Sakiet, ka esat lietuvieši!

Tāpēc, lieki neriskējot, nolemjam rītu sagaidīt turpat terminālī uz grīdas. Ar ierašanos vienā no pasaules kriminogēnākajām pilsētām un saraustītu miegu uz cietas grīdas ir sācies trīs mēnešu garais ceļojums pāri visai Dienvidamerikai līdz Buenosairesai. LĒTIE UN DĀRGIE Lai arī Venecuēla ir zināma kā skaistuma karalieņu zeme, tomēr tās galvaspilsēta Karakasa nav nekāda skaistule. Patiesībā tā ir viena no neglītākajām pilsētām pasaulē. Pilsētas ielās ir viens vienīgs nebeidzams centrāltirgus, kur pārdod visu - zeķes, apakšbikses, kompaktdiskus, pulksteņus, pārtiku utt. Pa ietvēm nav iespējams normāli pārvietoties, jo vietas patiešām nav vairāk, kā lienot caur Rīgas Centrāltirgus nojumēm. Vērienīgo sastrēgumu dēļ gaiss ir ļoti netīrs, un, šķiet, pilsētā nav nevienas vietas, kur paglābties no neciešamās mašīnu pīpināšanas. Pats pilsētas centrs ir šķietami moderns - tur dominē iespaidīgas augstceltnes, tomēr visas ēkas ir noplukušas un netīras. Augstākā debesskrāpja pēdējo stāvu logi ir palikuši bez stikliem, pastiprinot pilsētā valdošo nomāktības sajūtu. Diemžēl, kārtojot Kolumbijas vīzu, Karakasā esam aizkavējušies trīs dienas, kas ir tieši trīs dienas par daudz. Tāpēc, tiklīdz no vēstniecības dabūjam pases, kāpjam autobusā un dodamies projām. Venecuēlā ir divu veidu autobusi - lētie un dārgie. Brauciens lētajos ir piedzīvojums. Tie drīzāk izskatās pēc autobusa un raibi krāsainas smagās mašīnas krustojuma. Lai arī pielādēti līdz malām, tajos valda draudzīga atmosfēra. No lielajām jumta tumbām pilnā skaļumā atskaņo Elvisu, latino dziesmas un visu pārējo vietējo temperamentam atbilstošu. Katrā pieturvietā pamanās iespraukties tirgoņi, kas piedāvā ko uzkožamu, piemēram, karstas pankūkas ar sieru. Kļūdas pēc vienreiz mums sanāk braukt arī dārgajā. Tas atgādina ripojošu morgu: stikli tik tumši, ka acis saiet šķībi, caur tiem skatoties, turklāt visi logi (izņemot priekšējo, protams) ir cieši aizvilki ar melniem, necaurspīdīgiem aizkariem. Gaisa kondicionētājs saldē pa visu naudu, un visi guļ, satinušies izsniegtajās vilnas segās. KOKOSVECIS PARADĪZES PLUDMALĒ Iebraucam Marakajā. Nekas īpašs - atkal tirgus, bet no turienes iet iespaidīgs kalnu ceļš uz piejūras Puertokabeljo ciematu. Tas vijas cauri džungļiem augšup kalnos pat virs mākoņiem un pēc tam atkal strauji laižas lejā pie maza zvejnieku ciemata Karību piekrastē un visīstākās paradīzes pludmales. Pati pludmale ir no baltām, smalkām smiltīm un tikai aptuveni kilometru gara. No abām pusēm to ieskauj lielas, kaktusiem apaugušas klintis un pašā pludmalē gandrīz līdz pat jūrai iestiepjas kokospalmu audzes. Uzslienam telti un nolemjam nebraukt prom vismaz trīs dienas. Vēl gaišzilāku, siltāku un viļņaināku jūru grūti iedomāties. Cīnāmies ar viļņiem, mācāmies spāņu valodu un ne par ko neuztraucamies. Garšīgās