Rēdlihu piramīda

Saprotu, ka iecerētais stāsts par trim brāļiem hokejistiem - Krišjāni (26), Jēkabu (25) un Miķeli (23) Rēdlihiem un ceturto brāli Kristapu Smildziņu (33), kurš, pēc puišu vārdiem, "ir vainīgs, ka viņi ir sportisti, jo vienmēr visu sāka pirmais", pārtaps neparastākā stāstā par ģimeni, kas kopā būšanu svin ar radošu un neparastu darbošanos. REŽISORI UN VIŅU BĒRNI Kartē redzams, ka pēdējos kilometrus baltais grantsceļš netālu no Neretas vijas gar pašu Lietuvas robežu. Pa īsu gatvi nokļūstam pie divstāvu mūra ēkas ar koši sarkanu jumtu. Augstu kokā pavīd plāksne ar māju nosaukumu - Debesu bērzi. Pretī izskrien melns labradors. "Mūza?" kāds pasauc suni. Debesu bērzos pirmo satiekam Mūzu - zīmīgi, ņemot vērā, ka šajās mājās patlaban valda mākslinieciska gaisotne. Mājas saimnieki Jānis Rēdlihs un Maija Smildziņa, abi kopā ģimenē mīļi saukti par Papiņiem, ir televīzijas režisori. Skatītāji abu kopdarbu pašlaik var iepazīt raidījumu ciklā Projekts Cilvēks un ne tikai. Plenērs un pludmales volejbola turnīrs Debesu bērzos notiek pirmo reizi, taču ģimeniskums, kopīga sportošana un visāda mākslas taisīšana nav nejauša akcija. Jānis un Maija uzskata: ja gribi, lai ģimene nepašķīst, kopā ar bērniem ir jādara kas interesants - lai visiem patīk. Sevišķi tagad, kad trīs dēli lielāko gada daļu ir prom no Latvijas. Tas sācies 1998.gadā, kad sarīkota ģimenes sapulce un nolemts turpmāk kopīgi svinēt Jāņus. Puikas bija izauguši, vecākais dēls Kristaps tolaik jau bija attālinājies no ģimenes. Kopīgie svētki bijuši tāda kā ģimenes atkalapvienošanās. Ko tik nav darījuši - teātri spēlējuši, dziedājuši, rīkojuši dažādas mākslas darbnīcas, taisījuši filmas un, protams, vienmēr sportojuši. "Kaifs ir visiem no tādas kopīgas dzīvošanās, jokošanās un sportošanas," tēvs Jānis Rēdlihs neatstāj vietu domai, ka te kaut kas nenotiek pa īstam. Jaunie piebilst: nevar iedomāties, ka Jāņus svinētu citur. Šajā reizē brīvu dienu nedēļas vidū atlicinājuši brāļi hokejisti, kas pavasarī atgriezušies no saviem hokeja klubiem: Krišjānis ar ģimeni - no Tālajiem Austrumiem, Jēkabs no Amerikas un Miķelis no Baltkrievijas. Tagad viņi Rīgā katru dienu piedalās Latvijas izlases treniņos. Vēl ir Krišjāņa sieva Iveta un viņu meita Lauma (1,3 gadi), Jēkaba draudzene Ieva un Miķeļa draudzene Līva. Diemžēl vecākais dēls Kristaps Smildziņš, žurnāla Kas Jauns atbildīgais redaktors, darba darīšanās devies uz Rīgu. Viņš pasākumā piedalījies jau nedēļas sākumā, un viņa sieva, žurnāla Patiesā Dzīve redaktore Inga Akmentiņa-Smildziņa, kopā ar dēliņu Klāvu (1,8 gadi) aizved parādīt Kristapa ar eļļas krāsām gleznotos darbus, kuri visus ir pamatīgi pārsteiguši. Izrādās, neviens nav zinājis, ka Kristaps tik labi zīmē. Plenēra konsultanti ir ģimenes draugi mākslinieki Ingrīda