Salauzta sirds, sadalīta manta

Kā to civilizēti izdarīt? Maldīgs ir uzskats, ka, iesniedzot šķiršanās dokumentus, viss tiks ātri nokārtots un kāds šķirto vietā sakārtos visus jautājumus. Dokumentu, ka laulība šķirta, patiesi var iegūt ātri. Taču ģimenē, kurā nav bērnu, starp laulātajiem ir jārisina mantiskie strīdi par kopīpašumu sadali, kustamo un nekustamo mantu. Jau pirms laulības šķiršanas jānoslēdz vienošanās par to, kā ar līgumiem tiek sadalīta manta, turklāt īpašumi kā atsevišķi ir jānostiprina Zemesgrāmatā. Daudz mazāk rūpju un raižu šķiroties ir tad, ja ir bijis noslēgts laulības līgums. Taču lielākoties to atceras tikai tad, kad vai nu manta ir briesmās, vai nu attiecībās ir krīze. "Ģimenes attiecībās ir iespējami vislielākie pārbaudījumi. Cilvēki apprecoties maldās, ka tagad sāksies brīvdienas. Sākas milzīgs darbs. Labi var nodzīvot tikai tie pāri, kas apzinās - otrs nekad neko nav parādā, nekas nepienākas tāpat vien," atļaujas pafilozofēt advokāte E.Bruksle. Advokāte uzsver, ka jebkurš gadījums ir īpašs un katra konkrētā situācija jāskata kontekstā. Šķiras neprecējušies Ar oficiālu precēšanos Andris un Lita nesteidzās. "Nav naudas kāzām," viņi radiem vienmēr teica, "bet citu vajadzību ir tik daudz!" Viņi nopirka mašīnu, kopā paņēma kredītu, lai sāktu būvēt māju. Piedzima bērns un atklājās, ka Andrim šāda ģimenes dzīve šķiet par grūtu. Lita ar mazuli sāka dzīvot pie saviem vecākiem. "Šķiramies!" viņi nolēma. "Tev mašīna, man māja, tev kredīts, man bērns," teica viena puse. "Nē, tā nebūs!" iespītējās otrs. Elizabete Bruksle (E.B.): Ļoti daudzi cilvēki domā, ka vēl joprojām pastāv civillaulība. Taču pēc Latvijas Civillikuma atjaunošanas kopš 1993.gada 1.septembra civillaulības kā tādas nav. Ir vai nu juridiski noslēgta laulība baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, vai nu vienkārši draudzīgas attiecības, kopdzīve, kur problēmu gadījumā neviens ne uz ko nevar pretendēt. Juridiski civillaulība netiek likumā definēta. Tāpēc, ja kādam pārim ir bijis kopīgs īpašums, tad vēlāk, šķiroties, tas netiek dalīts uz pusēm kā tas būtu laulāto starpā, bet tiek izskatīts prasījums par ieguldījumiem sveša cilvēka īpašumā, kas jāpierāda ar čekiem un tāmēm. Ja ir kopīgi bērni, tad rodas prasījumi par saskarsmes tiesībām ar bērnu un uzturlīdzekļiem. Kāpēc jāslēdz līgums? Mums Ziemassvētkos būs kāzas. Mamma saka, lai uzrakstam pirms tam laulību līgumu. Es dusmojos uz viņu - mēs taču vēl neesam precējušies, bet viņa jau domā, ka šķirsimies. Tas taču ir tāpat, kā nelaimi piesaukt! Vineta E.B.: Laulību līgumi var būt dažādi, būtībā ar tiem tiek regulētas laulāto mantiskās attiecības. Arī es domāju, ka vislabākais būtu, ja pāris jau pirms laulībām, pat neparakstot līgumu, izietu cauri visiem ar mantu un bērniem saistītiem jautājumiem un noskaidrotu attieksmi pret tiem. Nav jau viegli iedomāties situāciju, kā būs tad, ja būs bērns un kopīgi īpašumi. Taču tas ir jādara. Manā praksē ir gadījumi, ka cilvēki, sākot runāt reāli, apspriežot un novērtējot otra cilvēka attieksmi par konkrētiem jautājumu, saprot, ka kopā dzīvot nevēlas, jo vienam nav pieņemami