Rīga var būt finanšu centrs, tikai apkarojot netīro naudu

Vai kapitāla kustības liberalizācija Krievijā varētu kaut kādā veidā pasliktināt vai uzlabot Latvijas komercbanku sistēmas iespējas? Tas, ka klienti ir izmantojuši dažus savas valsts ierobežojumus un tie varbūt ir nepamatoti, ir hrestomātiska situācija. ASV pagājušā gadsimta 60. un 70.gados ieviesa dažādus valūtas kontroles mehānismus, taču tad saprata, ka šie mehānismi nestrādā. Līdzīga veida pasākumu ieviešana virknē Eiropas valstu noveda pie straujākas Londonas kā finanšu centra attīstības. Bijušās PSRS republiku iedzīvotājus glabāt naudu Latvijā nemudināja tikai valūtas maiņas ierobežojumi. Nozīme bija arī bažām par savu aktīvu drošību un par savas valsts iestāžu pieeju informācijai - šis jautājums Latvijā noteikti ir labāk noregulēts. Es pieļauju iespēju, ka tas var atstāt iespaidu uz Latvijas banku sistēmu, ietekme var būt gan pozitīva, gan negatīva. Krievijas klientiem būs vieglāka pieeja pasaules tirgum, bet Latvijas iespējas līdz ar to varbūt mazinās. Jautājums ir komplicēts. Vai varat minēt kādu iemeslu, kāpēc ietekme būs pozitīva? Varētu palielināties Krievijas uzņēmumu pieeja Rietumu tirgum, un var augt biznesa apjomi. Jūs tātad domājat norises ne tikai finanšu tirgū, bet arī tā saucamajā reālajā ekonomikā? Es domāju, ka nekādas būtiskas strukturālas izmaiņas Krievijas ekonomikā nenotiks. Patlaban svarīgākais faktors, kas ietekmē Krievijas eksportu, ir naftas un gāzes cenas. Taču, kaut arī pārējo sektoru īpatsvars ir mazs, ietekme uz tiem var būt liela. Sadarbība ar Krievijas bankām, sevišķi mazākajām, ir saistīta ar risku... Katrai Latvijas komercbankai ir pienākums pārliecināties, ka tās partneres - Krievijas bankas naudas atmazgāšanas novēršanas sistēma ir tikpat laba kā Latvijā, tādā nozīmē, ka tā ir salīdzināma. Ja, piemēram, kādas NVS bankas iekšējās kontroles sistēma nav ideāla, iespējams risks, ka nauda nonāks starptautiskajā apritē caur Latviju. Neviens negrib zaudēt korespondējošās attiecības tāpēc, ka citiem korespondentiem nav adekvātas iekšējās kontroles sistēmas. Mēs ļoti augsti vērtējam Krievijas kolēģu centienus šo jomu sakārtot. Pērn ASV īpaši satraucās par to, ka Latvijā ir liels nerezidentu - fizisko personu noguldījumu īpatsvars. Jūs runājat par sadarbību ar NVS valstu bankām kā risku. Tātad abas šīs lietas ir nozīmīgas? Es nevaru komentēt tieši ASV valsts iestāžu viedokli. Taču būtiski ir uzsvērt divas lietas. Līdz šim Latvijas bankas pasaulē nebija pietiekami rūpīgi skaidrojušas to biznesa modeli, kuru izvēlējās daudzie klienti no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un citām NVS valstīm. To, ka viņi daudz labprātāk izmantoja banku pakalpojumus, atverot kontus sev piederošiem uzņēmumiem. Visbiežāk tie bija Delavēras uzņēmumi, jo tos bija visvieglāk iegādāties. Piemēram, Latvijā šķiet dīvaini, ja jūsu partneris vēlas ieguldīt uzņēmumā caur ārzonu. Rodas jautājums, ko viņš grib slēpt - vai nauda nav legāla vai viņš negrib no konkurences apsvērumu dēļ parādīties ar savu vārdu? NVS klienti varētu nevēlēties, ka parādās viņu vārdi, daudzi no šiem uzņēmējiem neuzticas savu valstu politisko sistēmu kontinuitātei un integritātei. Otrā lieta. Ir bijis maz informācijas par pakāpi, kādā NVS valstu uzņēmumi izmantoja dolāru kā savu norēķinu vienību. To var tikai aptuveni nojaust. Tā kā šo valstu rezidenti savstarpēji izmantoja dolāru kā norēķinu vienību un viņi izmantoja Latvijas banku pakalpojumus, mums dolāru norēķinu skaits ir pilnīgi neproporcionāls Latvijas ekonomikai. Ja šo aspektu nezina, nav saprotams, kāpēc vairāk nekā miljons maksājumu no Latvijas ik gadus nonāk ASV finanšu sistēmā. Prieks par to, ka Latvijas valdības pūliņi ir augsti novērtēti un ASV valdība paziņojusi, ka vēlas, lai finanšu centrs te turpina attīstīties. Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš saasināti tika pievērsta uzmanība netīrās naudas legalizācijas problēmai. Kāds iespaids šajā laikā ir bijis uz Latvijas komercbanku biznesu ar nerezidentiem? Ir izskanējuši viedokļi, ka FKTK ir pārspīlējis ar prasībām šajā jomā. Taču rokasgrāmatā, kas apkopo ASV prasības šajā jomā, ir 330 lappušu. Tas ir standarts, kas jāievieš ikvienai atbildīgai finanšu institūcijai, kas vēlas ilgtermiņā uzturēt korespondējošas attiecības ar ASV bankām. Izvēle ir ļoti vienkārša. Ja mēs gribam Latvijā apkalpot tikai rezidentus, administratīvo prasību apjomu varam samazināt. Tad tas neradītu nekādu starptautisko risku. Taču, ja finanšu sektors grib attīstīt nerezidentu apkalpošanu, šīs prasības var tikai pieaugt. Tad ir jāievēro prasības, kas ir pasaules labākā prakse, jo liela daļa nerezidentu ir augsta riska klienti. Jābūt skaidrībai, ka cilvēks, kurš uzdodas par Jāni Bērziņu, tiešām ir Jānis Bērziņš. Otrkārt, jāsaprot, ar ko viņš nodarbojas. Treškārt, jāsaprot, vai viņa bizness atbilst tam, kas notiek viņa kontā. Ceturtais - jāpārliecinās, ka tas, kas notiek viņa kontā, ir likumīgi. Bankas un citi finanšu sektora dalībnieki tagad ir retroaktīvi izvērtējuši klientus. Baņķieri ļoti labi zināja, kas ir viņu klienti, taču tas nebija pietiekami dokumentēts. Tagad klientiem ir jāapraksta, kas ir viņu bizness, un jāpaskaidro līdzekļu izcelsme. Ja šī izcelsme šķiet apšaubāma, jāprasa par to dokumenti. Nevar bez detalizēta pamatojuma vienkārši "pārskaitīt trīs miljonus dolāru tēvocim Ņujorkā". Arī pagātnē Latvija atbilda visām ES direktīvām, taču tagad, ieviešot pasaules labāko praksi, nācies īpašu uzsvaru klientu darbības pārzināšanā likt uz dokumentēšanu. Tā kā uz 330 lappusēm aprakstītas prasības nevar ieviest bez papildu izmaksām, bankām bija jāatsakās no to klientu apkalpošanas, kuri bija ekonomiski neizdevīgi mazu atlikumu un apgrozījumu dēļ. Kā jūs atbildētu uz neformāliem komercbanku pārstāvju izteikumiem, ka Latvijā prasības ir stingrākas nekā ASV, ka ASV vairāk tic cilvēkiem uz vārda? Es domāju, ka tas vairāk ir sabiedrisko attiecību arguments. Ja paskatās, kas ASV jādara attiecībā uz augsta riska klientiem - tur pat jāpārbauda, ka cenas, kas minētas kontraktos, atbilst ekonomiskajai realitātei. Piemēram, ja darījumā pērk tik daudz post-it līmlapiņu, ar kurām var trīs reizes noklāt zemeslodi, tad skaidrs, ka tādu apjomu šādai precei nevar būt. Mūsu prasības pilnībā atbilst starptautiskajām prasībām, taču mani nedaudz pārsteidz apgalvojums, ka tās ir būtiski augstākas. Vai pēc tam, kad skarbu ASV vērtējumu saņēma VEF banka, jums ir kādas iekšējas bažas, ka vēl kādu Latvijas banku varētu nākotnē piemeklēt šāds liktenis? Es nevaru komentēt ASV Valsts kases Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla (FinCEN) darbību, šis jautājums drīzāk būtu jāuzdod FinCEN Latvijas