Prinčus nevērtē ar metramēru

Tiesa, bez kādām īpašām sev vien raksturīgām krāsām, tā kā pieredzējušam baleta skatītājam kā etalons joprojām paliks Errsa vai Dumpe. Īpašā situācijā atrodas Raimonds Tirners. Viens no talantīgākajiem jaunās paaudzes solistiem, skolu beidzis 1992.gadā profesora Jura Kaprāļa klasē un uzreiz «ielecis acīs» ar savu īpatno, «stilīgo» paštēlu un smalko dejas tembru. Jau skolas laikā bija bauda viņu vērot T.Vītiņa sacerētajā Dž.Saljēri duetā vai tradicionālajā Pas de trois no Gulbju ezera, kur vīriešu solo ir ciets rieksts gana pieredzējušiem dejotājiem, kamēr jauniņais Tirners to pārkoda ar savu azartisku «fifīgumu». Teātrī viņš nonācis Modra Cera rokās, un izaugsme turpinājusies mērķtiecīgi. Jaunajā Apburtajā princesē viņš nospīd ar Aivara Leimaņa sacerēto zibošo puisīti Īkstīti, spoži nodejo vēl vienu nepateicīgu «iesprausto» pas de deux, šoreiz Žizelē. Pērnajā maijā seko īpaši veiksmīga debija vienā no grūtākajām un populārākajām premjeru lomām klasiskajā baletā - Bazila tēlā Donā Kihotā. Pavisam atšķirīgs no mūsu slavenajiem Baziliem - Gorbaņova, Butkēviča, Leimaņa. Viegls, zibošs, zēnisks un aktieriski ļoti atplaucis. Tāds spics un žiperīgs puisis, kas pats it kā sacer baleta komēdijas fabulu. Princis Riekstkodis, iespējams, ir pati vieglākā loma šajā dižcilšu galerijā, taču riskanta un svarīga allaž. Jo t.s. «prinču problēma» ir aktuāla jebkurā akadēmiskajā trupā, bet pie mums Rīgā, par nelaimi, aktuāla divkārt. Gandrīz vai vienīgais pašlaik palicis Andrejs Rumjancevs, savā īpatnā vīrišķīgā manierē šo galveno lomu īpašo atzaru interpretē Marians Butkēvičs. Nu, un viss. Ne velti teātra vadība nolēma problēmu risināt, «iepērkot» princi Minskā. Tomēr izrādās, ka ar darbu arī pašu mājās var atrast cerīgu un savdabīgu princi Riekstkodi. Tirneram piemīt daudz neapšaubāmu princisku īpašību - kustību dzidrums, smalkums, pat zināma izsmalcinātība, pārliecība par sevi. Protams, vēl gaišāk un izaicinošāk demonstrējama. Plus savs, tirneriskais - tāda kā mazliet hofmaniska skepse, zināms vīzīgums, lepna, drusciņ lecīga šķelmība. Tiesa, viņš nav no tiem garākajiem prinčiem, taču man vienmēr riebusies dejas pūristu vēlēšanās prinčus izmērīt ar «collštoku». Tā jau arī pasaulslaveno Vladimiru Vasiļjevu vai neseno Doņeckas viesi Vadimu Pisarevu viegli izmest aiz prinču kuģa borta... Bez tam mūsu baletam pēdējos gados palaimējies (vai nelaimējies?) ar daudzām mazām, bet dzirkstošām balerīnām (tā pati Rita Lukašēvica, Dace Radiņa u.c.), kurām noteikti jādejo lielas lomas un kurām nav nepieciešami partneri - blondie milži (tā mēdz dēvēt superīgākos no prinčiem, varbūt Aleksandra Godunova iespaidā). Tirneram piemīt varoša un valdoša solista personības aura, kas, protams, ļoti un ļoti attīstāma. Tepat uzlidojumā jau ir pavisam jauniņais, atkal Jura Kaprāļa klases 1996.gada absolvents Pāvels Vasiļčenko, kurš, neraugoties uz pamazo augumu, ir dzimis princis... No Riekstkoža mazāko lomu izpildītājiem šajās gadu mijas izrādēs gribas atcerēties draiskulīgo Intara Kleinhofa (arī debitants) Franci, Agneses Andersones dejiski eleganto un izteiksmīgo Pelīti, Zanes Teikmanes un Tatjanas Romanovskas spāņu deju duetā ar žilbinošo Pāvelu Vasiļčenko, Initas Rumjancevas un Ignata Ančana austrumniekus u.c. Dejas buķete baletā nebūt nav nabadzīga. Taisnības labad jāsaka, ka vismaz trīs no ierasti cēlajiem un daiļajiem kavalieriem - A.Bungas, D.Ritenberga un A.Līcīša kungi šoreiz nebija kavalieru vārda cienīgi, jo izturējās pret princesi Mariju kā pret karstu pīrādziņu.