Sarkanā istaba un bālā vista

Ar traki sarkano Pētera istabu, košzaļo veltījuma gaiteni Nestes benzīntankiem, Henrija Paula mantu stūri un kopīgo sajūtu, ka tieši tā arī jādzīvo. Šajā mājā par viesiem priecājas pat tad, ja tie ir radniecīgie žurnālisti vai fotogrāfi, virtuvē top vakariņas, draudzīgā famīlija, bez pārtraukuma sarunādamās, strauji pārvietojas ar šķīvjiem, glāzēm, vīnu, mazuli, kurš protestē pret fotozibšņiem, un mirkļiem kopīgi tiek pausts izbrīns, kāpēc nesmaržo milzīgā hiacinšu grēda galda vāzē. Toties smaržo itāļu virtuve. Pie galda! Baiba. Ir bijusi vēlme dzīvot kopā, bet tas ir reti noticis. Vācijā, studiju laikā Sīkais dzīvoja netālu, tomēr īsti tas neskaitās. Kāpēc gribas dzīvot kopā? Tāpēc, ka forši, tāpēc, ka patīk. Beidzoties laikam, kad gribējās, lai iet piecas mājas tālāk un saruna par šādu tēmu vispār nebija iespējama, gadījās šis dzīvoklis. Tēma tika apspriesta, un nolēmām mēģināt. Mums ar brāli ir desmit gadu starpība. Kad dzīvo kopā, ir daudzas lietas, kas traucē, bet daudz vairāk ir saistošā. Ja ģimene dzīvo viena, notiek it kā vārīšanās savā sulā, bet, kad vēl kāds ir, dzīve bagātinās. Citreiz tas ir labāk, citreiz ne tik ļoti. Komforts. Nav jāzvana un jālūdz brālis vakariņās. Viņš jau ir mājās. Var papļāpāt, uzzināt kaut ko. Mums ir baigi labās attiecības. Kad ir sliktais garastāvoklis, tad riebjas, ka viņš guļ vannā. Viņam riebjas, ka es izvāru baltu vistu, kas nav brūni apcepta un kraukšķīga vai pietiekoši sālīta. Tad viņš mani ēd par to vistu. Vai nav atnests tualetes papīrs vai vēl visādas tādas lietas. Pašreiz mēs vēl esam tajā stadijā, ka tas nav piegriezies, bet mūžīgs jau šis modelis nav. Meklējam citus variantus, joprojām kopā, bet lielākā telpā. Bet šeit taču ielikts liels darbs (vēršos pie brīvdomīgi krāsotājām sienām). B. Bet kā citādāk dzīvot? Man ir divi Sīki. Sīkais un Sīcis. Pēteris. Baiba stāsta, ka Sīkais bāž rokas podā un vēl tādā garā, bet es neko tādu neatceros. B. Sīkais var pieskatīt Sīci. No sākuma gan tā pieskatīšana izpaudās vairāk kā skatīšanās vienam uz otru. Šitais raudāja, tas bija nikns, ka šitais raud, bet nu jau abi ir apguvuši viens otru, lai arī Sīkais teica, ka nemūžam to nedarīšot. No sākuma biju panikā, ka bērns visu mainīs un viss. Ritmu izmaina, arī slodzi, bet jāmāk labāk organizēt savs laiks. Toties pilnīgi par velti ir viens cilvēks, kas tevi mīl. Iepriecina tevi un ņemas apkārt. Liekas, man mājās nosacīti pagāja divi mēneši. Pēc tam sākās. Darbi varēja notikt, tikai pateicoties apkārtējo palīdzībai. Man ir ģeniāls vecis, ģeniāls brālis, talantīgas auklītes un fantastiski daudz draugu. (Virtuvē notiek rosība. Pēteris ar Rolandu gatavo pastu. Pēteris miksē mērci ar tomātiem. Rolands iznirst no garaiņu mākoņa ar spageti lokām, un komūna, kurai šovakar pieskaitīti vēl divi, tiek nokomandēta uz viesistabu.) Rolands. Es nevienu šeit nekomandēju. Mani komandē visi pārējie. Pats brīnos, kā tas notiek. Kā notika terorisma mēģinājumi Baibas un Pētera nedraudzīgajā pagātnē? P. Tas bija tad, kad Baiba mācījās lietišķajos. Man bija astoņi gadi. Baibai dažas otas bija spicas, bet dažas taisnas. Tās spicās