POLIJA

Es tāpat kā citi pasažieri ievēroju dīvainu cilvēku pārvietošanos pa autobusu. Vairākas sievietes staigā no viena gala uz otru. Tualeti pēc šoferu rīkojuma nevar izmantot - nedarbojas. Ruta ir somiete, viņa dodas uz Čehiju apciemot draugus. Ruta vēlas aiziet uz tualeti un palūdz šoferim, lai tas atver tualeti. «Aizej pačurāt uz to ateju,» autobusa vadītājs viņai saka, kad ierodamies robežpunktā, norādot uz vairākām tualešu kabīnēm, kādas var redzēt rokkoncertos. «Es jau bija aizgājusi, bet tur tik drausmīgi smird un, ja es tur ieeju, man sāk kost kukaiņi,» viņa atbild. Es pats tās pārbaudīju, no urīna smakas kļūst slikti. Rutai tāpat kā pārējiem nekas cits neatliek kā nokārtoties laukā, sniegā. Kāds lietuviešu robežsargs mums atdod pases ar attiecīgo zīmogu un pāris metru tālāk kāds poļu robežsargs tās atkal paņem. Visiem tiek salīdzinātas sejas. Nez kāpēc tas neattiecas vienīgi uz igauņiem. Ir diezgan uzjautrinoši vērot, kā šis ierēdnis savāc pases - vispirms viņš ar nopietnu sejas izteiksmi kareivīgā noskaņā tās paņem, tad ar bandīta skatienu mūs visus cieši uzlūko un beidzot salīdzina mūsu sejas ar pasēs redzamajām. Viņš sarauc uzacis un muti tā, it kā fotogrāfijā redzamais attēls nesakristu ar pasažiera seju (atšķirībā no pases foto tagad man ir gari mati). Neviens šajā mirklī nesmejas pat gribot, jo zina, kas var notikt. Ainas kā no filmas par padomju spiegu, kurš grib aizbēgt uz rietumiem bez biļetes. Paklau, aukstais karš jau beidzās, kad ieradās Makdonalds, nokāp no zirga un iestiprinies kopā ar kājāmgājējiem! Militārā birokrātija mūs aizturēja gandrīz stundu. Autobusa pasažieri uz mums skatījās dīvainām sejām. Drīz nokļūsim Šengenā. Gabals no mūra, kas ebrejus ieslodzīja geto, vēl joprojām stāv Siennas ielas 55.numura māju pagalmā. Piemiņas plāksne Amerikas ebrejiem vēstī, ka no šejienes ir aizvesti divi ķieģeļi, lai tos izstādīti Vašingtonā. Otrā mūra pusē, it kā nekas nebūtu noticis, ķieģeļi ir nosegti ar cementa apmetuma kārtu un sarūsējusi televīzijas antena, kas tajā iestiprināta, dod patvērumu tuvējam hotdogu stendam. Šis mūra gabals ir vienīgais, kas atlicis no tiem laikiem, kad 1940. gada 15.oktobrī pilsētu sadalīja trīs zonās: vāciešu, poļu un ebreju. Hitlers pavēlēja ar divus metrus augstu ķieģeļu mūri norobežot vairāk nekā 450 000 ebreju četru kvadrātkilometru zonā. Viņiem nebija nekādu kontaktu ar ārpasauli. Toreiz vēl neviens nenojauta, kādu asinspirti bija ieplānojuši nacisti. Pa Novi Svjatu Varšavā pastaigājas policisti fosforzaļās vestēs. Viņi pieprasa uzrādīt dokumentus tiem, kas atgādina bezdarbniekus, bezpajumtniekus vai kam vienkārši ir jocīgs paskats. Manā priekšā viņi apstādina kādu jaunieti ar cepuri, uzmauktu pār acīm. «Nu, uzrādi savus dokumentus!» «Lūdzu, ņemiet, es piederu pie šīs valsts bezdarbnieku leģiona, esmu no bandītu un slaistu sindikāta un mana draudzene ir ungāru čigāniete.» Nedaudz tālāk pa to pašu ielu bērns ar apsaitētu roku un kruķi lūdz žēlastības dāvanas. Viņam līdzās ir vēl daži, un tie nāk pie manis, līdzīgi kā pieprasot nodokli par maksas ceļu. «Žēlastības nodoklis, kungs. 