zivju empanadas (īpaši Latīņamerikas pīrāgi) un banāni ciematā ir, cik uziet. Pēcpusdienā mums kompāniju sastāda kokosvecis. Par spīti saviem 50 gadiem, viņš ar basām kājām uzkāpj aptuveni 15 metru augstajā palmā pusminūtes laikā. Iekārtojas koka galotnē un ar dunci griež nost kokosriektus, kas būkšķēdami krīt zemē. Tos viņš ar savu nazi atskalda vaļā un piedāvā atpūtniekiem par nelielu samaksu. Stāsta, ka visā ciematā tikai divi vīri spēj uzlīst līdz palmu galotnēm - viņš un viņa brālis, apgādājot visu ciematu ar garšīgajiem augļiem. Nav arī brīnums. Mēģinām uzlīst mēs arī - neizskatās neiespējami, tomēr jau trīs metru augstumā dūša nedaudz apskrienas. Labāk lai lien viņš... Sakrājuši spēkus jauniem piedzīvojumiem, dodamies ar stopiem tālāk. Venecuēlā tā nav problēma, vienīgi bez spāņu valodas tas varētu būt pagrūti - angliski tur neviens neko nesaprot. Gaiši mati un gaiša ādas krāsa nodrošina, ka uz ceļa nav ilgi jāgaida - ārzemnieku, šķiet, vest ir interesantāk. Protams, nevienam nav ne mazāko šaubu, ka esam amerikāņi, tāpēc uzzinājuši, ka esam no Eiropas, šoferi ir tik šokēti, ka spēj tik novilkt: "Tas tak ir ļoti tālu, un tur laikam ir ļoti auksts..." Taču sarunas tēma tik un tā drīz vien novirzās uz amerikāņiem un viņu prezidentu - antiamerikānisms tur ir daudz lielāks nekā Eiropā. Arī Venecuēlas īpatnējais prezidents Čavess, kura foto karatista pozā sakarināti uz katra stūra un kurš mūžīgi staigā armijas formas tērpā ar sarkanu bereti, regulāri biedē savus tautiešus no kara ar ASV. Tā kā manas ceļabiedres spāņu valoda vēl nav tik veikla, ar šoferiem sarunājos tikai es. Un tā trīs dienas no rīta līdz vakaram tikai spāniski. Beigās esmu tā piekusis, ka tikpat kā neko vairs nesaprotu, ko man stāsta, un uz jautājumiem atbildu tikai ar sķ vai no pēc izvēles. Runājam par visu, līdz saruna nonāk līdz benzīna cenām. Kamēr Latvijā tās sasniedz jaunus rekordus, Venecuēlā tā ir nemainīgi zema - trīs santīmi par litru. LOTERIJA UZ ROBEŽAS Stopojot vislabākie braucieni gadās policijas džipā un kāpostu vāģī. Policisti piedāvājas mūs aizvest uz drošāku vietu, jo šī esot diezgan nedroša, bet beigās noved diezgan garu gabalu. Policijas džipam kravas kastē ir ievietoti divi krēsli ar drošības jostām un skatu uz aizmuguri. Brauciens interesants - braucam pa ātrgaitas šoseju un visiem šoferiem skatāmies sejā. Pēc tam seko trīs stundu brauciens kāpostu vāģī augšā kalnos uz Meridu. Skati kļūst aizvien iespaidīgāki, un sāk jau rēgoties sniegotas virsotnes. Mūs ved īsti kāpostu veči, kuri vismaz trīs reizes piestāj pie kāpostu lauka papētīt ražu. Braucam atkal kravas kastē, kas šoreiz pilna ar kastēm un jau novāktiem kāpostiem. Ja nesāktu kļūt pavēss, komfortablāku braucienu nesameklētu. Pēdējā posmā līdz robežai nedaudz nomaldāmies. Ar stopošanu arī īsti vairs neveicas, tāpēc