otra principi. Jo īpaši svarīgi izrunāties ir tagad, kad aizvien biežāk apprecas cilvēki ar dažādām audzināšanas tradīcijām. Nav akmenī iekalts "No kā jāuzmanās, laulības līgumu parakstot? Vai līgumā var paslēpt zemūdens akmeņus? Vīrs saka - tas vajadzīgs tikai biznesa interesēs, bet es jūtu, ka viņš grib man kaut ko noslēpt. Esam precējušies jau desmit gadus. Inta, kurai vīrs lūdz parakstīt laulības līgumu E.B.: Bieži vien viena no pusēm saka, ka laulības līgums ir vajadzīgs, lai sakārtotu biznesu. Taču reāli cilvēks pērk īpašumus, kas nebūt nav domāti biznesam, bet vēlāk grūti kaut ko pierādīt. Praksē ir bijuši gadījumi, kad laulības līgums tiek atcelts. Jo bieži vien līgums tiek noslēgts brīdī, kad viens no laulātajiem ir finansiāli atkarīgs no otrā, piemēram, sieva grūtniecības laikā ir atkarīga no vīra. Tā gluži nevar - dot parakstīt sev izdevīgu līgumu un tad, kad sieva un bērns sāk traucēt, izmantot izdevību un atstāt visus īpašumus tikai sev. Pie kā dzīvos bērni? Mums ir divi bērni, un vīrs uzskata, ka lielākajam puikam pēc šķiršanās būtu jāpaliek pie viņa, bet mazais puika, kurš sāka iet pirmā klasē, varētu dzīvot pie manis. Es neesmu ar mieru, ka brāļus šķir, un nevienam bērnus neatdošu. Lai maksā alimentus, tad varēs gan ar lielo puiku braukt slēpot, gan ar mazo iet uz zooloģisko dārzu. Anda E.B.: Jautājumi par bērniem vienmēr ir jāizskata no bērnu interešu viedokļa. Jebkurā gadījumā pieaugušajiem ir jātiek galā ar emocijām, lai varētu normāli komunicēt. Parasti pie viena no vecākiem tiek noteikta ikdienas aizgādība, tomēr par būtiskajām lietām - iztiku, skolu, dzīvesvietu - ir jālemj kopā, un tikai ar tiesas spriedumu vai līgumu var panākt to, ka tikai viens no vecākiem ir tiesīgs noteikt visus būtiskos jautājumus. Tiesu prakse liecina, ka bieži vien bērnu grib burtiski "sadalīt uz pusēm". Bet tiesa, ņemot vērā bērna intereses, nosaka vienu vietu, kur bērns dzīvo, bet pie otra vecāka viņš brauc ciemoties. Vairākas mājvietas ir ļoti sarežģīts risinājums bērna psihei - viņam ir grūti saprast, kur ir mājas. Esmu gan lasījusi, ka ir arī tāds variants - vecākiem izšķiroties, bērni paliek dzīvoklī, kur viņi līdz tam dzīvoja, bet ik nedēļu mainījās vecāki, kas tur ieradās dzīvot. Otrs svarīgākais jautājums, kas jāatrisina, vecākiem šķiroties - kā otra puse, kura nedzīvo ar bērnu, kontaktēsies ar viņu. Ir ģimenes, kur šis jautājums nerada nekādas problēmas - vecāki mierīgi sazvanās, vienojas par nedēļas nogalēm, svētku dienām, skolas brīvlaikiem. Visiem vecākiem, kuri šķiras, ir jāatceras, ka visus gadus līdz bērnu pilngadībai vecāki ir spiesti sarunāties, komunicēt, risināt ikdienas jautājumus. Saviem klientiem vienmēr iesaku pat uzrakstīt grafiku - kuras nedēļas nogales, no cikiem līdz cikiem bērns atradīsies pie kāda no vecākiem. Noteikti iesaku padomāt arī par svētkiem - Lieldienām, Ziemassvētkiem, Jāņiem, vecāku, bērnu, vecvecāku dzimšanas dienām. Vai tas ir pamīšus, vai tiek ievērotas dzimtas tradīcijas? Neviens advokāts negrib saņemt zvanu Līgo vakarā ar trauksmainu ziņu, ka ir paņemts bērns, ko tagad darīt. Ja bērns katrus Ziemassvētkus