2 zloti.» Vecpilsētā uzstājas divi vīrieši, viens ievāc naudu, kamēr kolēģis rausta ģitāras stīgas, pats nezinot, ko dzied. Netālu no autostacijas sieviete invalīdu ratiņos velk nosiekalojušos zēnu. Uz kartona ir rakstīts: «Es esmu sistēmas upuris. Esmu poliete, vīrs ir bez darba, man ir četri bērni, un es katru svētdienu dodos uz dievkalpojumu, lai lūgtu Dievam dot man spēku dzīvot un uzturēt ģimeni, lai lūgtu prezidentam Kvašņevskim ieviest kārtību.» Magdalēna Siveha ir Nacionālā muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste. Es viņai saku, ka meklēju pagātnes rētas jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. «Diemžēl nevaru jums palīdzēt. Šeit, kā redzat, ir tikai gobelēni, gleznas, pat Pikaso, starp citu, bet Polijas Kara muzejā jūs varētu atrast meklēto.» Es pārskatu vairākus vietējos ceļvežus, un izrādās, ka pirmdienās un otrdienās muzejs slēgts: šodien ir pirmdiena, rīt - otrdiena. Magda no darba brīvajā laikā fotografē. Viņa ir studējusi psiholoģiju un specializējusies regresīvajā terapijā. «Šeit nav darba, un man nav citu iespēju, kā iztikt ar to, kas ir - iznēsāt glāzes līdz pēdējam apmeklētājam. Mūsu prezidents Kvašņevskis ir diezgan riebīgs, viņš nedomā par jauniešiem, visur ož pēc padomju gadiem, pēc birokrātijas. Jaunieši dodas uz Vāciju, Nīderlandi vai Ameriku, jo šeit viņi darbu neatrod. Poļi ir jauki cilvēki, taču pārāk ierāvušies sevī, mēs neesam tādi kā jūs - jautri un kas ātri iegūst draugus. Polijā ir skumīgi tās nolādētās reliģijas dēļ. Labākajam Polijas regresīvajam psihoanalītiķim Lešekam Zadko vajadzētu būt naudai kā spaļu, zinot, cik mums, poļiem, smagas galvas.» Bārs, kas atrodas vecpilsētā, darbojas piektdien un sestdien, kad ļaudis beidz darbu un nedēļas nogalē iet izklaidēties līdzīgi kā jebkur citur pasaulē. Ernests ir speciālists auksto mērču gatavošanā: «Es tev uztaisītu vienu vai divas pēc tavas gaumes, taču man nav svaigu piparmētru.» Kamēr es dzeru Magdas pagatavotu tēju, Ernests (kura elks ir Če Gevara) man rāda fotogrāfijas, kas izkārtas bārā. Tās ir no dažādām valstīm, kuras ir apceļojis kāds viņa draugs ar draudzeni. Ātrvilciens sāka savu gaitu no Varšavas Centrālās stacijas pulksten 9 un gandrīz neapstādamies nekļūdīgi ieradās Krakovā 11.35. Trīssimt kilometru garais ceļš bija pieveikts divās stundās un trīsdesmit piecās minūtēs, kas ir neiespējami daudziem Austrumeiropas vilcieniem. Rafals Jasjorkovskis pie manis vēršas, kad izkāpju no vagona, un klusā, ļoti pieklājīgā balsī jautā, vai man nevajag istabu, kur pārnakšņot. Nē, paldies, man jau ir pāris jauniešu hosteļu adreses - Strawberry un Express. Perfektā angļu valodā ar nelielu amerikāņu akcentu viņš mani vēlreiz uzrunā pie vilcienu informācijas biroja: «Strawberry ir slēgts, bet, lai nu kā, es jums atstāšu savu biznes