Saglabāsim «Sievietes Latvijas» Itas Kozakevičas piemiņu!

nu nevajag jau pāespīlēt. gan mirušo cilvēku nostādot par elku, gan noniecinot "visu" Latvijas sabiedrību. starp melnu un baltu ir vēl miljoniem krāsu nianšu. es neatceros, ka "todien mēs visi raudājām"... atceros paziņojumu, atceros, ka smagums bija sirdī kā par ikvienu ziņu par cilvēka nāvi, ja tā nelaikā un nedabīga. smagums bija sirdī par daudz ko - par maziem bērniem, kuri par grašiem bija jāpabaro un jāapģērbj. par bezdarbu, kurš reizē ar neatkarību, iestājās. ziniet, ja mājās ir mazi bērni tad tādā brīdī asarru nav, lai raudātu par kādu tālumā bojāgājušo. jo mātes visas savas asaras bija jau izraudājušas - domājot, kā paēdināt, izskolot, izaudzināt bērnus valstī, kurā jau no pirmās "neatkarības"dienas iestājās juceklis, haoss un "augšu"dziļa vienaldzība pret "apakšām". par to liecināja viss - gan PRIHVATIZĀCIJA, gan pārēje procesi. nabagem izdalīja sertifikātus, kurus par grašiem mātes pārdeva ( BIJA SPIESTAS) , lai pabarotu bērnus, lai "augšas" varētu tos lēti uzpirkt vairumos. un beidziet šīs runas, Latvija bija pilna apkrāpto, bezdarbnieku un nabagu. viņiem bija citas rūpes, kas sirdis ar laiku nocietināja tiktāl, cik redzat tagad komentāros visādos. gan fizisku, gan morālu mēslu jūrai bijis cauri jāizbrien. par Itu Kozakevi'ču neko sliktu nesaku.