Rīgas slepkavas nāve

Vienīgi tie, kas Cukuram bija piesprieduši nāvessodu un kas to izpildīja, zināja patiesību. Taču 32 gadus viņi klusēja. Cukura līķi atrada koka kastē Ar kādreizējā Mossad līdzstrādnieka žurnālista Gada Šimrona palīdzību sīkumus par Cukura medībām un nāves apstākļiem stāsta vīrs, kurš 78 gadu vecumā to uzskata par sava mūža svarīgāko veikumu. Viņš gan vēl šobaltdien neatklāj savu īsto vārdu; uz grāmatas vāka nosauktais autors Antons Kincle ir pseidonīms. Tiesa, Kincles vārds jau kopš reiz slavenā latviešu lidotāja nogalināšanas figurēja viņa lietā; abi bijuši labi pazīstami. Cukura nāves dienā kopā ar kādu Osvaldu Heincu Tausigu no Urugvajas viņš devies nezināmā virzienā. Kā 60.gadu vidū liecināja vācu žurnāls Quick, Cukura līķi atrada pēc norādes Vācijas ziņu aģentūrai Bonnā no Diseldorfas adresētā vēstulē, divās anonīmās mašīnraksta lappusēs angliski: «Kara noziedznieka Herberta Cukura prāva un nāves sods.» Sūtītājs skaidroja, ka Cukurs nacistu okupācijas laikā Latvijā «personīgi vadījis vairāk nekā 300 000 ebreju iznīcināšanu un aktīvi piedalījies šajās slepkavībās. Apsūdzētais 1965.gada 23.februārī sodīts ar nāvi - to izdarīja tie, kas neko nespēj aizmirst.» Bija norādīta adrese, kur meklējams Cukura līķis. Policija Montevideo villas guļamistabā atrada lielu koka kasti ar rokturiem, kādu mēdz izmantot bagāžai ceļojumos ar kuģi: tur arī meklētais bija. Cukura galvaskausu bija sadragājuši āmura sitieni, uz ķermeņa varēja redzēt vairāku šāvienu pēdas. Tautas varonis - slepkava Cukura slepkavu meklēšanu nodeva Interpol ziņā, bet Urugvajas iestādēm notikušais uzdeva jautājumu: kas īsti bija Herberts Cukurs? 1934.gadā viņa drosmīgais lidojums vienvietīgā lidaparātā no Latvijas uz Gambiju atbalsojās starptautiskajā presē. Nācijas varonis Cukurs Latvijā tika sumināts kā Baltijas Lindbergs. Kopš 1940.gada līdz pat nāves dienai nekas par viņu plašākai sabiedrībai vairs nebija zināms. Taču bija cilvēki, kas Cukuru intensīvi meklēja. Viens no viņiem - Hamburgas prokurors Garelts Dankers, kurš izmeklēja ebreju masu slepkavības Baltijā. Pēc Dankera rīcībā esošām ziņām, 1941.gada vasarā zonderkomandas kapteinis Cukurs aktīvi piedalījies ebreju iznīcināšanā Rīgā. Kā rakstīja Quick, prokurors pat zinājis, kur viņu pēc kara meklēt - Brazīlijā. Cukurs laikus atstāja dzimteni un Parīzē neskaidrā ceļā ieguva Brazīlijas iebraukšanas vīzu. Vācu iestādes interesējušās par Cukura izdošanu, taču latviešu bēglim Brazīlijā bija piedzimis dēls, šīs valsts pilsonis, un pēc valsts likumiem izraidīšana faktiski bija nereāla. Sākumā Cukurs dzīvoja Riodežaneiro, kur viņš izīrēja laivas un nepiemirsa veco aizraušanos, ar vācu sabiedrības Condor lidmašīnu vizinot tūristus. Taču trimdinieks kļūdījās, domājot, ka nevienu neinteresēs viņa pagātne. Cukurs nezināja, ka viņa vārds atklātībai nodotā Brazīlijas pilsonības kandidātu sarakstā vietējās ebreju kopienās sacels trauksmi. 1948.gadā ebreju demonstranti ar akmeņiem un nūjām ienāca viņa kantorī, Cukurs atgaiņājās ar uzvilktu revolveri, līdz viņu izpestīja policija. Pēc šī gadījuma Cukurs pārcēlās uz attālāku Rio līci, tad uz Santusu, pēcāk uz Sanpaulu. Tikmēr Riodežaneiro ebreju federācija pret latvieti krājusi liecības, kas iegūtas ar Komitejas nacionālsociālistu noziegumu izmeklēšanai Baltijas valstīs starpniecību. Tās uzrādītas 1950.gadā, kad Cukurs otrreiz lūdza pavalstniecību; viņam jau bija divi Brazīlijā dzimuši bērni - dēls Gunnars un meita Atenaja. Liecinieks Solomons Geršteins Rīgā redzējis, ka pēc Cukura pavēlēm karavīri situši sievietes un bērnus. Liecinieku Tukacieru un vēl 20 vīrus Cukurs licis ieslodzīt, lai vēlāk nošautu. Dāvids Fiškins redzējis, ka Cukurs bijis klāt 16 000 cilvēku apšaušanā