Martini un Rolands Vēgners, saukti par Martini pāri. VAJAG NEJĒDZĪGU Debesu bērzi nav mantots senču īpašums, ģimene to nopirkusi 1988.gadā, un puikas kopš mazotnes te pa vasarām uzauguši. Savulaik paziņas aktieri dzīvojuši Vecmēmeles muižā, kas atrodas 800 metru pa upi uz leju, un aicinājuši arī Jāni lūkot māju šajā pusē. Atraduši vecas dzirnavas. "Atbraucām šeit un sapratām - šī ir īstā vieta, tāda paradīze zemes virsū," stāsta Jānis. Dzirnavu klēts ir pārbūvēta par dzīvojamo māju. Otrajā stāvā izbūvētas sešas istabas: piecas, rēķinot vienu katram ģimenes vīriešu kārtas pārstāvim, un viesistaba. Maija priecājas, ka pirmo gadu virtuvē ievilkts ūdens. Cieši gar Debesu bērziem tek Mēmele, tajā vietā varbūt kādus divdesmit metrus plata, pretējā krasta koki jau Lietuvā. Pagalma vidū nostiepts volejbola tīkls un notiek mačs. Viss ir pa īstam - tiesnesis, līdzjutēji, gabaliņu nostāk uz galda uzvarētājus gaida zeltains kauss. Kurš nespēlē, veido savu mākslas darbu vai jūt līdzi. Gatavošanās kopīgam foto uz brīdi pārtrauc citas nodarbes, saceļas neliela kņada. Top skaidrs, ka visu režisē Jānis Rēdlihs - viņš izsludina prāta vētru, kā bildei būtu jāizskatās. "Varbūt visi Mēmelē, tikai galvas ārā?" ieminas māksliniece Ingrīda. Fotogrāfa piedāvātā tradicionālā albuma bilde tiek noraidīta uzreiz. "Nē, nē, klasisku ne, vajag nejēdzīgu. Taisām piramīdu!" Jēkabs arī parāda, ka ir labi apguvis pareizo piramīdas stoiku - kājas ceļos ieliektas, pēdas izvērstas, gurni uz priekšu. "Un tagad visi paceliet rokas uz augšu!" nokomandē Jānis. Uz brīdi tas izdodas, līdz piramīdas dalībnieki sazvārojušies pajūk kur kurais. SARKANAIS PAKLĀJS Pirms nedēļas Krišjāni, Miķeli un Jēkabu pirms treniņa satiku ledus hallē. Parunājām par hokeju, Ameriku, pagātni un nākotni. Tagad šķiet neparasti redzēt viņu mākslas darbus. "Tas vajadzīgs tāpēc, lai nedominē viena realitāte," paskaidro tēvs. "Ingrīdiņ... māksliniec... paskaties!" sauc Jēkabs. Viņš ar pasteļa krītiņiem zīmē kokus un auto koku paēnā. "Nuja, bojā jau tās mašīnas ainavu, bet tāda ir dzīve," viņš komentē. Māksliniece aizrāda par baltajiem laukumiem, taču Jēkabs strīdas pretī, ka tā bijis domāts. "Ņem un ar to balto cītīgi no vienas vietas izdari, kā es teicu," Ingrīda neatkāpjas no pasākuma mākslinieciskās nopietnības. "Patīk te pie kokiem sēdēt un zīmēt, kādus desmit gadus neesmu neko tādu darījis," atzīst Jēkabs. Lieliski varot izvēdināt galvu no ikdienas lietām. Miķelis no ceļmalā iesprausta bluķa veido koka figūru. Sācis veidot jau Jāņos. Var just, ka Miķelim ne pārāk patīk tāda atrādīšanās. "Nindzja," viņš atcērt, kad pavaicāju, kas top. "Miķelīt, darbojies!" tēvs atkal asistē Dienas fotogrāfam. "Tādi jau ir mūsu sencīši, vienmēr kaut ko tādu izdomā," Krišjānis paceļ acis pret debesīm, bet