ar autobusiem mēģinām nokļūt līdz Kolumbijas robežai un turpināt ceļu pa Kolumbijas Andiem dienvidu virzienā. Robeža ir kaut kas neizprotams - tā vispār netiek apsargāta. Tur gan ir pilns ar militāristiem, bet pasi var uzrādīt pēc brīvprātības principa, turklāt tiekam noturēti par lietuviešiem. (Tā jau nekas, tikai kāda jēga bija maksāt 40 dolārus par vīzu, ja lietuvieši uz Kolumbiju var braukt bez vīzas.) Turklāt, lai izbrauktu no Venecuēlas ir jāsamaksā 15 dolāru nodoklis. Tas izpaužas tā, ka vispirms pilsētā jāsameklē Migrācijas departaments. Robežsargam jāiedod pase, tas uz papīra lapiņas uzraksta tavu vārdu un norāda uz ielas pretējo pusi, kur virs noplukuša kioska rakstīts Agencia de loterias. Tur jāsamaksā nauda un pretim izsniedz kaudzīti ar pastmarkām. Tās ir jānes atpakaļ uz robežsargu biroju, un tikai tad pasē iespiež izbraukšanas zīmogu. Mēģinām šo procedūru izlaist - ejam pa taisno pie kolumbiešiem, taču tie atsakās spiest zīmogu, pirms pasē nav izbraukšanas zīmoga. Diemžēl nākas maksāt. AR LIELĀKO PRIEKU, KUNGS! Protams, Kolumbijas reputācija kā narkobaronu, noziedznieku un paramilitāristu zeme nav no tām labākajām, tomēr nevarētu teikt, ka Kolumbijā jūtamies pārāk apdraudēti. Protams, ievērojam lielāku piesardzību nekā citur, piemēram, nestopojam, autobusos cenšamies braukt tikai dienas laikā un pilsētā pēc tumsas nekur īpaši neklaiņojam. Vietējie gan slavē jauno valdību, kas pēdējo gadu laikā esot ieviesusi tādus drošības pasākumus, ka tagad varot pa ceļiem braukt droši arī naktī. Cerams, ka tā! Tik lielā koncentrācijā tik bruņotus policistus, zaldātus un privātos drošībniekus citur neesam redzējuši. Pie bankomātiem stāv apsargs ar pistoli rokā, pie bankas ieejas cits ar daudz nopietnāku šaujamo šaušanas gatavībā. Vietām gar šosejām staigā veselas armijas vienības. Un reiz pat tiekam pārmeklēti paši. Labi, ka vismaz par bandītiem mūs nenotur. Pa ceļam uz galvaspilsētu Bogotu pieturam dažās skaistākajās pilsētās un dodamies arī pāris pārgājienos kalnos. Kolumbiešu mazpilsētas ir ļoti līdzīgas - baltām koloniālā laika mājām, ielas izklātas ar milzu bruģakmeņiem. Katras pilsētiņas centrā ir iespaidīgs parks ar gigantiska izmēra kokiem, no kā nokarājas ķērpju mudžekļi jeb, ka vietējie saka, barbas viejas1. Cilvēki ir ļoti draudzīgi un pat pārmērīgi laipni. Katrs otrais vārds ir Sen~or vai con mucho gusto2. Tā, piemēram, gatavojoties iet pārgājienā, sarunājam lielās mugursomas atstāt tūristu informācijas birojā. Kad nākam tām pakaļ, saku darbiniecēm: Liels paldies! Bet viņas man: "Nē, kungs... (es jau satrūkstos!)