mežos pie Rīgas. Rafaels Šubs apgalvo, ka Cukurs licis ar ļaudīm pārpilno Rīgas sinagogu apliet ar bezīnu un aizdedzināt. Rīgas geto dzīvu palikušo liecības par Cukuru glabājas Izraēlas Jadvašema piemiņas muzejā. Bijušais kapteinis Cukurs tās nosauca par fantāzijas augļiem, taču nedrošības sajūta viņam lika mainīt dzīvesvietas. Apkārtējie Rivjeras Paulistas piekrastē viņu pazina vienīgi kā O Americano, kurš svešzemju tūristus vizina ar lidmašīnām. Liktenīgā uzticēšanās Par lidaparātiem un dabas apjūsmošanu no putna lidojuma 1964.gada oktobrī Cukuru sāka iztaujāt arī Antons Kincle no Roterdamas, dzimis Austrijā. Kincle regulāri nācis lidot, sācis vilināt ar naudu un lielas peļņas iespējām, nesis viskiju un ļāvis Cukuram pašrocīgi nojaukt piesardzības barjeru. Sekojusi ciemošanās pie solīdā austrieša Montevideo, un, solījumu spārnots, Cukurs gluži vai starojis. No pazīšanās ar Kincli viņš piederīgajiem minējis tikai vienu savādu epizodi: kādā restorānā pie Montevideo viņš ievērojis četrus klusējošus ebrejus, kuri drīz aizgājuši. Vēlāk viņa atraitne secinās, ka apmeklējums bija sarīkots, lai ek-sekūcijas veicēji vaigā skatītu savu upuri. 1965.gada 19.februārī Cukurs atkal saņēmis uzaicinājumu ierasties Montevideo. Sūtītājs parakstījies īsi - Kincle. Viss, kas risinājās no aizlidošanas brīža līdz Cukura līķa atrašanai Urugvajā, 32 gadus bija neziņas tīts. Pazīmes rādīja, ka Cukurs uzbrucējiem pretojies. Notikuma vietā sienās uzgāja ložu pēdas, sakropļotajā rokā viņš bija sažņaudzis laulības gredzenu. Mediķi konstatēja, ka nāve iestājusies no smagām brūcēm galvā. Versijas un taisnība Ja iespējamais Cukura slepkava bija zināms (bet ne atrodams), nebija skaidri notikušā motīvi. Kuģa bagāžas kastes atrašanās villas guļamistabā mudināja domāt, ka Cukuru gribēja nolaupīt. Ja tā bijusi Mossad roka, iespējams, ka iecerēta otra Eihmaņa prāva. Cukura reakcija, ķeroties pie pistoles, izjauca šo plānu. Brazīliešu žurnālists Helio Tiss uzskatīja, ka Cukurs spēlējis riskantu dubultspēli un viņu nogalinājuši nacisti. Iemesls: raizēs par sevi latvietis apmaiņā gribējis izraēliešiem piespēlēt dzīvu Osvencimas ārstu Jozefu Mengeli. Policija Tisa teoriju nespēja ne noliegt, ne pierādīt. Kā atklāj «Antons Kincle», 1964.gadā bažās par antisemitisma vilni Latīņamerikā un runām par noilgumu kara noziegumiem Vācijā Izraēlas valdība nolēma pasaules sabiedrības atmiņas atsvaidzināšanai veikt efektīvu soda akciju. Izraudzīta Cukura kandidatūra. 1.septembrī «tirgonis» Kincle Parīzē tiekas ar operācijas dalībniekiem. Brazīlijā uzmanīgo Cukuru maldina smaidīgā austrieša perfektā vācu valoda, labās zināšanas par armijas dzīvi un Šveices konts. Viss tiek veidots tā, lai katru nākamo tuvināšanās soli ierosinātu Cukurs. Reiz fermā Cukurs Kinclem iedod pielādētu pistoli, lai ar to piesistu no zābaka izlīdušu naglu. Nošaut Cukuru ir reāli, taču tā nav plānots. Mēnesi Kincle pēta upura ieražas un pelna uzticību. Februārī viņš piedāvā pievilcīgu darījumu. Cukurs dodas uz Urugvaju, bet Sanpaulu lidostas tranzītzālē draugu nofotografē un aparātu atdod sievai Mildai smiedamies: «Ja ar mani kaut kas notiks, tas būs mans slepkava.» Montevideo villā Casa Cobertini jau gaida četri Mossad aģenti, kuriem upuris jāpiesien pie sola un jāizpilda nāvessods. Ienākot namā, Cukurs kaut ko nojauš, pagriežas, vienam uzbrucējam iekož rokā, nāves bailēs ieķeras durvju rokturī un vāciski kliedz: «Ļaujiet man runāt!» Taču viņa galvā jau ietriecas āmurs un no šallē ietītas pistoles atskan šāvieni... Herberta Cukura medības un nāvi Kincle atstāsta 176 lappusēs. Žurnāls Der Spiegel citē Telavivā dzīvojošā sirmgalvja vārdus: «Es atmaksāju par to, ko Cukuram līdzīgi nacistu nezvēri pastrādāja ar maniem vecākiem.»