Kristaps vēlāk saka "Man ir liels prieks, ka vecāki to visu dara. Viņu vide un pasaule tik ļoti atšķiras no mūsējās. Tā ir daļa viņu dzīves, ko viņi mums parāda. Tāpat kā kad mamma ar mums spēlē futbolu - viņa iesaistās mūsu pasaulē. Tas satuvina"."Te mums bija skatuvīte," ejot pāri sporta laukumam ar futbola vārtiem un basketbola grozu, Jānis Rēdlihs norāda uz stūri. "Uz tās šajos Jāņos uzstājās dziesmu konkursa Mēmelvīzija dalībnieki." Pavisam bijuši 16 dziedātāji, un pirmās trīs vietas noteiktas lozējot. Balva uzvarētājiem bijusi ekskluzīva iespēja pie mikrofona dziedāt vēlreiz. Tad pat noticis jau ceturtais nemontēto filmu festivāls Knaibles. Katrs iet un uzfilmē savu filmu ar lomām vai kā nu citādi vēlas. Kinofestivāla atklāšanā, kā pienākas, bijis arī sarkanais paklājs, visi tā radoši sapucējušies un pa to gājuši. ATKĀPE PAR SPORTU "Galvenais, pierakstiet to, ka viņš no mums ir galvenais. Bez jokiem," par vecāko brāli Kristapu saka Jēkabs. Kristaps vienmēr visu sācis pirmais, un, kad trijotne sāka trenēties hokejā, Kristaps to jau sen bija beidzis darīt. Vēlāk viņš trenējies basketbolā un modernajā pieccīņā, savukārt tētis bijis desmitcīņnieks. Piecatā viņi uzspēlējot gan futbolu, gan basketbolu, gan volejbolu: Krišjānis un Miķelis pret pārējiem trim. Divi pret trim? "Viņi ir ātrāki un spēcīgāki par mums," nosmejas Jēkabs. Latvijas izlasē jaunākajiem trim brāļiem kopā spēlēt gan vēl nav nācies. Miķelis un Krišjānis olimpiskajās spēlēs Turīnā bija iekļauti izlases sastāvā, taču kopā nespēlēja. "Olimpiādē uzspēlēt vienā maiņā, tas gan būtu sasniegums!" domā Miķelis. Tas, ka ģimenē var izaudzonāt trīs profesionālus hokejistus, pat ar šodienas iespējām šķiet neticami. "Mums nebija mašīnas, dzīvojām Imantā, uz Daugavas stadionu, kur notika treniņi, bija jābrauc ar diviem transportiem. Tēvs mūs visus trīs ar hokeja somām iestūma iekšā, pēc tam izkāpjot pašus un somas pa vienam vilka ārā," atceras Miķelis. Visi trīs puiši ir mācījušies Rīgas 85.vidusskolā, tā sauktajā hokejistu skolā. Kad no rīta pirms stundām atnākuši uz treniņu (toreiz Daugavas stadionā bijis atklātais ledus laukums), dažreiz sniegs bijis tik dziļš, ka ledus tīrāmā mašīna nav varējusi notīrīt, paši tīrījuši un pēc tam slidojuši. Ļoti aukstā laikā griezuši getrās caurumus un taisījuši maskas. "Man ir rekords - pieci gadi ar vienām slidām," saka Miķelis, un pārējie piekrīt, ka hokeja inventārs visbiežāk bijis nevis tāds, kas vislabāk der, bet kādu varēts dabūt. Jānis atzīst, ka arī finansiāli tas nav bijis viegli. "Romānus varētu rakstīt, kā viss nepieciešamais tika gādāts." Jēkaba treniņa grupā reiz vecāki kopā ar bērniem pat rakuši tranšejas elektrības kabeļiem, lai nopelnītu naudu hokeja vajadzībām. Paralēli hokejam Miķelis un Jēkabs vēl paspējuši