Rokdarbi izglāba no bada nāves

Vairāk par diviem cilvēkiem pat nevarētu te apgriezties. Virs galda pie sienas veca fotogrāfija, kurā trīs jaunas māsas greznās kleitiņās, divas smejošas, viena nopietna. Genovefa, Amālija un Olimpija Silanžas. Tikai rokdarbi, kas redzami visapkārt, pārsteidz ar savu smalkumu un gaumi - noslēpumaini izšuvumi, smalki tamborējumi, grezni adījumi. "Varat pateikt, kura bildē esmu es?" stingri vaicā Amālija Deksne. "Nevarat gan? Tā tur, vidējā. Jūs sakāt, pati smukākā un jautrākā? Vairāk gan smējās Geneite, tā, kura pa kreisi, bet pie rokdarbiem viņa pat roku nelika. Olīte - tā vienmēr bija nopietna un ar rokdarbiem vien dzīvoja, bet manus rokdarbus Adamovas skolā rādīja visiem par paraugu." 1941.gada 14.jūnijā Silanžu ģimene bija vienīgā, kuru no Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagasta deportēja uz Sibīriju. Vispirms nošķīra tēvu, par kuru tā arī vairāk neviens neko neuzzināja, spaidu darbos ogļu šahtās aizsūtīja vecāko meitu, nepilnus septiņpadsmit gadus veco Olimpiju. Māte ar divām nepilngadīgajām meitām Genovefu un Amāliju, nonāca Krasnojarskā, kur no bada nāves viņas paglābusi tikai Amālijas rokdarbu darināšanas prasme. Amālija ir vienīgā no visas ģimenes, kura uz Sibīriju tika izsūtīta divreiz un nodzīvoja tur divreiz septiņus gadus. Pēc ugunsgrēka, kurā sadega māja un gāja bojā jaunākais dēls, viņa mitinās Rēzeknes rajona Ilzeskalna pagasta sociālajā dzīvoklī, gaida savu mīļo aprūpētāju Ilgu un smalkām, trīcošām rokām ada savu adīkli. ZELTA ROKAS "Sibīrijā par maniem rokdarbiem brīnījās. Sievietes ne, skaudīgas bija vai ko, bet vīrieši daudzi man teica - Maļa, u tebja zolotije ruki. Bet tagad jau vairs pat lapiņu neizšūtu, nav vairs tās rokas, tikai adīt vēl varu. Ilga zina, kā es adu," saka Amālija, rādot džemperi, kuru noadījusi pa nepilnu nedēļu. Arvien biežāk viņa kavējas atmiņās par trim bezrūpīgām meitenēm no Sutrovas pusmuižiņas, kuras auga mātes, smalkas, izglītotas polietes Aleksandras Aleksandrovnas, un stingrā tēva Ādolfa audzinātas. Pusmuižiņai jeb, kā Latgalē sauca, foļvarkai bijuši 54 ha zemes un pat sava dzimtas kapsēta, kur glabājuši tikai savējos. Mamma tā arī latviski neiemācījās, arī tēvamāte bijusi poliete no šļahtas, bet tēvs pats sevi uzskatījis par latvieti, iestājies aizsargos, un viņa mīļākā dziesma bijusi Še kur līgo priežu meži. Bezrūpīga gan bērnība neesot bijusi, tēvs licis meitai vienai pašai ganīt piecpadsmit govju, par to bijis uz viņu tāds kā aizvainojums. Toreiz to vēl Amālija neizpratusi, ka tēvs gribējis pie darba radināt. Geņai, kura vairāk mīlējusi lauku darbus, viņš teicis - tu paliksi mājās saimniekot un ņemsi primaku (iegātni), bet Amālijai un Olītei bijusi jāiegūst izglītība un jāiet projām no mājām. "Es sapņoju kļūt par skolotāju, bet Adamovas skolā nepaspēju pat piecas klases pabeigt. Oļa gan jau divas klases bija ģimnāzijā beigusi. 