partnerdienestam - prokuratūras Kontroles dienestam. Te varētu tikai atzīmēt, ka ASV vēstniece Ketrīna Toda-Beilija ļoti augsti novērtējusi Latvijas valsts un komercbanku paveikto un atzīmējusi, ka Latvija var būt piemērs citām valstīm. Mēs varam runāt tikai par savu darbu. Mēs esam pārliecinājušies, ka bankās ir procedūras un kompetenti cilvēki to ievērošanai. Viena lieta ir uzrakstīt labus papīrus un pieņemt darbā gudrus cilvēkus. Taču ne vienmēr šī kombinācija rada efektīvu rezultātu. Tieši tam būs pievērsta mūsu uzmanība, ka ne tikai viss ir aprakstīts, cilvēki ir pieņemti darbā, datorprogrammas ir nopirktas un instalētas un ir abonētas datu bāzes, kas ļauj atsijāt politiski eksponētās personas. Svarīgi, lai tas darbojas ikdienā. Praksē varam redzēt, ka prasību apjoms ir tik liels, ka trūkumi ir sagaidāmi. Nevarētu teikt, ka novērojumi ir ārkārtīgi satraucoši, taču vismaz atsevišķi trūkumi ir konstatēti. Esam priecīgi, ka pirms gada likumdevējs deva mums tiesības piemērot naudas sodus līdz 100 000 latu par šo prasību neievērošanu. Arī Komercbanku asociācija atbalsta naudas sodu būtisku palielināšanu, jo naudas sodiem jābūt proporcionāliem banku peļņai. Latvijas Banka pēdējā laikā paudusi satraukumu, ka komercbanku kredītos arvien lielāku lomu ietver nekustamā īpašuma darījumi, ka samazinās īpatsvars nozarēm, kas potenciāli varētu radīt Latvijai ienākumus no ārpuses preču vai pakalpojumu eksporta veidā. Vai arī jums ir šādas bažas? Te jāsaprot, kas ir šī uztraukuma būtība. Ir skaidrs, ka kreditēšanas pieaugums noteikti ietekmē inflāciju. Var strīdēties, kas ir pamatcēlonis - vai tas ir 17% algu pieaugums, kas nevar neietekmēt inflāciju, vai tie ir kreditēšanas tempi, kas ietekmē ienākumus, vai ienākumi, kas ietekmē kreditēšanas tempus. Kredītresursu vieglāka pieejamība un darba tirgus atvērtība, kas tieši ietekmē algas, rada spiedienu uz inflāciju. Labi saprotu, ka no centrālās bankas viedokļa kreditēšanas pieaugumu var vērtēt ar bažām. Vai šādi tempi ilgtermiņā ir uzturami? Ja mēs paskatāmies uz FKTK datiem un oficiālo statistiku, Latvijā ir ap miljons nodarbināto. Mēs zinām, ka ir nedaudz vairāk nekā 120 000 hipotekāro kredītu mājsaimniecībām. Teorētiski izskatās, ka ir izaugsmes iespējas, dzīves apstākļi Latvijā cilvēkiem ir slikti un viņi grib tos uzlabot. No otras puses, oficiālā statistika par ienākumiem saka, ka tikai 20% mājsaimniecību ienākumi pēc nodokļiem pārsniedz 500 eiro mēnesī. 20% ir 200 000 mājsaimniecību. Gribas uzdot jautājumu - uz kā pamata nākotnē varam uzturēt šādus kredītu pieaugumu tempus absolūtos skaitļos. Līdz šim izsniegtie kredīti ir ļoti apmierinoši no uzraudzības viedokļa. Vidējā kredīta un ķīlas attiecība kredīta izsniegšanas brīdī ir nedaudz virs 50%. Mājsaimniecības bankām un līzinga kompānijām ik gadus atmaksā aptuveni miljards latu. Tātad cilvēki spēj kredītus atmaksāt. Uz kā rēķina tirgus varētu pieaugt turpmāk? Ir vairāki scenāriji, bet tie visi parāda, ka kredītrisks pieaugtu. Tālāku pieaugumu varētu panākt, vai nu pagarinot kredītu termiņu, tādējādi samazinot ikmēneša maksājumu un pietuvojoties cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, vai intensīvāk kreditējot, piemēram, patēriņu, kam ir lielāks ienesīgums, bet arī lielāks risks. Var arī pieņemt, ka ir ļoti liela iedzīvotāju daļa, uz kuriem oficiālā ienākumu statistika