mācīties mūzikas skolā, Miķelis spēlējis vijoli, Jēkabs - trompeti. Miķelis arī dziedājis ansamblītī, un kad bijis pavisam maziņš, uz laukuma, spēlējot hokeju, dziedājis, atceras tēvs. Zīmīgi, ka 2002.gada tieši ģimenes lielākajos svētkos Jāņos tapis zināms, ka Krišjānis un Jēkabs draftēti NHL. Neviens no viņiem NHL komandu sastāvā uz ledus gan nav izgājuši, tomēr spēlēšana otrajā spēcīgākajā Amerikas hokeja līgā AHL bijis krietns atspēriens hokejista karjeras tālākai veidošanai. Arī Miķelim ir sava Amerikas pieredze, taču viņš pēc spēlēšanas Amerikas junioru līgā atgriezās Latvijā. Jaunās sezonas plāni pagaidām pavisam skaidri ir tikai Jēkabam. Viņš tāpat kā pagājušajā sezonā spēlēs AHL klubā Sirakūzu Crunch. Jēkabs ir pabeidzis Bostonas universitāti, kur studējis human movement (Latvijā tas būtu sporta pedagogs), taču tuvākās nākotnes plānus pirmām kārtām saista ar hokeja spēlēšanu pēc iespējas augstākā līmenī. To grib viņi visi trīs, vai gan citādi Krišjānis pagājušajā sezonā kopā ar ģimeni būtu no pārticīgās Šveices pārcēlies uz Habarovsku, lai uzspēlētu Krievijas superlīgā. Arī Miķelis tieši sportisko kvalitāti min kā galveno nākamās darbavietas izvēlē. "Tāds skarbums hokeja dzīvē ir, ka tu nezini, kas būs," spriež tēvs, "arī tagad viņi nezina, kas būs, ko tālāk. Bet, no otras puses, tas varbūt nav slikti. Ik pa brīdim notiek tāda kā realitātes uzirdināšana." Jānis atzīst - kad puikas bija mazi, radošajam darbam bijis mazāk laika, taču to nevajagot uztvert kā upuri - tas noticis dabiski. Toties tagad abi ar Maiju sevi velta galvenokārt radošajai dzīvei. Viens gan - kad jautāju, kā izdodas ģimenes saites uzturēt, kad lielu daļu gada katrs ir teju citā pasaules malā, uzzinu, ka tētis vēl arvien ir galvenais koordinators. "Sazinos ar tēti - kā Miķelītim iet, kā Krišiņam, Kristapam? Tētis internetā ir sekojis līdzi un visiem visu var pastāstīt," saka Jēkabs. LĪDZ NĀKAMAJAI REIZEI Līdz vakaram jāpaspēj izspēlēt visas turnīra kārtas, tāpēc atsākusies volejbola spēle, Krišjānis un Iveta spēlē pret Papiņiem. Līdzjutēji izsaka prognozi, ka mamma un tētis uzvarēs. Maijai esot tāda viltīga serve - it kā lido, un - pļukš, vairs nelido. Jaunie spriež, ka jebkurš no viņiem varētu uzvarēt, ja nespēlētu Papiņi. Tieši tobrīd Maija un Jānis izvelk grūtu bumbu un visi patiesi sportiskā interesē uz brīdi pieklust. "Ei, Miķeli, kāds rezultāts?" Jēkabs uzsauc tiesnesim. "Tās izspēles ir tik skaistas, ka es aizmirsu skaitīt!" atzīstas Miķelis, tomēr ātri atsauc atmiņā spēles agrākās epizodes, un rezultāts atkal ir fiksēts. Nākamajā dienā no Ingas saņemu ziņu, ka prognoze piepildījusies un pirmā Debesu bērzu pludmales volejbola turnīra ceļojošais kauss, uz kura tiks iegravēti uzvarētāju vārdi, nonācis Papiņu īpašumā. Līdz nākamajai reizei.