Plovs ir liela atbildība

Par to mani pārliecināja kolēģe no Taškentas Maskavā rīkotajos likbez kursos, kad pirmo reizi ēdu īstu plovu. Nākamā atziņas stunda bija jāgaida vēl 15 gadu. Biju nosūtīts lasīt lekcijas saviem uzbeku kolēģiem. Pirmajā vakarā savās mājās sagaidīja draugs Marats un viņa bijušais šefs. Man jau lidostā tika solīts plovs. Tieši tā, kā es to visvairāk biju vēlējies - piedaloties pagatavošanā. Izklāstīšu jums pēc iespējas precīzu plova pagatavošanas tehnoloģiju. Galvenais instruments ir speciāls aprīkojums, kurš sastāv no čuguna katla un klāt piemetināta pavarda. To sauc par kazanu. Kāzu kazans ir tik liels, ka plovs var būt vairāk nekā 100 kilogramu. Vispirms iemērc turku zirņus jeb pupas. Pirmais cēliens sākas ar cepināšanu uz ļoti lēnas uguns. Tā ir jēra gaļa (piemēram, 1,5 kg), sīpoli (1 kg), rīvēti dzeltenie burkāni (1 kg), un tad pievienojam izmērcētos turku zirņus. Svētku jeb kāzu plovu vainago kišmiš** un/vai žāvētas aprikozes. Otrais cēliens ir vārīšana. Uz labi un lēni sacepušās masas uzliekam rūpīgi, reizes trīs skalotus rīsus (izcilākie esot no Andižānas, labi ir Namanganā). Un tad nāk pats svarīgākais plova pagatavošanā! Jālej ūdens ar tādu aprēķinu, lai tas tiktu pilnībā uzsūkts, bet nebūtu par sausu - rīsiem jābūt irdeniem. Tie ir jāvāra uz maksimālas uguns; ja apakšā vēl ir ūdens, tad ar koka karotes otru galu jāurbina iedobes tā, lai ūdens var novārīties. Trešais cēliens ir sutināšana. Kad rīsi ir izvārīti, ar lielo karoti no tiem jāizveido tāda forma, lai tai var uzlikt lielu dziļu šķīvi, un jāsutina vēl 40 minūtes. Tad no plova jāizņem gaļa un jāsagriež mazos gabaliņos. Plovs jāliek uz liela apaļa šķīvja kalna izskatā, un sagrieztā gaļa jāsaliek uz "spices". Plovu mēdz ēst ar rokām. Garšīgi ir kopā ar čureku - cepeškrāsnī ceptu maizi. Ja arī saimnieki jums kopā ar priekšēdienu - zaļumiem, svaigiem un skābētiem tomātiem, gurķiem utt. - piedāvās degvīnu, tad pie plova šņabi nomainīs tējas pialas*. Un pavisam eksotiskas atmiņas par uzbeku virtuvi. Reiz, būdams Ņujorkā, uz pēdējo PSRS "tautsaimniecības panākumu" izstādi - Braitonbīču** uzaicināju mūsu LNB projekta vadītāju, lielu guru ASV antropoloģijā Pēteri Dajevski. Bijām uzbeku krodziņā. Tur bija viss - ļoti lēts, garšīgs plovs, manti un... kafejnīcas kaktā pie pāris atdzisušiem šašlikiem snaudošs bijušais padomju pilsonis, kura draugi nesteidzīgi tukšoja "trauku" un aliņus okeāna pludmalē. Bet tagad neapmaksāta reklāma - Rīgā ir uzbeku restorāns Kokanda. Faktiski tur viss ir kārtībā. Tiem, kuri nav baudījuši internacionālās draudzības saites, lieku pie sirds - ēdienkartes angļu versijā "paella" it plovs. Nepatīk jau plātīties, bet pēc atgriešanās no Uzbekistānas draugiem pagatavoju īsto plovu. Visas izejvielas, izņemot ūdeni bija atvestas no Taškentas tirgus. Izdevās ļoti labs. * no jēdziena likvidācija bezgramatnostji - analfabētisma likvidācija mums tādu kazanu laikam nav, tāpēc tīri labi noder čuguna "pīles" * kāpēc mēs neaudzējam dzeltenos burkānus, kuri pavisam nav tik saldi kā sarkanie? * rozīnes bļodiņām līdzīgi trauki, kas Centrālāzijā ir ļoti iecienīti tējas dzeršanai *** tik patiesa ir tā Krievijas filma Na Derebasovskoj.., a na Braitonbiče.. utt. Ir tur ASV Lielā Tēvijas kara veterānu biedrība!