1941.gada jūnijā, kad mūs, meitenes, ratos veda uz Bērzgales pagastmāju, tādi jauni krievu zaldātiņi pa ceļam lasīja puķītes un mums nesa. Viņi laikam neko nesaprata, kur mūs ved. Mēs arī nesapratām." GALDAUTS AR ROZĒM No tā laika rokdarbiem nekas nav palicis, visi pārdoti par ēdamo. Pārējie, cik pa dzīvi bijuši sakrāti, izdāvināti vai sadeguši kopā ar māju. "Pirmajā izvešanā, kad sanācām latvieši kopā, par to vien runājām, cik kurš maizes apēstu. Gardākais ēdiens skaitījās maize. Abas ar Geneiti staigājām ubagot, pa savu sādžu negājām, kauns, bet gājām naktī uz citu. Atnesām kartupeli, sagriezām daļās, saskaitījām daļas, izvārījām ūdenī, sāls nebija, atkal saskaitījām, lai visām būtu vienāds skaits. Es nepampu, bet Geņa tā uzpampa no bada. Es vienmēr biju kauli un āda, bet biju stipra, otrajā izvešanā brigadieris man teica - ti zdorovaja, plug potjaņeš...""Māte sākumā gāja kolhozā darbā, bet viņa pie lauku darbiem nebija radusi, slikti dzirdēja no bērnībā pārslimotas slimības. Atgriezās Latvijā, garu mūžu nodzīvoja, līdz 95 gadiem, bet pēdējā gadā sajuka prātā. Visu laiku kliedza - hleba, hleba... It kā būtu Sibīrijā. Kaut arī pilna gulta bija ar maizi un drupačām. Un visu laiku runāja - ja umiratj poleču v Latviju. Neko viņai nevarēja iestāstīt, visur Sibīrija rādījās." Par Olīti māsas ilgu laiku neko nav zinājušas, domājušas, ka mirusi. Tad atnākusi vēstule no hospitāļa, kur māsiņa sešus mēnešus bija gulējusi ar tīfu. Pēc iziešanas no slimnīcas viņa tūlīt pat aizsūtīta darbā uz ogļu šahtu, kur nācies sūknēt ar pumpi ārā ūdeni, stāvot slapjumā astoņas stundas. Naktī klepojusi līdz asinīm. Diagnozi ārsti pateikuši uzreiz - tuberkuloze, invalīde uz visu mūžu. Olimpija Sibīrijā nodzīvojusi līdz 55 gadiem, Latvijā neatgriezās, tā arī neapprecējās. Izšuvusi brīnumainus galdautus, kur uz katra stūra bijuši vainagi, vidū vāze ar rozēm. Ogļrači bijuši naudīgi un devīgi, par vienu lielu galdautu maksājuši 500 rubļu. Latvijā neatgriezās arī otra māsa Genovefa, turpat Sibīrijā arī apglabāta, blakus vīram, vietējam ogļracim. Kaut kur vēl Sibīrijā dzīvojot viņas meita Irka. IZVESTA DIVREIZ Pēc septiņiem mokpilniem gadiem Amālijai pateikts, ka var braukt uz Latviju. Atgriezusies savās mājās Sutrovā, bet tur paspējusi tikai grīdu un griestus nomazgāt, kā atbraukuši ar vieglo mašīnu un pavēlējuši 24 stundu laikā izvākties. Māja piederot dzelzceļa palīgsaimniecībai. Pēc nepilna pusgada 1949.gada 25.martā Amāliju izveda uz Sibīriju otrreiz. Turklāt varasvīri pateikuši, ka viņa pati no Sibīrijas izbēgusi. Aizvesta uz Omskas apgabalu, taču otrajā izsūtījumā attieksme jau bijusi cita. "Es saku, ka pirmie septiņi gadi Sibīrijā man bija elles mokas, bet otrie septiņi kā debesu valstība. I cilvēki labi bija, i es pati biju spēka gados. Otrajā izvešanā es badu neredzēju nevienas dienas, kolhozs bija labs, es strādāju dienu un nakti." Bēda gan bijusi cita - čekisti mēģinājuši