Salacgrīva sestdien atzīmē septiņdesmit gadus

Toreiz vietējie kultūras darbinieki sarīkojumā atsauca atmiņā senu pagātni, sākot no XIII gadsimta. Jau zināms, ka šīsdienas jubilejas pasākumā būs daudz salacgrīviešu draugu un viesu un arī tad apsveikumi mīsies ar retrospektīvu atskatu uz notikumiem, kas saistīti ar pilsētas attīstību un veidošanos. Piemēram, kādā kadrā, kas iegūts no vecām kinohronikām, varēs redzēt, ka sešdesmitajos gados Salaca bija tik ļoti izžuvusi, ka zēni, iebriduši upes vidū, zem akmeņiem tvarstīja nēģus. «Mēs meklējām arī tādu filmas fragmentu, kur jaunajam zivju pārstrādes kompleksam iemūrē pamatakmeni,» sacīja kultūras darbiniece Antra Ābele, kura arī kļuvusi par bezdarbnieci, tomēr svētku sagatavošanā iesaistījusies kā daudzi citi. Koncertēšot slavenības novadnieki - mežradznieks Andris Ādamsons no Operteātra, Ģirts Pāže, Mūzikas akadēmijas profesors, arī vietējās skolotājas Ginta Lubiņa un Lolita Jākobsone. Salacgrīvas kultūras un izglītības fonds Taka atklāšot savu izstādi, bet tās priekšsēdētājs Imants Klīdzējs ar palīgiem esot sarūpējis arī fantastisku vietējo mākslinieku un draugu izstādi, kura pilsētai būšot kas sevišķs. Lai gan pēc domes priekšsēdētājas Rudītes Mieboltes atzinuma, svētki tomēr nebūs tik krāšņi, kā agrāk bijis iecerēts, vairāk nekā 30 salacgrīviešu tikšot sumināti ar goda medaļām. Daudzi no viņiem esot vecākās paaudzes ļaudis, kuri pilsētas attīstībā ieguldījuši savu darbu un izdomu. R.Miebolte domā, ka nevar šo jubilejas gadu uzskatīt tikai par zaudējumu gadu. Pilsētā ir pieņemti svarīgi lēmumi. Tā ir apvienojusies ar Salacas pagastu un ieguvusi plašu lauku teritoriju. Dome esot iesaistījusies vairākos nozīmīgos projektos dabas, vides un infrastruktūras sakopšanai. Šogad pilsēta pieslēgusies internetam. Visas Latvijas pašvaldības vēsturē droši vien ir maz tādu cilvēku kā Zigrīda Ozoliņa, kura par domes sekretāri nostrādājusi jau 45 gadus. Viņa pazīst vai katru salacgrīvieti. Nereti uz ielas, mājās, veikalā salacgrīvieši uztic viņai savas likstas. «Tas ir normāli, ka cilvēki nāk klāt un runā, tā pašvaldībā jābūt,» viņa secināja. Pieminot daudzus aktīvus pilsētas deputātus un vadītājus, Z.Ozoliņa atcerējās šovasar aizsaulē aizvadīto Robertu Spuriņu, ko visā Latvijā pazina ar iesauku Bubis. Viņa aktīvo līdzdalību visās pilsētai svarīgās lietās salacgrīvieši novērtējot tieši tagad. Z.Ozoliņa atcerējās, kā ideju pārpilns, Bubis spēja noorganizēt pilsētā līksmu tirgus dienu un jau pēc brīža varēja domāt par trūcīgajiem pilsētniekiem, gādāt viņiem zivis, apciemot sirmgalvjus pansionātā. Viņš bija nenogurdināms. Viena no pēdējām R.Spuriņa idejām - ierīkot pilsētā muzeju - arī jau kļūst par īstenību.