Rīgā izcērt daudz, stāda maz

10 000 kubikmetru šķiet ļoti iespaidīgs skaitlis, taču, ņemot vērā, ka pilsētas zaļās platības pārsniedz 7 000 hektāru, speciālisti atzīst, ka tas nav nekas briesmīgs. Problēma ir cita - kas tieši tiek cirsts, kāpēc, un pats galvenais - kas un vai tiek stādīts vietā. Kokus cērt tur, kur grib būvēt Kāpu mežniecības mežzine Dzintra Svikle uzsver, ka pašlaik visvairāk koku Rīgā tiek nocirsts tur, kur īpašnieki saņēmuši atpakaļ denacionalizētos īpašumus. Viņa atzīst, ka daudzviet pilsētā koki tiešām ir veci un bojāti, tos vajadzētu cirst nost, taču tam nepietiek līdzekļu - cērt galvenokārt tur, kur kāds ir ieinteresēts kaut ko būvēt. «Visi īpašumi pilsētā tiek reģistrēti kā zemes gabali vai kā apbūves gabali, kaut gan ļoti bieži tie ir mežu kvartāli. Turklāt, ja mežs ir ap 100 gadu vecs, tad taču skaidrs, ka mežs tur bijis jau 1940.gadā. Tā aiziet bojā daudz vērtīgu koku. Pašlaik sevišķi sirds sāp par Mežaparku. Līdz 1940.gadam tur bija piešķirts daudz apbūves gabalu, taču tie tā arī nebija apbūvēti. Tagad izcērt ap 200 gadus vecus kokus. Tie, kuri cērt, jau nemaz nav īpašnieki, bet gan bagāti cilvēki, kuri zemes gabalus nopirkuši no bijušo īpašnieku mantiniekiem,» saka mežzine. «Šobrīd koku ciršana pilsētā saistīta ar teritorijas sakopšanu - cilvēks atgūst savu īpašumu, uz tā ir pārauguši koki, tur pilnīgi nevietā iesējušies sējeņi - cilvēks grib to visu sakārtot. Turklāt jāņem vērā, ka padomju laikā vispār neko nedrīkstēja cirst, nu pienācis laiks kaut kādas kārtības ieviešanai,» savukārt skaidro Rīgas domes vides departamenta direktors Raimonds Janita. Viņš piebilst, ka svarīga ir arī koku retināšana, lai koki neaugtu pārāk cieši viens pie otra, tā traucējot viens otram. «Patiesība ir tāda, ka mums ir pārāk maz līdzekļu, lai cirstu visu, kas būtu jāizcērt,» uzsver departamenta direktors. Nocirsto koku vietā jaunus nestāda «Agrāk, padomju laikā, mēs nekad nedevām atļauju nocirst veco koku, ja turpat blakus nebija iestādīts un jau gadus piecus ieaudzis jauns kociņš. Vai tagad Rīgā arī kaut ko stāda - mēs jau sen vairs nespējam to kontrolēt, un man, godīgi sakot, nav ziņu par jauno kociņu stādījumiem,» saka Dz.Svikle. R.Janita atzīst, ka iepriekšējos gados pilsētā neesot stādīts nekas. Šogad gan esot iestādīti apmēram 75 koki Viesturdārza rekonstrukcijas laikā, ap 30 koku Kronvalda parkā, arī skvērā pie prezidenta pils. Citur pilsētā gan nekas nav stādīts. Savukārt pašvaldības uzņēmuma Rīgas dārzi un parki direktors Agnis Kalnkaziņš skaidro, ka par visu pilsētu viņam ziņu neesot, bet pilsētas parkos un skvēros šogad koki stādīti neesot. Iespējams, ka šādas pretrunas departamenta direktora un uzņēmuma vadītāja teiktajā rodas tādēļ, ka nav īstas skaidrības, ko tad uzskatīt par kokiem. R.Janita uzsver, ka koki ir arī zemas un ložņājošas formas, un tieši pie šādām formām pārāk konservatīvajiem rīdziniekiem pamazām vajadzētu pierast. Pat ja pieņem, ka nedaudz vairāk kā 100 kociņu ir iestādīti, tas tomēr neļauj runāt par jaunu koku stādīšanu veco vietā, jo no minētajiem 10 000 izcirstajiem kubikmetriem 6 800 kubikmetru koksnes iegūts tieši no kokiem, kas atrodas ārpus meža fonda zemēm. Ja koki veido kaut vai mazus mežiņus, kādu pilsētā nav mazums, tad tos apsaimnieko uzņēmums Rīgas meži, un šajos mazajos mežiņos gada laikā ir izcirsti tikai 3 000 kubikmetri koksnes, galvenokārt veicot kopšanas cirtes. Tātad visvairāk tiek cirsti atsevišķi vai nelielos pudurīšos augoši koki, bet vietā iestādīts nav nekas. Vecie koki - pie ielām vai parkos Sabiedriskā fonda Dabas retumu krātuve vadītājs Guntis Eniņš uzsver, ka Rīgā netiek ievēroti likumi, kas paredz aizsargāt vecos, izcilos kokus. «Eiropas valstīs jo koks vecāks, jo lielāka tā vērtība. Ja kokam palicis kaut viens zaļš zars, koks ir jānostiprina un jāsargā. Bet pie mums lielie, vecie koki tiek cirsti pa labi un pa kreisi, bez kādas izvēles. Tie cik necik tiek sargāti tikai pilsētas parkos,» saka G.Eniņš. Viņš pastāstīja, ka esot apņēmies aicināt talkā skolēnus, lai viņi apzina savu skolu tuvumā augošos lielos kokus, kokus, kas aug pagalmos un ielu malās un kurus neviens neaizsargā. «Nezinu, vai būtu pareizi visur saglabāt pašlaik esošos vecos kokus, sevišķi tad, ja runa ir par ielu malu stādījumiem. Tiem ir jābūt drošiem, lai negadās tā, ka nokaltis koks vai zars uzkrīt kādam uz galvas. Tas pats jāsaka par kokiem, kas aug tuvu pie dzīvojamām mājām. Ja koks savu laiku nodzīvojis, tad ielas mala vai mājas pagalms tāpat nav tā labākā vieta, kur būtu cerības šo koku saglabāt. Koks kā dabas piemineklis ir jāsaglabā dabiskos apstākļos - parkos, skvēros, dārzos, uz mežu fonda zemēm - tur, kur kokiem ir iespējams normāli augt,» uzskata Dz.Svikle. Pilsētas koki jānosargā pilsētai «Rīgā strādā septiņi apstādījumu inspektori un tikai divi mūsu mežsargi - viņi nespēj būt klāt visur, kur tiek izlemts kāda koka liktenis. Esam vienojušies ar Apstādījumu inspekciju, ka mēs saņemam pārskatus un uz vietas izbraucam tikai sarežģītākajos gadījumos. Tas ir loģiski - kas tad vairāk lai būtu ieinteresēts saglabāt pilsētā kokus kā pašas pilsētas domes struktūras,» saka Dz.Svikle. Taču viņa atzīst, ka domes lēmumiem neviena no domes institūcijām nevar stāties pretī. «Valsts mežu dienests ir neatkarīgs valsts dienests, un līdz ar to mūsu spēkos nereti ir tas, ko pašvaldību institūcijas nevar izdarīt. Ja mēs laikus būtu zinājuši par nodomu izcirst zaļojošus kokus Kronvalda parkā, mēs būtu varējuši to apturēt, tāpat kā esam apturējuši koku izciršanu vairākās vietās, kur bijis paredzēts celt benzīntankus,» saka mežzine.