neattiecas, līdz ar ko tirgus potenciāls ir ievērojami lielāks, nekā tas šķiet no oficiālajiem datiem. Kopumā mājsaimniecībām ir izsniegti kredīti 2,7 miljardu latu apjomā, to īpatsvars kredītportfelī ir 35%, kamēr Rietumeiropā kredītu mājsaimniecībām īpatsvars ir virs 50%. Bieži runā - kas notiks ar ķīlām, ja kritīsies īpašumu tirgus vērtība. Tas var būt svarīgi tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuru bizness ir nekustamais īpašums. Mājsaimniecībām ir tā - pat ja dzīvoklis ir nulles vērtībā, ja cilvēkam ir darbs, viņš tāpat ir spiests atmaksāt kredītu. Nav mums kā Anglijā, kur var pasludināt personisko bankrotu un banka praktiski neko nevar izdarīt. Varam droši apgalvot, ka jebkuri kreditēšanas ierobežošanas soļi, kas būs vērsti tikai uz vietējo banku sistēmu, būs tikai daļēji efektīvi. To var redzēt arī no Igaunijas centrālās bankas pieredzes. Līdz šim, par spīti agresīvai hipotekāro kredītu reklāmai, banku neto marža - starpība starp banku resursu izmaksām un kredītu procentiem - visam kredītu portfelim ir 2,6%, kas liecina, ka kredīti joprojām ir relatīvi dārgi. Runājot par makroekonomiskiem pasākumiem, domāju, ka efektīvas būs tikai fiskālās sviras. Ja iedomāsimies uzlikt nodokli hipotekārajiem kredītiem, būs viegli uzbūvēt konstrukcijas, kuru ietvaros kredītus saņems Latvijas SIA, kas tālāk tos izsniegs iedzīvotājiem, vai ārvalstu finanšu institūcijas tos izsniegs tieši - tas būs pilnīgi likumīgi iespējams. Ir jādomā, kā slāpēt mājsaimniecību vēlmi ņemt kredītu, ja tirgus nenoslāpst no tā, ka nav pietiekami daudz maksātspējīgu cilvēku, kas būtu dominējošā hipotēze, ja ticam oficiālajai statistikai. Ja izrādās, ka ēnu ekonomika ir liela, nav viegli interpretējami tādi rādītāji kā kredīti pret kopproduktu. Domāju, ka par kādiem 30% šie rādītāji varētu būt greizi. Kā šo vēlmi slāpēt? Te ir vairākas lietas. Tās gan nav populāras. Divas lietas izraisa īpašu interesi. Viens no tiem ir absolūtās kadastrālās likmes, to pielīdzināšana tirgus vērtībai. Ideālā pasaulē to būtu izdarīt ļoti vienkārši, reālā pasaulē nepieciešama korekcija. Viens variants ir - cilvēkiem, kuri ļoti dārgu zemi izmanto tikai savai personiskajai lietošanai, nebūtu jāmaksā tik augsts nodoklis. Jautājums - kā nodefinēt, kas ir "personiskajai lietošanai". Otrs ir ASV variants - cilvēks nodokļa parādu var krāt līdz savai nāvei. Ja viņš pierāda, ka viņš nevar to nomaksāt, viņš to nemaksā, bet, ja viņa mantotāji gribēs šo īpašumu, viņiem šis nodoklis jānomaksā. Tā ir godīga sistēma, kas ļauj cilvēkiem ar maziem ienākumiem dzīvot dārgās vietās, ja viņi tur visu mūžu dzīvojuši. Otra lieta ir ļoti mazās summas, kuras samaksā pašvaldībām nekustamo īpašumu nodoklī, respektīvi, absolūtās nodokļu likmes. ASV šis nodoklis pašvaldībām veido apmēram pusi ienākumu, es rēķinu, ka Latvijā tas veido mazāk nekā 8%. Gada laikā veic darījumus par 1,8 miljardiem latu, zemesgrāmatā nostiprinātas nekustamā īpašuma ķīlas par gandrīz 14 miljardiem latu, bet pašvaldības iekasē 62 miljonus. Veidojas dīvaina situācija, kad produktīvo kapitālu apliek ar lielu nodokli, ko turklāt vēl aplokšņu algu gadījumā nemaksā. Un rodas negodīga konkurence... Jā, un zemi neapliek gandrīz ar nekādu nodokli. Kaut arī jēgu nav vērts meklēt jebkuras valsts nodokļu politikai. Daži mūsu meklējumi ir mūs noveduši Alises brīnumzemē. Te