uztaisīju taisnas. Novienādoju. Nedaudz pārzīmēju viņas zīmējumus. Baiba bija baigo dadzi uzzīmējusi, kā hiperreālismā, domāju, kālab nenodzēst tam dadzim dažas adatas. Vai tad tev nebija teikts, lai tu nelien pie darbiem klāt? P. Tieši tāpēc. Viņa mani vienmēr iegāza vecāku priekšā. B. Tas tev tā likās. Man likās, ka es tevi visu laiku glābu. P. Man vajadzēja atriebties. Viņa izēd šokolādi un pasaka, ka es esmu izēdis. Baigā glābšana. B. Tā jau nu nebija. P. Bija gan. Jums beidzot ir iespēja pateikt vienam par otru visu. P. Nav jau kam sūdzēties. Kad man bija kādi pieci gadi, Baibai patika mani biedēt. Mums bija maziņš dzīvoklis ar tumšu, garu koridorīti. Vannas istaba uzreiz aiz koridora. Baiba teica, ka viņa ir melnais vilks vai kaut kā tā, un es vispār nevarēju iziet no tualetes. Tad jau radās pirmās jūtas. Ka ar to jābeidz. Pavisam sabiedēts gan neizskaties. P. Toties Baiba nosvilināja dzīvokli. B. Ko tu zini! Tu taču tur nebiji. P. Es pēc tam redzēju. Ugunsgrēks bija sācies vannasistabā. Tu ko, ar draugu kopā vannā pīpēji? R. To gan viņa man nav stāstījusi. B. Sīkais, tu gan esi... Tajā laikā tu vispār nespēji atšifrēt, kas ir draugs un kas neiet vannā. Tu biji pārāk sīks. P. Kā, tev taču bija viens pumpains draugs airētājs. B. Sīkais stāvēja klāt, muti atvēris, un gaidīja, vai mēs bučosimies vai ne. Mēs gaidām, kad viņš aizies gulēt, bet šis neiet. Bet ar ugunsgrēku bija ļoti vienkārši. Tētis taisīja bildes, un plastmasas vannītes bija noliktas pie gāzes plīts, kaut kas virtuvē vārījās, un tās aizdegās. Zini, kā tas poliesters labi deg. Man vajadzēja tikai kaut ko uzsviest virsū tai vannītei. Taču es paķēru vannīti un skrēju cauri visam dzīvoklim uz vannasistabu, bet skrienot vannasistabā aizdegās durvis un pēc tam viss koridors. Neviena nebija mājās. Izmetos cauri ugunij un saucu kaimiņus, lai izsauc ugunsdzēsējus. Sintētika ātri uzliesmoja, bet ātri arī nodzisa. Izbīlis gan man bija pamatīgs. Kādu laiciņu nevarēju parunāt. (Paralēli pļāpām tiek kārtoti spageti virpuļi un Rolands uzliek sev visai necilu porciju.) B. Mums te ir viens cālis. Viņš neēd. R. Esmu latentais veģetārietis. Vismaz gribētu būt. B. Sestdienās un svētdienās vīrieši taisa brokastis. No rītiem varonis ir Rolands, kurš visiem taisa kafiju un putru. R. Jā. Tā tas ir. Katru dienu gatavoju kādu citu putru. No rīta katrs tiek pamodināts un sagaidīts ar kafiju un putru. Arī auklītes. Nedēļas nogalēs es ceļos pusastoņos kopā ar dēlu, abi paēdam, vienpadsmitos mostas pārējie un tad mums ir otrās brokastis, bet lielās brokastis mums sākas visiem kopā un beidzas piecos pēcpusdienā. B. Tās garās brokastis ir jauka tradīcija no Vācijas laikiem. Sestdienas rītos nekur nav jāskrien, var visu izrunāt. Jums ir kādas klasiskās sarunu tēmas? P. Var runāt par to, vai orālais sekss ir sekss vai nav. R. Tā taču bija vakara tēma. B. Rolands lieliski prot atrast veikalā kaut ko ātri vārāmu un nesaprotamu, bet, kad to ieber katlā, tas ļoti labi garšo. Vēl Rolands ir ievārījumu speciālists. Viņš vienmēr zina, kurš veikalā nopērkamais ievārījums ir vislabākais. Vai jūs arī ogojat? B. Ogojam un apēdam. Neviens no mums