kard, ja tomēr pārdomājat.» Viņš man iedod saburzītu lapiņu, taču jauku un pat ar detalizētu vecpilsētas plānu. Večuka labo manieru un simpātiskā izskata pārliecināts, beigās piekrītu, lai viņš mani ved uz kādu apmešanās vietu pilsētas centra tuvumā. Soļojot starp ūdens peļķēm un dubļainām sniega kupenām, nonākam pie kādas ēkas ar milzīgām kolonnām, kur kāda kundze, šķiet, apkalpotāja, ar brillēm degungalā un matiem gredzenā, ko satur zīmulis, mūs sveicina. Tas ir vecs dzīvoklis, kurā Rafals ir dzīvojis daudzus gadus. «Es šeit dzīvoju, kad strādāju ventilatoru un citu elektrisko aparātu rūpnīcā.» Nepieciešamības spiests viņš emigrēja uz ASV un Monreālu, kur iemācījās angļu valodu, kas tagad viņam ļauj iztikt, sagaidot vilcienus, kas katru dienu ierodas no galvaspilsētas. «Šajā ēkā ar saviem audžuvecākiem dzīvoja režisors Romāns Polaņskis. Kad vecāki nomira, viņš ieradās uz bērēm. Viņš ir labs cilvēks.» Mirka strādā kafejnīcā Kawiarnia Bankowa, kas atrodas Lielajā tirgus laukumā. Tur kafija maksā diezgan dārgi - divas tasītes par 20 zlotiem (ap 5 eiro). «Cik iznāk maksāt par katru kafijas pupiņu?» es viņai vaicāju. «Šī kafejnīca atrodas pašā upes krastā, un katru mēnesi ir jāmaksā par īri,» tikko jūtamā polskienglish viņa man paskaidro situāciju. Viņai Krakova ir ideāla vieta, kur dzīvot: «Mums, poļiem, vispirms ir reliģija, tad pusdienas ģimenes lokā, tad - darbs.» - «Vajadzētu būt otrādi,» es izbrīnīts saku: «Vispirms darbs, lai ar nopelnīto naudu vari piepildīt vēderu, un tikai tad, kad ir brīvs laiks, tu dodies uz baznīcu par to pateikties.» Meitene sadusmojas un uzstāj, ka Polijā tā nenotiek. Viņai dēls un vīrs ir ļoti svarīgi, taču vēl svarīgāk ir iespēt aiziet uz dievkalpojumu tāpat kā pārējiem ticīgajiem, kas šajā laikā nometas ceļos uz aukstās Sv.Marijas katedrāles grīdas, lai noskaitītu pāris lūgšanu, kas ir nepieciešamas, lai pateiktos par bankas piešķirto hipotekāro kredītu vai arī lūgtu darbu, kura nav. Polijā Dievs visu nokārto vai vismaz Viņa šīs zemes filiālēs tiek slēgtas vienošanās. No visaugstākā baznīcas torņa dzirdamas taures skaņas, kas ziņo par jaunas stundas iestāšanos. Leģenda stāsta, ka 1241.gadā, kad tatāri ieņēma Krakovu, taurētājs tika nogalināts ar šāvienu galvā, tā pārtraucot spēli un neļaujot melodijai izskanēt. Tagad septiņiem cilvēkiem no ugunsdzēsēju brigādes ir pienākums to katru stundu spēlēt, maiņa ilgst 24 un 48 stundas. Pāris metru tālākajā Scotch klubā Slakovskas ielā citi svētie pieskata, lai neviens, iegājis iekšā, pārāk daudz negrēko un pilda noteikumus, kas ir daudz stingrāki nekā Pentagonam. Vienā no Centrāltirgus stūriem trīs večuki, bruņojušies ar trompeti un vijolēm un ģērbušies moderno trubadūru tērpos, izpilda dažādu tautu melodijas. «Polijā ir augsts bezdarba līmenis,» kafejnīcā Mirka man jau teica: «Un ļaudis pelna iztiku, kā tik māk. Tu ienāksi arī rīt?» Restorānā Bombaj laikā no 12 līdz 15 piedāvā studentu ēdienkarti, ko veido rīsi