ir jautājums, kāpēc mēs stimulējam neproduktīvu aktīvu atrašanos īpašumā, kamēr produktīvu darbu apliek ar nodokli. Nodokļa būtiska celšana samazinātu naudas daudzumu, kuru mājsaimniecības būtu spējīgas maksāt par kredītu. Tas radītu līdzsvaru ģimenes budžetā starp naudu, kuru samaksā bankai un kuru veltītu īpašumu uzturēšanai. Nesen Financial Times parādījās ziņa, ka Zviedrijas finanšu sektora pārstāvji no banku, apdrošināšanas un citām apakšnozarēm vēlas kopīgi attīstīt Stokholmu kā finanšu centru un šajā jomā sadarbosies ar valsts iestādēm. Arī Latvijā šādas idejas ir dzīvas vai te varētu kaut ko darīt, un vai kaut kas tiks darīts? Ja paskatāmies uz statistiku, Latvija jau ir finanšu centrs. Pirmkārt, valdība jau daudz ir darījusi, lai nostiprinātu naudas atmazgāšanas likumdošanu, jo bez tā Latvija nevarētu pastāvēt kā finanšu centrs. Es respektēju, ka ir pretējs viedoklis, bet praksē tas nebūtu bijis iespējams. Ko varētu darīt turpmāk. Ja mēs paskatāmies uz Īrijas pieredzi un Latvijas 15 gadu ilgo vēsturi, mans viedoklis ir - Latvija jau ir finanšu centrs, to vislabāk var attīstīt privātais sektors, privātajam sektoram jāspēj ļoti precīzi formulēt, ko tas vēlas sagaidīt no sabiedriskā sektora. Valstij jābūt ārkārtīgi uzklausīt gribošai, bet iniciatīvai jānāk no privātā sektora. Uzskatu, ka viens no Latvijas finanšu sektora veiksmīgās attīstības stūrakmeņiem bijusi samērā nelielā valsts iejaukšanās. Labākais veids, kā panākt, ka Latvijā nebūtu finanšu centrs, būtu sabojāt mūsu nodokļu sistēmu - ieviešot progresīvo ienākumu nodokli iedzīvotājiem un paaugstinot uzņēmumu ienākumu nodokli. Domāju, ka jābūt vienotam spēles laukumam starp iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumu nodokļiem. Nav noslēpums, ka Zviedrijā daudzi dibina uzņēmumus, lai daļu no saviem izdevumiem novirzītu uz uzņēmumu. Ja nav vienādas likmes, veidojas arbitrāža. *** Diena lūdza vairāku Latvijas komercbanku vadītājus izteikties par šādiem FKTK priekšsēdētāja Ulda Cērpa skartajiem jautājumiem: 1. Kā kapitāla kustības liberalizācija Krievijā varētu ietekmēt Rīgas kā finanšu centra attīstību? 2. Kā, pēc jūsu domām, vēl varētu uzlabot cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju Latvijā? Vai šajā jomā nav bijuši kādi pārspīlējumi? Arnis Lagzdiņš, a/s Parex banka viceprezidents atbilstības uzraudzības jautājumos 1.Krievijas finanšu tirgus liberalizācija pamatā skar ārvalstu investīcijas Krievijā, nevis Krievijas rezidentu investīcijas ārzemes. Savukārt, ņemot vērā, ka ārvalstu investori arvien vairāk skatās uz Rīgu kā platformu investēšanai Krievijas tirgū, liberalizācija varētu piesaistīt plašāka starptautisko investoru loka uzmanību. 2.Cīņu ar nelegāli iegūtu līdzekļu legalizāciju varētu pozitīvi ietekmēt dažāda līmeņa attiecīgo valsts institūciju darbības koordinācijas uzlabošana, kā arī PPP (public-private partnership - publiskā-privātā partnerība) optimizācija. Runājot par iespējamajiem pārspīlējumiem, pagaidām mēs tādus neredzam. Kā jau atzīmējis Cērpa kungs, mums vairāk jābūt gataviem apzināt un vadīt iespējamos riskus, kas nenoliedzami pastāv. Līdz ar to visi pasākumi un sistēma cīņai ar nelegāli iegūtu līdzekļu legalizāciju ir atbilstoša tam risku līmenim, kurus vadām. Turklāt amerikāņi ir apliecinājuši, ka Latvija var kalpot daudzām valstīm kā pozitīvs piemērs citām