Sākās ar e-vēstuli

Skanēja raidījums Ar dziesmu pa dzīvi - saruna ar aktrisi Aurēliju Anužīti. Viņš nebija redzējis nevienu izrādi, kurā spēlē šī aktrise. Prātā pavirši pazibēja ainas no TV seriāla Saldā indes garša, kur Aurēlija tēloja valdzinošo Mangu. Viņš saausījās - aktrise radio ēterā aizskāra tēmu, kas pašam bija svarīga. Viņa runāja par patiesu tuvību starp diviem cilvēkiem, kad nav melu, izlikšanās un visas lietas tiek sauktas īstajos vārdos. Tovakar Andris ilgi nevarēja iemigt. Aurēlija arī ne - pēc tiešraides radio viņa devās mājās pie dēla Mika un ātri saplānoja nākamās dienas darbus. Ja aktrise aizmiegot būtu zinājusi, ka otrā Rīgas galā pašlaik kāds par viņu ļoti domā un nākamajā dienā viņa saņems e-pasta vēstuli ar parakstu "Andris Lauciņš"... Nākamajā dienā Andris rūpīgi pārlasīja radio interviju ar Aurēliju, tā tika publicēta interneta portālā. Norādīta bija arī Aurēlijas e-pasta adrese. Viņš nolēma aizrakstīt pāris sirsnīgus teikumus. Pēc mēneša aktrise, kura datoru lieto ļoti reti, viņam atbildēja. Viņi sarakstījās gadu, līdz pirmoreiz satikās. Šie notikumi risinājās pirms divarpus gadiem. Šovasar 5.augustā Aurēlija un Andris apprecējās. Aktrises jaunajā pasē rakstīts Aurēlija Anužīte-Lauciņa. DREBOŠĀM ROKĀM KOPĀ DZER TĒJU "Es biju pilnīgi pārliecināta, ka ātrāk vai vēlāk satikšu cilvēku, kurš atbilst manam priekšstatam par ideālu vīrieti," Aurēlija tagad saka. Andris sēž viņai blakus plašajā, skaistajā Mežaparka dzīvoklī un klusē. "Viņš ir tāds nopietns. Tāds, kurš vairāk klausās, nekā runā. Pats harmonijas iemiesojums!" Aurēlija viņu smaidot uzlūko. Pusastoņos vakarā viņas vīrs pārradies mājās no darba, un Aurēlija steidz celt viņam priekšā pašas gatavotus gardus pelmeņus ar teļa gaļu. Vienpadsmit gadu vecais Miks ar draugu dabū ceptus kartupelīšus. "Kartupeļi, popkorns - ak, šausmas, uz Miku es nevaru izvērst savu ēst gatavošanas māku! Viņš gandrīz neko citu neēd," viņa kā jokojot nošausminās. Tērpusies gaišpelēkā, ērtā sporta kostīmā, viņa veikli rīkojas pie plīts. Nejauši iegriež pirkstā, un vīrs uzreiz jautā, vai viss kārtībā. Sarunājoties viņi bieži viens otram uzsmaida, viņš viņai maigi noglāsta galvu. Viņa viņam arī. "Sēdi, es aiziešu," Andris strauji pieceļas, kad no bērnistabas kaut ko abiem uzsauc Miks. Mežaparka miers un klusums Aurēlijai patīkot jau no laika gala. Vienīgi nepatīk, ka tagad tas izveidojies par prestižu rajonu. Šo dzīvokli viņi gan īrē. Rajons esot izdevīgs arī tādēļ, ka netālu Mikam skola - Rīgas Hanzas vidusskola. "Paši savu māju arī celsim Mežaparkā," Aurēlija apņēmīgi saka. Šķiet, viņa nejoko. Vienīgais šķērslis varētu būt tas, ka Aurēlijai nepatīkot Mežaparka prestižā garša. "Pasaki, ka dzīvo Mežaparkā, un cilvēki uzreiz domā - o!" Satiekot Andri, Aurēlijas dzīvē ienāca daudz jaunumu. Pirmām kārtām jau, viņa stāsta, tā bija pirmā reize, kad viņa saskārās ar vīrieti no gluži citas sfēras. "Man vienmēr apkārt bijuši mākslinieki, radoši cilvēki. Tāds studentu dzīvesveids, bet cik ilgi tā dzīvot? Varbūt ir cilvēki, kuriem patīk dzīvot kalna malā būdiņā bez ērtībām. Es savu dzīvi gribu dzīvot reāli." Ar Andri viņi viens no otra stāvēja ļoti tālu. Viņiem neesot bijis pat neviena kopīga paziņas. Tomēr izrādījās, ka tieši viņi abi viens otru ļoti labi saprot un