un cālis pašķidrā karija mērcē, taču tas ļauj apmānīt vēderu. Jola pasniedz ēdienu ar prieku. «Ja vēlies, lai kāds tevī iemīlas, sagatavo viņam labu ēdienu. Mēs šeit sakām, ka mīlestība nāk caur vēderu.» Florjanskas ielā vīrietis bendes tērpā nēsā izkārtni, uz kuras rakstīts Spīdzināšanas muzejs. Viņa sieva iekasē ieejas maksu. «Jums ir viss nepieciešamais, lai arī mājās kļūtu par īstu bendi,» es viņam ironiski saku. Vīrietis man veltī īstu briesmoņa smaidu un lūdz, lai es dodos iekšā. Muzejs ir viena vienīga fikcija, veids, kā izspiest naudu no mitra pagraba, ko kāds atstājis mantojumā, un no neticīga tūrista, kas sagaida, ka ieraudzīs briesmīgu spīdzināšanas aktu. Franko laika Spānijas un Turcijas, kas tik ļoti vēlas piederēt Eiropas saimei, cietumos ne viens vien varētu kļūt par miljonāru. Eva Hrzašča ir kāda ceļojumu biroja direktore, viņa runā spāniski, jo ir dzīvojusi Argentīnā, tur iepazinusies ar kādu poli, apprecējusies un atgriezusies dzimtajā zemē. «Šo valsti nokauj birokrātija, daudzi cilvēki vēl joprojām dzīvo, ieauguši savā padomju pagātnē, ieradumos, visu darīt kā līdz šim. Jaunieši dodas prom no Polijas, jo nevar atrast darbu.» Krakovas dzelzceļa stacijā kāda mūķene izdala maizes šķēles, banānus un apelsīnus bezpajumtniekiem, kas kā zombiji velkas pa stacijas tuneļiem. Spēcīga urīna smaka ir jūtama pat pie biļešu kases. Kāds nabags mēģina man itāliski izskaidrot, ka viņam vajag pāris monētu. Biļešu pārdevēja kaut ko ada un, pārdodot biļeti uz Aušvicu, strupi nober: «9,50 zloti, 2.perons, 11.06.» Es iekāpju septītajā vagonā un apsēžos mīkstā krēslā, karstums neizturams, un daži pasažieru man uzmet prokomunistisku skatienu. Kad pie varas bija austroungāri, Polijas teritorijā bija valsts, kas saucās Galīcija. Tas nav kāda stāsta sākums, šāda valsts patiešām pastāvēja, tai pat bija sava revolūcija - kaut kas tāds, kas bija nepieciešams jau sen. Viss, kas palicis pāri no Galīcijas, ir tikai pāris tautas deju, ko reižu pa reizei izrāda tūristiem kā vēl vienu atrakciju. Zakopanē Polijas dienvidaustrumos tradīcija prasa celt tikai koka mājas, un mazais Hoholovas ciematiņš vislabāk atspoguļo šo kulturālo un tradicionālo ainavu, tur pat māju fasāžu pavasara tīrīšana notiek stingrā kārtībā. Šeit pārtiek no iekšējā un nedaudz no starptautiskā tūrisma. Tikai jaunieši nedaudz runā angliski, un bieži vien tūristiem, kas ierodas no visdažādākajām pasaules malām, jāsāk mērkaķoties, ja nevar sastapt nevienu, kas pārvaldītu angļu valodu. To apstiprina pat vietējā Zakopanes tūrisma informācijas centrā: «Mēs vēl joprojām dzīvojam kā padomju birokrātijas laikos,» saka Eva. Te īpaši nerūpējas par tiem cilvēkiem, kas ieradušies, lai baudītu Karpatu skaistumu un tradīcijas. Kādā interneta mājaslapā, kas domāta ceļotājiem, tiek piedāvāts Zakopanes nerekomendējamo apmešanās vietu saraksts, tas tāpēc, ka pie mazpilsētas robežas uz ietves šosejas malā desmitiem sēdošu vai stāvošu cilvēku rokās tur