valstīm. Arī sekmīgie banku darbības rādītāji apliecina, ka Latvijas banku sistēma ir droša un uzticama. Svetlana Dzene, Multibankas prezidente 1.Mēs pozitīvi vērtējam kapitāla kustības liberalizācijas procesu Krievijā. Krievijas banku sistēmas aktīvi kā daļa no iekšzemes kopprodukta ir ievērojami zemāki nekā citās ekonomiski attīstītās valstīs. Savukārt, kad ekonomikas monetarizācijas līmenis ir zems un iekšējie likviditātes paplašināšanas kanāli praktiski netiek izmantoti, ārvalstu bankas, balstoties uz iekšējiem resursiem, nokļūst izdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar Krievijas bankām. Kapitāla kustības liberalizācija ir nepieciešama Krievijas attīstībai pēc tirgus ekonomikas likumiem. Jebkuru mākslīgo ierobežojumu aizvietošana ar brīva tirgus regulēšanas metodēm dod lielāku brīvību biznesa attīstībai šajā valstī, tā rezultātā palielinās arī Krievijas tirgus potenciāls Latvijas bankām. 2.Pats galvenais jau ir sasniegts - Latvijas bankas skaidri apzinās naudas atmazgāšanas apkarošanas nozīmību kā nepieciešamu priekšnoteikumu sistēmas attīstībai. Patlaban mums ir viss, kas nepieciešams, lai nodrošinātu augsto līmeni cīņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, - atbilstoša likumdošana, "pasaules labākās prakses" pieredze, tehniskā bāze. Protams, lai virzītos tālāk uz priekšu, nepieciešams pielikt maksimālas pūles, taču patlaban attieksme pret cīņu ar "netīro naudu" gan no valsts, gan no banku puses ir atbilstoša pasaules standartu līmenim. Aleksandrs Kaļinovskis, Rietumu bankas prezidents 1.Latvijas bankas, jo īpaši tās, kas orientējas uz starptautisku kapitālu apkalpošanu, atbilst mūsdienu priekšstatiem par finanšu iestādi - gan tehnoloģiju attīstības, gan pakalpojumu klāsta un servisa ziņā. Turklāt daļai Latvijas banku ir ievērojama darba pieredze un reputācija Krievijā, to darbinieki saprot Krievijas klientu mentalitāti un vajadzības. Visi šie faktori sekmēs to, ka gadījumā, ja tiks liberalizēta kapitāla kustība Krievijā, aizvien vairāk šīs valsts klientu izvēlēsies Latviju gan sava kapitāla glabāšanai, gan operāciju veikšanai. Tajā pašā laikā mēs negaidām kaut kādas straujas izmaiņas: pirmkārt, diezgan ievērojams Krievijas iedzīvotāju skaits jau tagad izmanto Latvijas banku pakalpojumus, un, otrkārt, daļa klientu var dot priekšroku citu valstu vai pašas Krievijas bankām. 2.Pēdējos gados Latvijā ir paveikts ļoti daudz cīņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Šajā darbā tika iesaistīti visi finanšu tirgus dalībnieki. Šodien Latvijas bankas savā darbībā vadās pēc politikas "Zini savu klientu", kas prasīja vesela novirziena izveidi, cilvēku un finanšu resursu piesaisti, daudzu procedūru pārskatīšanu. Mūsu banku sistēma pavisam noteikti ir kļuvusi daudz caurskatāmāka un drošāka. Mūsuprāt, ieguldītās pūles ir sevi attaisnojušas un bija nepieciešamas. Neviena sevi cienoša banka negribētu apkalpot noziedzniekus. Attiecībā uz iespējamiem pārspīlējumiem, ieviešot jaunās prasības un procedūras, tad tie ir un bija, kas, lai cik tas paradoksāli būtu, ir nepatīkams, bet dabisks fakts. Daži jaunās Latvijas likumdošanas punkti, kas attiecas uz cīņu ar naudas atmazgāšanu un prasībām attiecībā uz klientu identifikāciju, ir ievērojami stingrāki nekā analoģiskas prasības virknē citu ES valstu, kas samazina mūsu banku konkurētspēju Eiropā.