izjūt. Andri, kurš bija pieradis pie lietišķo aprindu dzīvesstila, etiķetes, apbūra Aurēlijas emocionalitāte, tiešums. Viņa nenojauta, ka īsi pēc pirmās e-pasta vēstules saņemšanas kādā biznesa pasākumā, ko Aurēlija vadīja, Andris stāvēja pāris soļu atstatu un vēroja savu simpātiju. "Otrā e-pasta vēstule no viņa atnāca, ka esot mani redzējis. O, kāda tā bija intriga! Es tinu atpakaļ filmu: kur gan viņš būtu varējis sēdēt... Atcerējos pirmos galdiņus pie skatuves - vai tad man nav intuīcijas, kurš viņš varēja būt?" Pompozā vēsturiskā apģērbā Aurēlija tovakar kāpa uz skatuves, līdzi velkot dzīvu kazu. "Viņa nogāja man garām pusotra metra attālumā. Nu man bija iespēja Aurēliju kārtīgi nopētīt." Viņu e-pasta vēstules kļuva arvien garākas un atklātākas. Aurēlija atklāja, ka tā rakstīt ir daudz labāk nekā runāt, jo ir iespēja visu izteikt pēc kārtas, skaidri. "Runājot man galvā vienlaikus ir piecas domas, visas ļoti svarīgas un visas gribas reizē pateikt." Viņa zināja savu būtībā jau visām sievietēm piemītošo klupšanas akmeni: vēlēšanos iztēloties notikumus tālu uz priekšu. "Visus iespējamos scenārijus arī otra cilvēka vietā!" Viņa gan saprata, ka ir sev jāpasaka - stop! Aurēlija gribēja, lai līdz tam, par ko viņa sapņoja, Andris nonāk pats, viņas nesteidzināts. Andris visu apdomāja lēni un nopietni un tikai tad rīkojās. Varbūt tāpēc pagāja gandrīz gads, līdz viņi pirmoreiz norunāja tikties un kopā iedzert tēju. Tovakar, gatavojoties tikties, Aurēlijai no satraukuma trīcēja rokas. Viņa taču savu jauko vēstuļu draugu nebija redzējusi un prātoja: ja nu nepatiks, klikšķa nebūs. Ko tad? "Es nekad nebiju sarakstījusies ar vīriešiem. Sēdēt kafejnīcās, dzert tēju un gari runāt nav manā stilā. Ja es tomēr gāju ar svešu cilvēku dzert tēju, tātad tas man kaut ko nozīmēja!" Klikšķis bija, Aurēliju fascinēja vēstuļu drauga acis un līdzsvarotība. Tā viņi sāka tikties - reizēm iedzēra tēju, reizēm kopā paēda pusdienas. "Tad Andris mani iemācīja slēpot," Aurēlija saka ar fatālu pieskaņu balsī. Stāvot kalna galā uz slēpēm (šo lietišķajās aprindās iecienīto aktīvās atpūtas veidu Aurēlija baudīja pirmo reizi), viņa no pārbīļa elsoja un rīklē kāpa asaras. "Jutos gandrīz tāpat, kā liekot autovadītājas tiesības - toreiz mani palūdza tik skaļi neelpot." Andris kalna galā jutās droši un mierīgi. Viņš stingri satvēra rokās savu draudzeni. Drīz pēc tam viņi nolēma dzīvot kopā. VĪRIETIS NO PIEZĪMJU LAPIŅAS par IDEĀLU Aurēlijai jau bija kopdzīves un laulību pieredze - divdesmit divu gadu vecumā viņa apprecējās ar aktieri Ivaru Kalniņu un viņiem piedzima dēls Mikus. Arī Andrim bija ģimene un divi bērni. Iepazīšanās brīdī gan vienam, gan otram sirdī bija vēlēšanās sākt jaunu dzīvi. Atrast mīļotu, tuvu cilvēku. Abiem bija skaidrs, ko viņi gaida no dzīves un arī viens no otra. "Mēs ar Aurēliju iepazināmies brīdī, kad katrs savā profesijā jau bijām sasnieguši pietiekami augstu līmeni. Mēs varējām brīvi runāt par visu, bijām gatavi atbildēt par saviem vārdiem un izvēli," teic Andris. "Ja tu prasi, vai nebija bail, ka nesanāks, sāpēs, tad saku - nē. Dzīves pieredze ir tik liela, ka zinu: ja man kaut kas privāti vai profesionāli nesanāk, es tam tikšu pāri. Man būs vēl kas labāks!" Lēmumu par kopdzīvi viņi nepieņēma viegli un ātri. Sieviete, kura ilgstoši dzīvojusi