Pusaudzis šantažē vecākus

Kaut gan ir skaidrs - ja viņš dabūs datoru, nākamreiz prasīs kaut ko citu, varbūt piedraudot ar vēl ko briesmīgāku - aizraušanos ar azartspēlēm, narkotikām. Vai piepildīt pusaudža prasības nozīmē «nopirkt» viņa nākotnes izvēles, ievirzot tās visvēlamākajā gultnē? Varbūt tieši otrādi, tas nozīmē zaudēt respektu pusaudža acīs, panākot tikai to, ka par katru viņa saprātīgo soli nāksies maksāt ar kārtējās vēlmes piepildīšanu? Skaidro psihoterapeits Māris Siliņš. Kāds ir līdzšinējais kapitāls? Bieži vien vecākiem ir grūti saprast, cik patiesi ir pusaudža šantāžas draudi un kad tie ienākuši attiecībās. Pusaudža uzvedību ļoti nosaka arī tas, kādas attiecības ģimenē bijušas kopš mazotnes - vai bērns juties uzklausīts, saprasts, vai bijis pietiekami daudz kopīgo brīžu. M.Siliņš: «Ir jāmēģina atskatīties pagātnē un saprast, kāds ir kopīgais emocionālais kapitāls, kas iegūts līdz šim vecumam un uz kuru var balstīties, veidojot attiecības tālāk un risinot problēmas. Kas ir kopīgi sastrādāts, kādi bijuši ieguvumi un zaudējumi?» Bieži vien vārdos pusaudzis ir ļoti noliedzošs, liels negatīvists, taču tas nenozīmē, ka nekas pozitīvs viņā nav ieguldīts. «Vecākiem savilkt attiecību bilanci ir ļoti grūti, jo visu notiekošo vērtējam subjektīvi. Mēdz būt, ka vecāki, kuriem ir labas attiecības ar bērnu, problēmu situācijās tūlīt sāk pārdzīvot, ka viņiem nekā nav, un meklē savu vainu. Savukārt tie, kuriem attiecību kapitāla tikpat kā nav, ir pārliecināti, ka viņi ir darījuši visu iespējamo, lai ar pusaudzi viss būtu kārtībā, un nevar saprast - kāpēc nav?» Vai pusaudža šantāža nav visu aizņemto vecāku problēma? Iespējams, tā ir tikai radikāls līdzeklis, kā pusaudzis mēģina izpirkt sev vecāku uzmanību, laiku. M.Siliņš: «Tā ir, pārāk aizņemtie vecāki bieži jūtas vainīgi bērna priekšā un cenšas atpirkties ar dāvanām, taču tā attiecību problēmu nevar risināt. Paļaujoties pusaudža nesaprātīgajam diktātam, vecāki faktiski zaudē autoritāti bērna acīs. Turklāt mēdz būt, ka pieaugušais sakāpināti pārdzīvo to, ka pusaudzim velta pārāk maz laika un jebkuru viņa izlēcienu noveļ uz sava rēķina. Taču sava daļa atbildības jāuzņemas pieaugušajam, sava - pusaudzim pašam. Pusaudzis sper soli citā vecumā Tas, kas uztur šantāžas iespējamību pusaudža attiecībās ar vecākiem, ir vēlēšanās turpināt būt mazam bērnam, par kura dzīvi un izvēlēm atbildīgi ir tikai vecāki. Pusaudzis vecākiem ar šantāžu signalizē: «Es rīkošos tikai tāpēc, ka jums tas ir vajadzīgs, un gribu par to kaut ko pretī!» Tā ir vēlme neuzņemties atbildību par savu dzīvi, lai tas, ko viņš izdara vai neizdara, negulst uz viņa paša pleciem, bet par to atbild vecāki! Piemēram, es mācīšos nevis tāpēc, lai iegūtu labu izglītību, veidotu labu karjeru, bet gan tāpēc, lai vecāki nopirktu datoru! Pusaudzis sper soli ārā no sava vecuma, kad viss tiek darīts vecāku dēļ, uz vecumu, kad cilvēks sāk patstāvīgi izdarīt savas izvēles un atbildēt par tām. Tas, ko vecāki var optimāli darīt, ir atbalstīt viņa vēlmes un izvēles, taču lēmumi un atbildība jāatstāj pusaudža paša ziņā. Kamēr attiecībās ģimenē darbosies šantāžas elements, pusaudzis atbildību par sevi neuzņemsies. Viņa princips būs: «Mana rīcība ir atkarīga no tā, vai tu nopirksi datoru vai nenopirksi!» Tas, ko vecāki var mēģināt darīt, - izvērtēt, kas attiecībās ar pusaudzi emocionālā ziņā ir deficīts: kas viņam sāp, kā trūkst un šķiet aizvainojošs. Censties to izrunāt, nevis mēģināt kompensēt ar pārlieku lutināšanu. Dažreiz ir ārkārtīgi grūti izdarīt tādu kā nāves lēcienu un pateikt pusaudzim - nē, nedabūsi! Taču tas ir vienīgais veids, kā panākt, lai viņš sāk par sevi atbildēt. Ja pusaudzim ir atbildības problēmas, to nevar atrisināt citādi, kā vien liekot viņam uzņemties atbildību. Negribi iet uz skolu? Neej! Ja tu domā, ka tādējādi izdarīsi pāri man, protams, tev ir taisnība - man būs sāpīgi, taču visvairāk cietīsi tu pats, jo tā ir tava dzīve! Šajā brīdī parādās jautājums: cik daudz pusaudzis un vecāki var viens otram uzticēties. Vai arī nevar - tas ir jautājums, kura saknes var stiepties tālu pagātnē. Var būt, ka vecāki neuzticēšanās dēļ vienu normālu pusaudžu vecumam raksturīgu gājienu pārvērš traģēdijā. Taču ne vienmēr tas tā arī ir. M.Siliņš teic: «Ja šantāža ir sākusies, tā strikti jāpārtauc, citādi to vairs nebūs iespējams kontrolēt - šodien pusaudzis pieprasa datoru par regulāru iešanu uz skolu, bet kāda būs viņa rītdienas darbu cena?»