ir braucis uz Latgali pie vecvecmāmiņas, tad arī ir jābrauc, jo šī tradīcija ir jāievēro bērna interesēs. Jāuzsver, ka atvaļinājuma laikā nevar attiecināt to pašu tikšanās režīmu, kas ir ziemā. Vienmēr jāpadomā arī par to, ka bērnam ir jāizmācās. Tā ir prioritāte. Praksē bieži saņemu sūdzības, ka, atrodoties nedēļas nogalē pie otra vecāka, netiek pildīti mājasdarbi un bērnam pirmdien jāiet uz skolu neizmācījušamies. Jāpadomā arī par to, kā notiks saskarsme, ja bērns ar vienu vecāku aizbrauc dzīvot uz ārzemēm. Lai kā nepatiktu, ka viens ir nolēmis mainīt dzīvesvietu, ir jāpadomā par bērnu. Bērns tagad var ceļot arī viens pats vai kāds no vecākiem var nogādāt viņu pie otra. Jāpieņem lietas tādas, kādas tās ir, un lēmumi jāpieņem bērna interesēs. Bērns nedrīkst ciest Nemitīgi strīdamies ar bērna tēvu. Viņš uzskata, ka es prasot par daudz naudas meitas audzināšanai. Mēs, redz, pērkot acu tušas, lūpu krāsas, dārgus šampūnus, bet viņam, nabadziņam, tādēļ jāatsakās no iespējas pirkt jaunu mašīnu. Viņš domā, ka mums pilnīgi jāpietiek ar minimālajiem uzturlīdzekļiem, ko nosaka valsts. Viņš saka - ja citi tā dzīvo, kāpēc jums gribas vairāk! Tad vēl viņš atgādina, ka meitai ir krustvecāki, kas viņai dod naudu dejošanas nodarbībām, un vecvecāki, kas arī pērk drēbes. Zane E.B.: Ir Ministru Kabineta noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Taču gribu atgādināt, ka minimālo apmēru nosaka un lieto tikai tajos gadījumos, ja vecāks, kuram jāmaksā uzturlīdzekļi, ir invalīds, slims, atrodas apcietinājumā vai ir kaut kā citādi nespējīgs maksāt naudu. Tas netiek piemērots gadījumos, ja tēvs strādā un nopelna naudu, atmaksā kredītus un līzingus. Cilvēks, kas saka, ka maksās tikai minimālo uzturlīdzekļu summu, pats sevi ieliek nespējnieka kategorijā. Uzturlīdzekļi ir absolūts pienākums, tas vispār nav apspriežams jautājums, runa var būt tikai par to lielumu. Lai izvairītos no strīdiem, abiem vecākiem ir jāveido tāme, kur jāiekļauj visas iespējamās nepieciešamās pozīcijas, kas ir vajadzīgas bērnam. Es iesaku gatavot tāmi gadam katram mēnesim atsevišķi, jo ziemā un vasarā ir vajadzīgas atšķirīgas preces. Slidas un slēpes katru mēnesi nepērk. Šajā tāmē likums nosaka iekļaut arī izmaksas par aprūpi, medicīnu, izglītību, mitekli, higiēnas precēm. Par mitekli runājot, bieži vien jārēķinās arī ar kredītmaksājuma daļu. Ja, piemēram, mamma ar bērnu ir spiesti aiziet no iepriekšējās dzīvesvietas, viņai jāņem kredīts īpašuma iegādei. Jo mājoklis bērnam ir vajadzīgs un tēvam jārūpējas, lai tas būtu. Tāmē jāiekļauj visas izmaksas, kas attiecas uz izglītību, un pēc likuma ir jāatbalsta ne tikai obligātā izglītība, bet arī bērna talanti, spējas un intereses gan intelektuālā, gan fiziskā attīstībā. Ja, piemēram, krustmāte katru gadu maksā par mūzikas skolu, tad arī šī summa ir jāraksta tāmē, jo krustmāte drīkst pēkšņi atteikties maksāt par skolu. Ja vecvecāki līdz šim ir pirkuši drēbes, tad arī šī summa ir jāieraksta tāmē, jo mūžīgi viņiem nepietiks naudas mazbērnu drēbēm. Kad tiek veikti pirkumi, jākrāj pilnīgi visi čeki, jo tas ir pierādījums tiesā. Bieži vien ir tā, ka