Rīt iedegsim pirmo adventes sveci

Pēdējos gados arī mūsu mājās ir parādījies adventes vainags. Man to, kā Ziemassvētku eglīti, gribas pēc iespējas krāšņāku un lielāku - lai var just, ka svētki tuvojas. Parasti par to runājam vairākas nedēļas iepriekš: kādu adventes vainagu šogad pasūtīsim, kādas sveces izmeklēsim. Līdz šim gan sanācis tā, ka iecerētais paliek gaisā karājoties un Pirmās adventes dienā skrienam uz tirgu pie tantiņām. Tā nu sanāk, ka pirmo adventes sveci iededzam vakarpusē. Tā ir kolosāla sajūta - ienākt lielajā istabā un ieraudzīt, ka uz galda tas stāv! Pirmā advente man patīk vislabāk, jo tad var tikai vienu svecīti aizdegt. Skatos uz pārējām un domāju: «Viss vēl tikai būs...» Parasti mēs, mūžīgi ar savām darīšanām aizņemtie, katrā adventes svētdienā sanākam kopā. Man gribētos pēc iespējas ilgāk pasēdēt klusumā, bet parasti vecāmāte jau knosās, jo grib skatīties seriālu, māsa - jo grib skriet uz pabu pie draugiem. Adventes laikā vienmēr eju baznīcā. Agrāk neticēju, kad vecāmāte teica: «Paliek vieglāk.»Tagad es to jūtu - ļoti gribas to sirdsmieru, un baznīca ir vieta, kur to patiešām «dabū». Varbūt nostrādā apziņa, ka «jāpaliek vieglāk»? Par to es galvu nelauzu, ir vienkārši labi sēdēt, klausīties ērģeļu mūziku un... jā, kas parasti sabojā garastāvokli un ir arī komiski - ir vietējā kora soprāni, kas mūždien nodzied šķībi. Tad es eju ārā un zvēru sev: Otrajā adventē braukšu uz Rīgu, kur kārtīgi kori dzied.!» Skaistāks par «īsto» Baiba (40 gadi). Pēdējos gados, kad uz adventes laiku veikalu skatlogos parādās skaista floristika, es domāju: kāpēc ar to neizdekorēt māju? Vasarā man māja ir pilna ar dzīvajiem ziediem, ziemā - ar šiem te... To simboliskā jēga man ilgu laiku likās nevajadzīga, bet tagad esmu sākusi par to domāt. Man pat tā kā gribas aiziet uz baznīcu - adventei sākoties, mierīgi pasēdēt un pārdomāt, kas domājams, kamēr mācītājs teic sprediķi. Pirmā advente man saistās ar skujām, cik nu var izkārpīt zem sniega. Tā kā šogad sniega nav, nebūs nemaz jākārpa. Varēs tāpat saujām plūkt. Dzīvās skujas, logā iekārts apelsīns ar krustnagliņām un adventes vainags no plastmasas ir mani tradicionālie pirmssvētku noskaņas atribūti. Tieši tā es adventi izjūtu - kā Ziemassvētku priekšvēstnesi. Un nevajag raukt degunu par «vainadziņu no plastmasas»! Tas atrisina manu mūžīgās steigas problēmu un ir skaistāks par vienu otru šā tā saviņķelētu «īsto» adventes vainagu. Plastmasiņš ir patiešām skaists - ar koši sarkanām magonēm. Katru gadu tajā saspraužu sarkanas sveces, kuras aizdedzinu, kad vien gribas, nevis tieši svētdienās un tieši pa vienai.» Apēst to lielo Māris (22 gadi). Sākoties adventei, nekad neaizmirstu divas lietas: izkārt vainadziņu logā - mākslīgo, bet ar īstām svecēm, un saldumu veikalā nopirkt adventes kalendāru ar šokolādītēm iekšā - katrai dienai viena maza, bet Ziemassvētku dienai - lielā. Tad nu, sākot ar Pirmo adventi, es veselu mēnesi gaidu, kad varēšu apēst to lielo... Līdz šim adventes laikā neesmu bijis baznīcā, bet šogad noteikti iešu. Pirmkārt, tādēļ, ka manas draudzenes tēvs ir draudzes vecākais. Un arī tādēļ, ka man patīk klausīties, ko mācītājs runā. Viņš parasti izstāsta kādu gadījumu no dzīves, un tad ir par ko padomāt, salīdzināt ar to, kas paša dzīvē notiek. Es neteikšu, ka perfekti zinātu, ko advente nozīmē. Katrā ziņā, skatoties uz vainadziņu, es par to nedomāju. Visapkārt valda īpaša gaisotne, varbūt tas, nevis kaut kāda zināšana ir pats galvenais?» Ā, advente... Elga (36 gadi). Vēl pagājušogad Pirmās adventes rītā skrēju uz mežu pēc egļu zariem - pašas taisīts, verandas durvīs iekārtais vainadziņš likās esam kaut kas īpašs un mīļš. Taču skumji bija skatīties, kā pāris dienās tam nobirst skujas un paliek tāds pliks un nosalis. Tāpēc šogad mums būs veikalā pirkts vainadziņš ar mākslīgām skujām, kas nebirst. Pirmajā adventē pie mums parasti atnāk draugi uz mazām svētku vakariņām. Aizdedzam pirmo svecīti - mums ir speciāli adventei pirkts svečturis kā vanniņa, ar rūķiem un katrai svecītei savu vainadziņu apkārt. Adventes laikā daudz dedzinām sveces, ne tikai tās, kuras «paredzētas». No skapjaugšas zemē tiek vilkti visi Ziemassvētku nieciņi: svečturi, salvetes, egļu bumbuļi un vītnes. Visa šī rosīšanās, protams, bērnu dēļ, kaut arī viņi vairs nav mazi. Tikai nosaka: «Ā, advente... Drīz būs Ziemassvētki!» Atceros, mazākajās klasēs, kad viņiem bija Bībeles stundas, tas viss tika ļoti nopietni uztverts. Mēs paši, «padomju bērni», no viņiem mācījāmies, kas tad īsti ir tā advente. Tomēr gribot negribot jāatzīst, ka šobrīd tai pašai par sevi mūsmājās nozīme ir maza - tikai tik, cik ar Ziemassvētkiem saistās. Un vēl - man pašai tas ir laiks, kas saistās ar tumsas beigšanos. Dažreiz ienāk prātā, varbūt varētu arī mēs uz baznīcu aiziet - vismaz apskatīties, kā vienā lielā skuju vainagā tiek aizdegta balta svece - skaisti! Taču tā kā zinu, ka vīru nekad nepierunātu nākt līdzi, tas izpaliek...»