Prozas lasījumu vēstures īsais kurss

Ja Rainim dzimšanas dienā ir Dzejas dienas (kas tolaik sita augstu vilni), tad Upītim dzimšanas dienā decembra sākumā lai ir prozas svētki. Tā, no 1978.gada 4.decembra, trīspadsmit (!) vakaros ar dažādu paaudžu rakstnieku piedalīšanos Prozas lasījumi uzsāka turpat divdesmit gadu garu gaitu. Pārskatot to gadu presi ar lasījumiem veltītām slejām, atrodu: "Kas ir prozas lasījumi muzeja atvērtajā viesistabā? Tā ir iespēja dzirdēt jaunu darbu autora lasījumā, iespēja izteikt pārdomas un jautāt rakstniekam, tā ir iespēja diskutēt." Jā, tieši diskusija bija viena no iezīmīgākajām to gadu lasījumu šķautnēm, reizēm pāraugot kaismīgā mutvārdu kaujā par dzirdēto, lasīto, nereti rakstniekā klausījās kā pravietī. Ik gadu, jaušot sabiedrības un kritiķu interesi par viena vai otra latviešu rakstnieka topošu vai jauniznākušu grāmatu, aicinājām M.Birzi, Z. Skujiņu, V.Lāmu, A.Jakubānu, V.Belševicu, J.Mauliņu, A.Kalvi, M.Kosteņecku, E.Līvu, spilgtākos debitantus - L.Dumberu, A.Kļavi, Ē.Lansu, E.Rubeni, jau vēlāk G.Repši, I.Ābeli un R.Dobrovenski, vēl daudzus, lai piedod visi neminētie. Pēc lasījuma nerima sarunas par dzīvi, mākslas procesiem, nebaidoties no to dienu asajiem, sabiedrības zemdegās gruzdošajiem jautājumiem, citiem vārdiem - tās bija brīvdomības stundas. Ar laiku prozaiķiem piepulcējās tulkotāji, veicot tuvākus un tālākus ekskursus pasaules literatūrā, - Ģ.Bļodnieks, E.Rauhvargers, atcerē par rakstnieku un tulkotāju V.Kārkliņu - Dž.Orvela 1984 lasījums. Atceros pārpildīto muzeja viesistabu, ne adatai nebija kur nokrist, kad radiožurnāliste G.Bērsone bija atgriezusies no Kirgīzijas, kur ierakstījusi sarunu ar Č.Aitmatovu. Viņa romāns Pieresvieta V.Eisules lieliskajā tulkojumā bija izraisījis plašas diskusijas. J.Rubenis tovakar sniedza vērienīgu ekskursu kristietības vēsturē. Vai arī reize, kad, nojaucot visu lasījuma scenāriju, A.Kalve savā vakarā bija uzaicinājis trīs tatāru rakstniekus. Emociju blīvuma ziņā neaizmirstami ir prozas lasījumi, veltīti represēto likteņiem - ar A.Liepas romānu Ekshumācija, ar G.Repšes un mākslinieka K.Fridrihsona sarunu par romānu Ugunszīme un tā dēvēto franču grupu vai citugad - par trimdas rakstniekiem, kur man atklājums bija fascinējošā Ilzes Šķipsnas proza. Ilgus gadus Prozas lasījumi bija muzeja zīmols. Garajā maratonā bijām izsīkuši. Laiki arī citi. Uz skatuves uznāca jauna rakstnieku paaudze. 1996.gadā vēl viens akadēmiskais lasījums muzejā kopā ar N.Ikstenu, P.Bankovski bija kā pasākuma jaunas dzīves sākums, un nākamajās dienās tie turpinājās jau Slepenajā eksperimentā, Andalūzijas sunī. Atraktīvi, spilgti, ar sponsoriem un atbalstītājiem, tagad arī ar žūriju un balvu. Cepuri nost! Ak, jā, aizmirsu piebilst, ka gandrīz visi muzejā notikušie lasījumi ir ierakstīti magnetofona lentēs un kļuvuši par Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļu (meklēt specializētā, internetā bāzētā programmatūrā www.meandrs.lv - Andreja Upīša memoriālā muzeja sadaļā). Uzrakstīju un piezvanīju A.Jakubānam. Uz atgādinājumu par lasījumiem klausulē atskanēja kādreizējā satīriķa H.Cumlaka jakubāniski skaļie smiekli: "Tu nezināji, ka paaudzes katru reizi vēsturi raksta no jauna? Nu, bija dibinātāji, tagad atdibinātāji. Bet labi, ka reiz sāktais turpinās." Un tā kuģis ar nemainītu un neaizkrāsotu uzrakstu Prozas lasījumi, ar stāstnieku uzrakstīto vārdu pilnajām tilpnēm, kā ierasts, decembra sākumā uzņēma gaitu. Zīmīgi, ka šogad no Rīgas pasažieru ostas. Labu ceļavēju citās desmitgadēs!