pierunāt, lai Amālija ar viņiem sadarbojas, taču latviete spītīgi nav piekritusi. "Vienu vakaru jau biju apgūlusies, sit pie loga ar automātu, jāiet uz kantori. Aizeju, tur sēž viens ar pagoniem, saka - piši biografiju (raksti biogrāfiju). Ja es būtu zinājusi, kam tas vajadzīgs, būtu pamelojusi, ka nemāku krieviski rakstīt. Bet nobijos, sēdos un uzrakstīju. Viņš mani paslavēja - vi tak horošo po russki pišete, buģete rabotatj na našu poļzu. Bet tu zini, ko man tas nozīmēja? Cik mani pavazāja, kad vēl Staļins bija dzīvs, tad pat nošaut draudēja. Bet es teicu - nu tad šaujiet. Tad viņi smīnēdami saka - ņeužeļi u vas takije siļnije nacionaļnije čuvstva*? Es viņiem atbildēju - ņe nacionaļnije, a čelovečeskije čuvstva****." Par laimi, no čekistu nagiem izglābis vietējā kolhoza priekšsēdētājs, kurš cienījis Amāliju Adoļfovnu. Iedzīvojusies, varējusi tāpat kā māsas palikt Sibīrijā, taču sapņos rādījusies tikai dzimtene. ELLĒ PAR KURINĀTĀJU "Kad atgriezos Latvijā 1956.gadā, māju vairs nebija, vietējais seļsoveta priekšsēdētājs bija pārvedis uz Sondoriem un piesavinājies. Dzīvoju pie radiem, 20 gadus Strūžānu kūdras fabrikā par gruzčiku nostrādāju. Kad aizgāju pensijā, pat tad vēl trīs gadus Burzavā par kočegari strādāju, braucu uz Daugavpili eksāmenus likt. Ziniet ko, es arī ellē par kočegari būšu, krāsnis kurināšu, man liela pieredze. Kad biju Krasnojarskā, tur kurinājām ar malku, atbraucām pie māsas uz Kemerovu, tur kurinājām ar oglēm. Tad, kad otrreiz izveda, tur bija stepe, tur ar salmiem. Bet Latvijā pa diviem maisiem kūdras brikešu uz velosipēda mājās vilku. Es ar visu ko esmu kurinājusi." Amālija pasmejas. "Grēks man kaut ko teikt par tiem Sibīrijas cilvēkiem, baznīcu viņiem nebija, bet ticīgi bija. Vienā ģimenē, kur dzīvoju, saimniece ar saimnieku katru vakaru pret svētbildēm metās ceļos un skaitīja pātarus. Trīs dēli viņiem bija karā, visi atgriezās dzīvi. Laikam Dievu izlūdza. Sibīrijā bija ļoti sausas vasaras, sievas ar svētbildēm gāja ap tīrumiem un lūdzās par dienām divām trim, vienmēr bija lietus. Ticīgi cilvēki bija. Te, Strūžānos, kad atbraucu, vairāk bija nodzērušies nekā tur," bargi saka Amālija. Par Latviju Sibīrijā sapņojusi, taču dzīve te bijusi vēl grūtāka. "Sibīrijā i samogona bija gana, bet es nevienu reizi ar piedzērušos traktoristu netiku strādājusi. Bet šeit, Strūžānu kūdras fabrikā, atnāksi no rīta uz darbu, viens gruzčiks piedzēries guļ, otrs aizbraucis paģiras lāpīt. Bet tu strādā, krauj un labāk never muti vaļā. Viena sieva man sacīja - tevi, m...ku, vēl trešo reizi vajadzētu uz Sibīriju aizvest, vismaz iemācītos dzert." Dzert Amālija tā arī neiemācījās, strādājusi smagos vīriešu darbus, bet brīvajos brīžos pa naktīm strādājusi smalkus rokdarbus. Pat uz slimnīcu dēlus dzemdēt braukdama, ņēmusi rokdarbus līdzi. Apprecējusies pēc atgriešanās Latvijā ar vietējo puisi. Piedzimuši trīs braši dēli. Divi dzīvojot tepat