... ar lielāko prieku!" Arī, ja veikalos kaulējas un pārdevēju apmierina pircēja piedāvātā cena, tiek atbildēts: "Bet, protams, kungs! Ar lielāko prieku!" Bogota ir vienkārši jāredz! Milzīga Latīņamerikas pilsēta (līdz ar visu nabadzību un brīžiem netīrību), tomēr ļoti skaista iespaidīgu kalnu ielejā. Pilsētas galvenais laukums vien ir ko vērts. Visa vecpilsēta ir ar mazām, bruģētām, līkumainām ieliņām un līdz diviem stāviem augstām koloniālā stila mājām, kas katra izkrāsota spilgti sarkana, dzeltena, zila vai zaļa. Kopā baigais kokteilis, bet iespaids labs. Tam visam pa vidu stilīgi krodziņi un ēstuves, kur iegriežas gan elegantie kolumbiešu darījumu cilvēki, gan panciski studenti. Nevar laist garām arī pasaulē lielāko zelta muzeju. Tur teicienam "zelta vērtībā" nav tikai simboliska nozīme! JAUNAVA MARIJA Kolumbijas starppilsētu transports, lai arī padārgs, ir ērts un moderns. Taču to nevarētu teikt par nomaļos nostūros kursējošo chiba. Šis tipiskais kolumbiešu autobuss ir kaste uz riteņiem, kurā pa izdangātajiem un dubļainajiem ceļiem tiek pārvadāti cilvēki, lopi, putni, pārtikas produkti un celtniecības materiāli. Lai arī tuvojas vakars, izrēķinām, ka pirms nakts ar tādu līdz Sanaugustīnai nokļūsim. Pa tumsu braukt negribam, jo vēl tikai pirms gada pa ceļam uz turieni bija paramilitāristu uzstādīts kontrolpunkts, kur visiem ceļotājiem tikuši pārbaudīti dokumenti. Gūstā neviens tur gan neesot saņemts (Kolumbijā notiek visvairāk cilvēku nolaupīšanu pasaulē - vidēji 3000 gadā), tomēr sajūta nav omulīga. Vēl bažīgāki kļūstam, vērojot motora cīņu ar neizbraucamajiem dubļiem. Brīžiem stumjam un velkam spēkratu uz priekšu paši, līdz tas tomēr apstājas - ceļu aizšķērsojusi dubļos līdz asīm iestrēgusi smagā mašīna. Ir jau pavisam melna nakts. Garām nevienā virzienā neviens netiek. Prožektoru gaismā četras stundas kopā ar citiem braucējiem rokam un velkam, bet velti. Autobusu grafiki gaidīt vairs neļauj, tāpēc pasažieriem nākas mainīties ar pretējā virzienā braucošajiem. Autobusi tiek griezti riņķī, un varam ceļu turpināt. Par laimi, kaujiniekus nesastopam. Sanaugustīnas apkārtne ir bagāta ar simtiem gadu vecām īpatnējām apbedījumu statujām, kas izgrebtas akmenī augstumā no 20 cm līdz 7 m. Dažviet ir atrakti arī kapi ar milzu akmens sarkofāgiem, ko sargā šīs skulptūras. Arī daba ir elpu aizraujoša, kuras iespaidīgākais pārsteigums ir 400 m augstais ūdenskritums, pa kuru mutuļodama lejup gāžas plata upe. Tuvojoties Ekvadoras robežai, piestājam Laslahasas ciematā. Tur pirms 100 gadiem kādam vietējam uz iespaidīgas klints parādījies Jaunavas Marija tēls 45 m augstumā. Tam par godu ir uzcelta gotiska stila baznīca - tā, lai altāra vietā būtu klints. Tā kā klints atrodas virs ielejas, pa kuru tek kalnu upe, baznīcu nācās celt uz milzu tilta, kas savieno ar upes otru krastu. Tas ir iespaidīgs skats. Arī izbraucot no Kolumbijas, robežsargiem nespējam ieskaidrot, ka esam no Latvijas, nevis Lietuvas. Tāpēc, ja dodaties uz Kolumbiju ar Latvijas pasi, par vīzu nebēdājiet - sakiet uzreiz, ka esat lietuvieši. Viņi nešaubīsies!