Tās ir Blaumaņa baltās dvēseles - nesaskaldītas, tīras, arī vāras. Teātra Apaļajā zālē veidotās izrādes gars ir nepārprotami polemisks. Varbūt pat izaicinošs. Cik lielā mērā šodien esam spējīgi saskatīt šīs baltās dvēseles? Vai, steigā un burzmā ņurcoties, par tām garāmejot pasmaidīt kā par kaut ko neaktuālu, arhaisku? Vai tā vispār ir problēma - uztraukties par tīrību, šķīstību - kā fiziskā, tā ētiskā nozīmē? Izrāde aizstāv apliecinošu viedokli un mazpamazām ierauj intensīvā, skatuves tēlos izvērstā diskusijā - kā dzīvot? Zemnieku puisis Jānis, kura gaitas vada paša izveidoti morāles kritēriji, pieviļas mīlestībā. Sabrūk visa viņa pasaule, principi, un cilvēks, kas jūtas aptraipīts, nespēj dzīvot tālāk. Feliksa Deiča režisētajā un Ivara Novika gaišos toņos ieturētajā darbībā atveras dramatiskas kolīzijas - šis Jānis tiek pievilts, nodots. Ģirta Rāviņa atveidojumā dabas bērna gaišo harmoniju, mīlestības līksmi nomaina izmocītas dvēseles gruzdēšana, un tas - dažās īsās epizodēs. Iekšēji piesātināti, koncentrēti, pārliecinoši. Jāņa ētiskais kategorisms, bet varbūt tā ir uzticība pašam sev, nepieņem iespēju piemēroties un mainīt savus vērtību kritērijus. Tam pretī stājas Marijas - Annas Putniņas - izmisīgais lūgums pēc piedošanas, saimniekdēla, gleznotāja Jāņa Kalnrozes - Imanta Strada - klusējošā līdzjūtība, ciniskā kalpa Kārļa - Ivara Vanaga - dzīves princips - ņemt to, ko var dabūt. Saglabāt saskaņu pašam ar sevi - cik tas neiespējami grūti! Ģirta Rāviņa varonis no šīs reālā notikumā balstītās, taču filozofiskā līmenī paceltās polemikas aiziet kā uzvarētājs, kā Blaumaņa sabiedrotais. Otrās daļas centrā ir Riharda Rudāka atveidotais Bungatiņš un Ināras Ieviņas Pupiņa. Abu klusā, vārdos daudz neizvērstā saprašanās veido īpašu starojumu, kurā bez mūža vakara noguruma jaušama ir viņa stūrgalvīgā savpatība, ir viņas irbītes vieglums. Šai vienkāršajā stāstā it skaļi pret debesīm kliedz «pasaules ļaužu» atziņa - priekš citiem dzīvodams, nenopelnīsi sev labklājīgas vecumdienas. Un šis brēciens ne publicistiskā tiešumā, bet mākslas tēlu raisītajās līdzībās atduras šodienas sabiedrības attieksmē pret mūsu vecajiem ļaudīm. Bungatiņa tik pieticīgajam sapnim - tikt pirtī nomazgāties, lai mūžības priekšā stātos tīrs un šķīstīts, tiek likti gandrīz vai fatāli, patiesībā pilnīgi absurdi šķēršļi. Vispirms - viņš jau atrodas pirtī, vienu brīdi pat sēž kublā, taču tīrības svētība tam liegta. Un šīs ilgas - tikt baltam - izpaustas kontrastā ar saimes ļaužu pārlieku spraigo rosību, maizi cepot, pirtī ejot, pie dievgalda gatavojoties, meitās steidzoties... Pirms pamet Bungatiņu vienu, saminstinās Lauris - Oskars Morozovs, viņš pasper soli atpakaļ, iespiež vecajam vīram rokā piena krūzīti un kautri noglāsta roku. Šī citu acīm neizpaustā vainas sajūta, sakaunēšanās par savu mirkļa vājumu, biklais piedošanas lūgšanas mēģinājums izrādes jēgas apliecinājumā dod daudz vairāk nekā vērienīgi inscenētais apoteozais fināls ar mazgāšanas rituālu. Neaiziet jau tie Baltie, neko uz zemes neatstājuši... Tapusi ārēji nepretencioza, iekšēji piepildīta izrāde tai skatītāju daļai, kas uz teātri nenāk atslēgties no realitātes, bet gan emocionāli un garīgi līdzi darboties. Ar savu jauno iestudējumu Valmieras teātris rosina kolēģus citos teātros jau laikus domāt par otro Blaumaņa festivālu, kas paredzēts nākošā gada martā.
Polemiskais Blaumanis
Valmieras teātra jauniestudējumā Baltais divdaļīgās izrādes pirmajā daļā iedzīvināta R.Blaumaņa tāda paša nosaukuma novele, otrajā - viencēliens Sestdienas vakars. Jau pats literārās vielas salikums liecina par vēlēšanos izvērst viena darba robežas, līdz ar to vienā jēdzieniskā veselumā salejas jaunekļa Jāņa un sirmgalvja Bungatiņa tieksmes, alkas, sapņi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.