Rēzeknē, abiem sievas ukrainietes, sapazinušies, strādājot Rēzeknes piena konservu kombinātā. Mazmeitiņa Maija pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas aizbraukusi uz Ameriku. Viņai esot visvairāk paveicies. Amālijas vīrs jau desmit gadus kā miris no plaušu vēža. Vedeklas rokdarbus mācīties negribot, tikai jaunākais dēls Anatolijs, tas, kurš sadedzis, bijis pats sirsnīgākais, sapratis un atbalstījis mātes aizraušanos. Tagad Amālija lūdz aprūpētājai Ilgai - kad nomiršu, man zārkā ieliec divas adatas un kamoliņu. PĒDĒJĀ GRĒKSŪDZE "Es esmu nogurusi no dzīves, gribu pati no tās aiziet. Vai jūs varat to saprast?" jautā Amālija un dziļi ieskatās acīs. Negribas melot un teikt, ka jā. Uz plauktiņa zem smalki tamborētas sedziņas krucifikss un rožukronis. Uz baznīcu Amālija neiet, kaut arī tepat Ilzeskalnā ir kapela, kur atbrauc priesteris. "Es uz baznīcu neeju un grēkus nesūdzu. Mācītāju man nevajag. Lūgšanas, kā pierasts, skaitu svētdienās mises laikā. Tad neadu, bet citā laikā gan. Tas mans vienīgais grēks - svētdienās rokdarbus strādāju un gavēni neievēroju, izņemot Lielo piektdienu. Uz Dievu man ir liels rūgtums. Atbraucu es 1948.gadā, aizgāju pie grēksūdzes, iestiprinājos, Rogovkas baznīcā bīskaps bija atbraucis. Visu Ziemassvētku nakti nosēdēju baznīcā, lūdzu Dievu. Tā arī bija mana pēdējā grēksūdze. Ko es izlūdzu? 1949.gada 25.martā mani otrreiz izveda. Kāpēc?" Tagad Amālija spriež, ka tas, iespējams, bijis tāpēc, ka pārējiem radiniekiem kara laikā izdevies aizbēgt uz ārzemēm. Tikai vienu brālēnu, aizsargu divīzijas komandieri, 1940.gadā uzreiz nošāvuši, bet viņus izveduši. Tagad pirms dažiem gadiem arī Amālija viesojusies Austrālijā. Viena pati lidojusi pāri okeānam, pēc ciemošanās palikušas krāsainas fotogrāfijas un vienīgās gaišās atmiņas. "Man nākamgad jau būs astoņdesmit. Negribas uz sevi skatīties. Agrāk? Zini, ko mums sibīrietes teica, kad mūs otro reizi izveda, - latiški prijehaļi nam vseh maļcev pootbivajtj*. (Smejas.) Bet ar krievu puišiem, nē, ar tiem mēs nestaigājām." Amālija pastiepj rokas, smalkas, trauslas, pirksti kā no porcelāna. Vairākās vietās nepareizi, greizi saauguši kauli. Grūti noticēt, ka ar tādām rokām visu mūžu strādāts neiedomājami smags darbs. "Kad darbā salauzu roku, Rēzeknes slimnīcā dakteris prasīja, par ko strādājat? Es teicu - par gruzčiku. Viņš pasmējās, saka, ko jūs runājat, kāds jūs krāvējs, jums ir mākslinieka rokas. Bet viss mans mūžs ir lāpsta, lauznis un smagie maisi. Pa diviem maisiem kūdras brikešu cēlu! Lūk, kā!" Maļa, tev ir zelta rokas. (Krievu val.) Tu esi vesela, arklu pavilksi. (Krievu val.) Es lidošu uz Latviju nomirt. (Krievu val.) Jūs tik labi krieviski rakstāt, strādāsiet mūsu labā. (Krievu val.) * Vai tiešām jums ir tik stipras nacionālās jūtas. (Krievu val.) **** Nevis nacionālās, bet cilvēciskās jūtas. (Krievu val.) * Latvietes atbraukušas, mums visus puišus atsitīs. (Krievu val.