pēc šķiršanās tas vecāks, pie kura bērns dzīvo, nevar vairs nodrošināt to dzīves kvalitāti, kāda bija abu vecāku kopdzīvē. Taču bērna interesēs ir nodrošināt iepriekšējo līmeni. Ja bērns ir pieradis no rīta ēst saldās pārslas ar pienu, tad pēc šķiršanās viņam nav jāēd rupjmaize ar ūdeni. Bērns nedrīkst ciest. Uzturlīdzekļu lietā ir jāpanāk, lai tiesā tiktu noteikts uzturlīdzekļu apmērs no mantiskā stāvokļa, nevis tikai no algas. Ir jāņem vērā visa veida ienākumi - dividendes, akcijas, honorāri, nekustamais īpašums, kustamais īpašums, mājlopi, tehnika. Ir gadījumi, kad alga ir minimālā, bet cilvēks mēnesī tērē divdesmit reizes vairāk. Konta izdrukās var redzēt, kādu naudu cilvēks reāli pārvalda. Arī kredīts uz pusēm Kad apprecējāmies, Marta pelnīja vairāk, viņa arī paņēma kredītu mājai. Tagad es pelnu vairāk, Marta tikai ar bērniem pa māju dzīvo. Kam būs jāatmaksā kredīts, kad mūsu laulība būs šķirta? Arvīds E.B.: Augstākās Tiesas Senāts saka, ka arī bērnu audzināšana ir darbs. Mēs nevaram runāt par ģimeni, kur vīrs ir bijis biznesā, bet sieva audzinājusi bērnus, tāpēc viņš ir pelnītājs un viņam šķiroties pienākas lielākā daļa. Audzināt bērnus, gludināt kreklus, gatavot pusdienas - tas viss ir darbs, lai otrs varētu normāli biznesā darboties. Tas ir pienākums, kas jāpilda, lai ģimene varētu normāli funkcionēt. Tādēļ šķiroties visu dalīs uz pusēm. Tas ir malds, ka īpašnieks var būt tikai tas, kas ņem kredītu šī īpašuma iegādei. Ir pāri, kas pērk īpašumu un uzreiz sadala to domājamās daļās. Taču parasti šķiroties uz pusēm tiek dalīta ne tikai manta, bet arī parādsaistības un kredītsaistības. Bieži vien ir gadījumi, ka vīrs ir nospēlējis naudu un ir parādā naudu vai pusei Rīgas, bet pēc šķiršanās kreditori atprasa no kopīpašuma domājamās daļas pusi. Taču laulības līgums var noteikt ne tikai mantas šķirtību, bet arī to, ka parādsaistības ir atsevišķas. Cilvēkiem, kuri darbojas biznesā, tas ir svarīgi, lai ģimene neciestu no iespējamām neveiksmēm. Viens negrib šķirties Vīrs ir samīlējies kaut kādā studentītē, grib šķirties. Bet es taču vairs nedabūšu sev vīru. Un vispār - es viņu vēl mīlu, lai arī viņš mani ir nokaitinājis ar savu puicisko uzvedību. Mums taču ir jau mazbērns! Rita, kuras vīrs Jānis "studentītei" nopircis dzīvokli. Šad tad tomēr viņš ir Ritas mājā, jo tur viņam garāža un darbnīca. E.B.: Likums paredz samierināšanās laiku. Laulība šķirama, ja ir atsevišķa saimniecība, kas var būt arī vienā dzīvoklī, vismaz trīs gadus. Ja vīrs var pierādīt, ka viņam jau trīs gadus ir atsevišķa saimniecība, tad, neprasot otra piekrišanu, laulību var izšķirt. Ja otra puse negrib šķirties un nav pagājuši trīs gadi, tad sieva var prasīt samierināšanās laiku, jo īpaši, ja abiem ir nepilngadīgi bērni. Tiesa šo samierināšanās laiku dod, ievērojot bērnu intereses. Ja jaunais īpašums, ko vīrs nopircis kādam citam cilvēkam, ir uz vīra vārda, tad pirmā sieva juridiski ir līdzīpašniece, jo laulība nav šķirta un īpašums tiek iegādāts viņu laulības laikā un ir kopmanta. Tiesā ir strīdi par to, bet likums ir strikts un laulības laikā iegādāto mantu var atzīt par kopmantu.