plakātus ar uzrakstiem Pokoje - istabas. Tradicionālā šo Slovākijas pierobežas poļu viesmīlība nosaka to, ka viņi izliekas neko nezinām ne par rēķiniem, ne nodokļu maksāšanu. Tā ir pavisam cita veida ekonomika. Neviens nešaubās par labo apkalpošanu ar neizmērojamu pacietību gaidītajam klientam. Tas ir citu iespēju piedāvājums gan vietējai sabiedrībai, gan tūrismam - laipna sagaidīšana un lieliska higiēna jebkurā no apmešanās vietas istabām. Tīri palagi, karstais ūdens, apkure, brokastis tikai par 30 zlotiem (7,5 eiro). «Poļu strādnieks mēnesī var nopelnīt vidēji 300 eiro,» apstiprina Mareks Galajs, Varšavas universitātes psiholoģijas profesors. Mareks un Anna kājām dodas uz Morske Oko ezeru, vienu no skaistākajām vietām Karpatos. Autobuss tūristus ar mugursomām aizved līdz Lisa Polana, robežai ar Slovākiju. Ieeja Tatru nacionālajā parkā tiek kontrolēta un ieejas maksa ir obligāta, taču tā neiekļauj nekādu apdrošināšanu gadījumā, ja kāds gudrinieks dotos pa biezo mežu, riskējot sastapties aci pret aci ar kādu brūno lāci vai izsalkušu vilku baru. Ļoti dārgs piedāvājums braukt ar kamanām (35 eiro) ietver 10 kilometru maršrutu, kas šķir parka ieeju un restorānu - apmešanās vietu ezera piekājē. Kā jau kārtīgs polis, arī Jānis Pāvils II ir apciemojis šo skaisto vietu, un kopš tā laika cenas ir dubultojušās. Svētā baznīcas roka visu pārvērš zeltā. Mareks bez profesora darba ir arī etnologs. Divu stundu gājiena laikā pa apsalušo taku viņš parāda labas zināšanas šajā jomā. Vēlāk pēc sarunām, vīna ar nedaudz augļiem, Tunisijas datelēm, diviem banāniem un karamelēm ar C vitamīnu šis gudrais 55 gadus vecais profesors atzīst, ka ir noguris no valsts politiskās birokrātijas: «Vispirms mums bija Valensa, tad baznīca, tad labējie, tad atkal kreisie, taču Polijā viss ir tāpat, kā bijis: augsts bezdarba līmenis, korupcija, birokrātija un tauta, kas cieš visvairāk, vilkdama savu dzīvi. Ceram, ka ar iestāšanos ES viss mainīsies.» Kāpjot lejup, pavisam tuvu Slovākijas robežai es sastopos ar kādu robežsargu. Es palūdzu atļauju viņu nofotografēt, viņš piekrīt (citā vietā mani nogāztu zemē un aizturētu). It kā ieraudzījis Ziemassvētku vecīti meža vidū, mūs abus vairākas reizes nofotografē arī Mareks. «Viņš pašlaik ir armijā, un zēnam ir jādien divi gadi. Iespējams, viņš varētu būt no kāda tuvējā ciemata, vietējie pazīst augstkalni kā savus piecus pirkstus, turklāt perfekti runā slovāku valodā,» Mareks droši apgalvo. Es turpinu savu ceļojumu atpakaļ uz Krakovu, lai kāptu vilcienā, kas mani aizvedīs uz Prāgu. Senās poļu galvaspilsētas stacijā bezpajumtnieki gatavojas pārlaist nakti. Ož pēc urīna, alkohola un nabadzības. Tas ir skumjš skats, kas atkārtojas daudzās pasaules pilsētās, kurās nav spējuši atrisināt šo problēmu. Kāda sieviete guļ, ieritinājusies stūrī, bez segas, bez nekā, kas viņu aizsargātu. Es redzu laika un dzīves sagrauztas sejas un bezmērķīgus, tukšus skatienus. Vai cilvēku rase tiešām ir cilvēcīga?