viena ar bērnu, - tā Aurēlija dēvē sevi pirms attiecībām ar Andri. "Tāda sieviete ir, oh, cik liela egoiste!" Viņa iecirtīgi pastāv uz to, ka šīs īpašības dēļ nekad nevarētu būt no kaut kā atkarīga, cieši saistīta. Viņai arī teātrī patīkot brīvība - projekti, atsevišķas izrādes, nevis darbs štatā. Jaunajā Rīgas teātrī, kur viņa strādāja kādu laiku, joprojām ir viņas tuvākie draugi. Tomēr atgriezties - ne. "Man traucētu mana brīvība." Pieļauju, ka pēdējos gados Aurēlijai nav sagādājusi galvassāpes doma, kā ar brīvmākslinieces statusu iztikt. Taču arī tad, kad bija viena ar Miku, viņa allaž atļāvusies izvēlēties: vai man šis darbs patīk, vai es to gribu? Tagad, pēc četrpadsmit Latvijā nodzīvotiem gadiem, viņa prāto: varbūt izmēģināt spēkus televīzijā, vadīt kādu raidījumu? Pēc Londonas mūziklu apmeklējuma kopā ar vīru īsi pirms kāzām Aurēlija vairākkārt uzdevusi sev jautājumu - ko varētu un gribētu darīt teātrī Latvijā. Četrpadsmit gados, kopš dzīvo Latvijā, Aurēlijai bijis daudz skaistu lomu teātrī un kino. Vienu gadu viņa padzīvoja Lietuvā, taču saprata, ka Latvijā viņu pazīst vairāk un radoši šeit ir lielākas iespējas. Par nākamo teātra sezonu Aurēlija gan izvairās runāt. Laiks rādīs. Viņa tikko apprecējusies, un pašlaik visas domas aizņemtas ar jauno dzīvi. Nesen no dažādu vecu pierakstu kaudzītes Aurēlija izrakusi mazu, baltu piezīmju lapiņu, kur pirms vairākiem gadiem joka pēc sarakstījusi, kādu vīrieti vēlētos sev līdzās. Tolaik viņai nebija nopietnu attiecību un mierīgi, bez pašpārmetumiem stabiņā varēja sarakstīt nereāli labas lietas. ("Es konkrēti nesaukšu," Aurēlija saminstinās un pasmaida.) "Es zināju, ka man nevajag jebko. Man vajag to, ar ko gribu būt kopā!" Tagad viņa piezīmju lapiņu atklājusi Andrim. "Un iedomājies, viss atbilst!" laimīgi iesaucoties, viņa sasit plaukstas. Jāatzīst, viņai dzīvē vairākkārt bijusi iespēja sastapt talantīgus, gudrus, interesantus vīriešus. "Nu un, lai viņi tādi ir!" Aurēlija emocionāli iesaucas. Par sev tuvu viņa atzinusi tieši Andri. Kāpēc? Tas nav tikai jautājums par atbilstību ideālu īpašību sarakstiņam. Tas ir kaut kas vairāk. Starp citu, viņa toreiz rakstījusi, ilgi lauzot galvu. "Mēs visi gribam ģimeni, gribam mīlēt. Bet nez kāpēc nekonkretizējam, kāds cilvēks mums vajadzīgs." Aurēlija ņem talkā kulinārijas līdzību, lai izskaidrotu, kāpēc ir svarīgi izlikt uz papīra, ko gribi. "Kādu olu tu gribi ēst: ar dillēm, no vienas puses apceptu vai no abām? Piemēram, es skaidri zinu, kāda ola man garšo: sakulta un nepārcepta, nedod dievs!" Konservatīvu vērtību piekritēji, tieši tāpēc labi sader kopā, - tā viņi abi par sevi spriež. "Es jau sen zināju, ka vēlos cilvēku, kuru varētu saukt par savu otru pusīti. Jautājums bija tikai par to, kad viņu satikšu," saka Andris. Tagad viņam nākas pāršķirstīt neskaitāmu žurnālu kaudzes - intervijas un foto ar Aurēliju. Dīvaini, ka uz sabiedriskās skatuves viņš nebija viņu pamanījis. Pie Mežaparka savrupmājas klasiskā, ar nedaudz orientālu pieskaņu iekārtotā dzīvokļa namdurvīm Aurēlija nolikusi pītu grozu ar oriģinālām ievārījuma burciņām. "Pati vārīju! Andris piemeklēja skaistas burciņas, viņš prot!" Aurēlija saka. Pēc kāzām viņa izvairās viņu uzrunāt vārdā "vīrs". "Mans mūža vīrietis," mirkli padomājusi, viņa svinīgi saka. Sagaidīts.