tiem ir tiesības uz neatkarību. Pirmajos Beļģijas pastāvēšanas gados lielākā daļa industrijas bija izvietota Valonijā, tā nodrošinot franciski runājošajiem gan ekonomisko, gan politisko varu. Līdz ar modernās rūpniecības ienākšanu Beļģijā straujāk attīstījās Flandrijas ekonomika. Tagad Flandrija ar saviem ienākumiem no ostām un rūpniecības uzņēmumiem uztur arī Valoniju. Līdzās atmiņām par pagātnē piedzīvotajām pārestībām arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ flāmi vēlas atdalīties no Beļģijas. «Mēs nevēlamies vairs skatīties uz to, kā mūsu nauda aizplūst uz Valoniju,» apgalvo partijas Vlaams Blok aktīvists. Partija uzskata, ka Flandrija ir ekonomiski pietiekami spēcīga, lai spētu dzīvot kā neatkarīga valsts. «Mums ir 6,5 miljoni flāmu iedzīvotāju. Tāpat kā Luksemburga vai Dānija, mēs esam spējīgi labi dzīvot,» prognozē van der Sande. Problēma varētu būt Brisele, kas atrodas uz Flandrijas zemes, taču Beļģijas federācijā tai ir tādas pašas tiesības kā Flandrijai - savs parlaments un valdība. Kaut gan oficiāli Briseles reģionā atzīta gan franču, gan flāmu valoda, 80 procenti Briseles iedzīvotāju runā franciski. Vlaams Blok iecerējis Briseli pasludināt par neatkarīgās Flandrijas galvaspilsētu, piedāvājot iedzīvotājiem integrēties flāmu sabiedrībā un franču valodu aizstāt ar flāmu valodu. Briseles valsts Liela daļa Briseles iedzīvotāju par savu valsti uzskata Briseli, kas varētu būt gan Beļģijas, gan Eiropas Savienības galvaspilsēta. Māksliniekam Luisam KaliboVlaams Blok iecere pasludināt Briseli par neatkarīgās Flandrijas galvaspilsētu izraisa neviltotas dusmas. «Es esmu 62 gadus vecs, bet joprojām varu ņemt ieroci un iet cīnīties ar ekstrēmistiem. Es neesmu ne flāms, ne valonis, esmu briselietis. Es dzīvoju Briselē,» saka Luiss. «Beļģija nav valsts. Ar Beļģiju man nav nekā kopīga, bet ar Briseli gan,» skaidro mākslinieks. Viņš gribētu, lai Brisele būtu brīva pilsēta. «Mums ir sava nauda, un mēs varam izvēlēties arī valodu, kurā runāt, - franču, flāmu, itāļu, kaut vai spāņu,» turpina Luiss Kalibo. Viņš uzskata, ka flāmi un valoņi par lielāko problēmu savstarpējās attiecībās uzskata valodas barjeru un par to vien tik strīdas. Patiesā problēma ir bezdarbs, nabadzība vai vides piesārņojums. Flāmu un franču valodā iznākošiem laikrakstiem svarīgākie notikumi ir norises vienā vai otrā valodas kopienā vai reģionā. Flāmu nacionālisms ir izteiktāks. Daudzi flāmi atsakās runāt franciski, kaut gan prot šo valodu. Valoņi nav ieinteresēti Beļģijas sadalīšanā, jo valsts ekonomiskā vara tagad ir koncentrējusies Flandrijā un no tās atkarīga arī Valonija. Daži Valonijas politiķi ierosināja Valonijas pievienošanu Francijai. Taču maz ticams, ka Francija, kuru pašu nomāc ekonomikas un bezdarba problēmas, uzņemtos rūpes par bezdarbniekiem no Valonijas. Trīs šķelšanās iemesli Pēc politikas zinātņu profesora Jana Servaesa domām, Beļģijas problēma neslēpjas tikai mākslīgā valsts veidojumā. «Problēma ir divu pilnīgi pretēju kultūru un valodu līdzās nostādīšanā. Mums ir flāmu, franču un vācu valoda. Un tad vēl ir ļoti liels skaits imigrantu no arābu valstīm, Marokas, Āfrikas.» Beļģijas šķelšanās pamatā viņš redz trīs faktorus. Pirmais esot politiskās un ekonomiskās varas nesabalansētība. «Agrāk visa vara bija koncentrējusies Valonijā un franciski runājošo rokās. Tagad tas ir mainījies par labu flāmiem un Beļģijas ziemeļu daļai,» stāsta profesors. Otrais nesaskaņu cēlonis esot ideoloģiska rakstura, jo Flandriju pārvaldot kristīgie demokrāti, bet Valonija esot sociāldemokrātu varā. Un visbeidzot tā ir valodas barjera. Ja arī Beļģija nonāks līdz pilnīgai iziršanai, pēdējais vārds būs jāsaka tās pilsoņiem. Lielai daļai valsts iedzīvotāju, kas ieceļojuši no «trešās pasaules» valstīm, nav tiesību piedalīties valsts politikas veidošanā. Taču viņi arvien biežāk nonāk politisko diskusiju centrā. Novembrī Briselē tika dedzinātas policijas mašīnas un notika masu uzbrukumi kārtības sargiem. Pēc tam kad Beļģijas policija ar 14 šāvieniem nogalināja narkotiku tirgoni, marokāni Saīdu Čarki, simtiem marokāņu un afrikāņu trīs dienas rīkoja ielu grautiņus. Šī nav pirmā reize, kad imigranti vardarbīgi prasa savu tiesību atzīšanu. Lielākajai daļai no viņiem nav Beļģijas pilsonības un darba. Flāmu nacionālisti uzskata, ka Brisele jāattīra no migrantiem, sūtot viņus atpakaļ uz mītnes zemēm, jo migranti ir daudzu problēmu, jo īpaši bezdarba un noziedzības cēlonis. «Kaut arī šāda ideja ir ļoti vienkāršota, daudzu vēlētāju acīs šādi simboli gūst atbalstu. Tādas idejas, protams atbalstīs cilvēks, kam nav darba vai kuru uz ielas apzog. Tas padara flāmu nacionālistus arvien populārākus,» atzīst profesors Jans Servaess. Viņš nedomā, ka nacionālistu atbalstītāju vidū ir tikai radikāli noskaņotie vai rasisti. «Daudzi, kas agrāk atbalstījuši demokrātisko vērtību sludinātājus, ir vīlušies tradicionālajās centristu partijās un pašā demokrātijas procesā. Tādēļ, protestējot pret valdības neizdarībām, viņos mostas vēlme atbalstīt ekstrēmistus,» atzīst J.Servaess.