Sajūta kā gaisa balonā

Mājās tieku ap vienpadsmitiem divpadsmitiem vakarā. Man nav pat laika drēbes izmazgāt, kur nu vēl... (to viņa par skaistumkopšanas procedūrām). Jo pieprasītāka aktrise tu esi, jo vairāk tev darba, jo mazāk laika, un tad ir ārprāts,» Sandra saka. Pēc brīža viņa pieber pilnu klēpi ar šokolādes konfektēm tumšsārtā ietinumā. Tas lieliski piestāv viņas spilgti sarkanajam kreklam un mirdzošajam acu skatienam (nogurumu nejūt). «Es laikam vairāk smaidu ar acīm, ne ar muti. Man viens mutes kaktiņš smaida vairāk nekā otrs. Tas laikam saistīts ar smadzeņu puslodēm - viena atbild par loģiku un otra par emocijām, es tikai tagad nezinu, kurš kaktiņš īsti man...» viņa nevairās no labdabīgas pašironijas. Neviena negribēja spēlēt Nedēļu pēc Teātra balvas saņemšanas Sandra teic: «Tikai tagad lēnā garā sāku saprast: prieks, jā! Varu uzsist sev uz pleca: labi sanācis! Ilgi nespēju tam īsti noticēt, bija tikai laimes sajūta. Kā... paceļoties gaisa balonā. Spēlmaņu nakts ballē Aina Matīsa man pateica: lai tas tev ir kā stimuls ticībai sev. Man dažreiz mēdz pieklibot pašapziņa. Taču es ar to cīnos.» Sandra ieintriģē, sakot, ka pagājušajā sezonā izmainījusies visa viņas dzīve. «Saņēmu drosmi un sāku dzīvot no jauna. Lomas lika aizdomāties par lietām, kuras pirms tam nebiju sapratusi. Man tuvas ir visas trīs, par kurām tiku izvirzīta teātra balvai. Neapšaubāmi Vilkumuižas jaunkundzes - izrāde, kur man ir ļoti mierīga loma. Visorganiskākā - loma Griškoveca izrādē Pilsēta, kas notiek dzīvoklī. Tur attālums starp aktieri un skatītāju ir tik niecīgs, ka tu nevari būt teatrāla. Tas, ko centies, ir noņemt čaulu, lai pati sev noticētu. Man kā intravertam cilvēkam tas ir izaicinājums: lomā parādīt dvēseles apslēpto pusi.» Loma, kas pēc rakstura esot pretstats viņai pašai, ir Amanda izrādē Zelta meitenes. «Tā uzvandīja slāņus... Tāda sieviete! Visnegatīvākais tēls, kuru neviena no mums tā īsti nevēlējās spēlēt. Tad sākām mēģināt - ar Baņutu Rubesu kopā strādāt aktierim ir ļoti izdevīgi. Viņa dod tādus vingrinājumus, kuros tu vari atrast tēla daļiņas, tas atraisa fantāziju. Vienā brīdī man šī loma vienkārši panāca vaļā. To nevar izskaidrot, notvert ar prātu. Tikai intuitīvi. Gadās, ka līdz pirmizrādei atlikušas piecas dienas un nav. Nav... Bet tad notiek brīnums. Viens vārds, viens teikums vai kad tevi uz skatuves noved līdz asarām - jebkas var kalpot par iemeslu, lai loma pēkšņi atvērtos.» Ar azartu bez brīvdienām Noprotot, ka Sandra strādā aptuveni divpadsmit stundas dienā bez brīvdienām, vaicāju, vai jau ilgi tā. «Skrējiens ir sācies pirms piecām sezonām, kad ienācu Jaunajā Rīgas teātrī, un ar katru gadu uzņem paātrinājumu. Nezinu, kā būs tālāk, vai būs lielas lomas, bet tas pat nav svarīgi. Piemēram, pagājušajā sezonā es jūtos savu dabūjusi pārpārēm. Tiešām, nezinu, kā ar talantu, bet tur tika ieguldīts ļoti liels darbs. Tā bija grūta sezona bez brīvdienām, ar agriem rītiem. Paralēli teātrim ierunāju filmas, pat ne naudas trūkuma dēļ, tas ir interesants darbs.» Kas ir aktuālākais un interesantākais patlaban? «Ar Alvi Hermani mēģinām Gogoļa Revidentu, kur man ir maza lomiņa, bet tas ir kaut kas ļoti radošs! Beidzot atkal esam kopā gandrīz visa trupa, un strādāt ar Alvi, tas ir... Viņš ir mākslinieks vārda tiešajā nozīmē - it kā tik vienkāršu, bet ģeniālu ideju ģenerators.» Paralēli ar citām aktrisēm tiek pārmēģināta provokatīvā izrāde Zelta meitenes. Agneses Zeltiņas un Aurēlijas Anužītes vietā līdzās Sandrai Kļaviņai nu spēlēs Elita Kļaviņa un Gundega Ozolīte. «Tas arī man būs kas jauns,» atzīst Sandra. Pauze teātrī? «Strādājot teātrī, svarīgākais ir, kas tev sirdī un mājās - ir ļoti bail to pazaudēt. Ar iekšēju tukšumu, kad ir ļoti slikti, var ļoti labi spēlēt, taču tas nedrīkst būt ilgstoši.» Iesakos, ka tad jau nevaru vaicāt, vai pēc radošā maratona piecu gadu garumā viņai negribētos paņemt garāku atvaļinājumu - tas tiktu uztverts kā daudznozīmīgs mājiens. Sandra dzīvi atsaucas: «Tas par bērnu atbilst patiesībai. Jā, es gribētu, bet domāju, ka bērns atnāk tad, kad viņam jāatnāk. Būtībā jūtos gatava šim mirklim un labprāt ieturētu teātrī pauzi. Es gan nezinu, cik ilgs laiks paietu, līdz sajustu, ka man teātra ļoti pietrūkst. Varbūt tas būtu gads, kura laikā es sevi kolosāli uzlādētu. Man ir arī dažas praktiskas ieceres: jau kopš aprīļa taisos izremontēt savu Avotu ielas dzīvoklīti. Pagaidām gan tālāk par ieceri neesmu tikusi... Ļoti gribētos šo dzīves pusi sakārtot.» *** Sandra Kļaviņa Dzimusi 1972.gadā Cēsīs 1995.gadā ieguvusi LKA mākslas bakalaura grādu dramatiskā teātra aktieru specialitātē Kopš 1996.gada strādā Jaunajā Rīgas teātrī Nominēta Teātra balvai kā labākā jaunā aktrise 1997.gadā Nominēta Teātra balvai kā otrā plāna labākā aktrise par lomu izrādē Rondo 1999.gadā Teātra balva kā labākajai aktrisei 2000.gadā par lomām izrādēs Vilkumuižas jaunkundzes, Zelta meitenes, Pilsēta Galvenās lomas JRT izrādēs Idiots, Vilkumuižas jaunkundzes, Zelta meitenes, Rondo, Pilsēta