neprot skābēt gurķus un nevāra ievārījumus. Bet auklītes ir mūsu ģimenes sastāvdaļa. Jau no Henrija trīs mēnešu vecuma. Auklītēm ir septiņdesmit. Vai abām kopā? R. Nē, nē, no jaunām mēs atteicāmies. B. Arī šīm auklītēm nebija viegli pieņemt mūsu dzīves ritmu, bet mēs cenšamies ar viņām rēķināties. Mēdzam no mūsu vakariņām atstāt arī viņām šo to ledusskapī, bet nez kāpēc tas netiek apēsts, jo tiek uzskatīts par bīstamu. Tas bīstamākais laikam skaitās ingevers. Sīkais gatavo ļoti asus ēdienus, bet, kad es kaut ko sataisu, tad viņš saka, ka tik asu nemaz nevar ieēst. R. Es visam uzlieku ievārījumu. Kas tagad ir topā? R. Zemeņu. Tu kādreiz esi ēdusi griķus ar zemeņu ievārījumu? Redzi nu, bet pie mums to var darīt. B. Bērnam bija dzimšanas diena, bet biju tā nostrādājusies, ka neko vairs... Sīkais saklāja visu galdu. Bērniem un pieaugušajiem. Nevar tikai saprast, par ko jūs reiz kāvušies? B. Toreiz mums bija šokolāde jādala. Tagad tā stāv ķēķī un neviens neēd. R. Vēl mums patīk, kad mājā ir daudz cilvēku. Kad te visi nāk, iet, kaut ko dara. Nedēļas nogalēs tiek atvests kompjūters un bērni sacenšas ar pieaugušajiem dažādās spēlītēs. B. Jau kuro nedēļu pēc kārtas pārdomāju, vai tas ir kaitīgi vai nav. R. Ar progresu cīnīties ir bezcerīgi. P. Nezinu gan, vai tas ir progress. B. Mums ļoti bieži domas dalās. R. Katrā ziņā no tā nevajag atteikties. B. To kompjūteru varētu novietot Sīkā istabā, jo kopējā istabā mēs liekam tikai tās mantas, kas visiem nodrošina komfortu. Tāpēc televizors mums ir virtuvē. P. Manā istabā neviens nevar ieiet. (Varbūt daltoniķim šī telpa būtu mājīga.) R. Esam sapratuši, ka šī dzīvojamā platība mums ir par mazu. B. Visu laiku sapņoju par vienu lielu darbagaldu lielajā istabā, bet esmu arī sapratusi, ka laikam jau nespīd. Vispār man nebūtu iebildumu vēl pret ceturto vīrieti šajā mājā. Vai tevi lutina? B. Kā lai tā pieklājīgi atbild...Viņi mani izmanto. R. Kafiju, tēju? Man ir tēja, ko draugi atveda no Parīzes, bet smird pēc slēpju smēres. Negribi pasmaržot? (Tiešām - īsta ziemas diena ar svaigi darvotām slēpēm.) Garšo labi. Jānis. Tā droši vien ir drausmīgi veselīga. P. Slēpotājiem. B. Reizēm mēs dusmojamies un apvainojamies. Šajos gadījumos cenšamies izolēties. Vannasistabā vienam uzturēties gan ir samērā sarežģīti, jo, tikko kāds ir viens, tā kādam citam uzrodas nepieciešamība. R. (atgriezies no virtuves ar kafiju, saldējumu un zemeņu ievārījumu). Kamēr biju viens, noformulēju mūsu kopā būšanas koncepciju. P. Labāk atnes pienu. R. Pagaidi. Nezinu, kā pārējie sabiedrības locekļi, bet es situāciju uztveru tā, ka visi šie cilvēki ir sanākuši kopā brīvprātīgi, viņi nezina, cik ilga būs šī kopā būšana, viņi arī neanalizē, kāpēc ir kopā, viņi vienkārši to kopīgi izbauda. Viena lieta, ar ko mēs varbūt patīkami atšķiramies no kādiem citiem, ir tā, ka mūs šajā kaut kādā tradicionālajā izpratnē saista sociālās saites kā... B. Nē, labāk aizej pēc piena. R. ....kā sabiedrības izveidota zināma vērtību sistēma - brālis, māsa, vīrs, sieva, tēvs, dēls. It kā šīs saites ir, bet tai pašā laikā mēs nekad tās neesam akcentējuši, jo galvenais tomēr ir tas, ka mēs esam brīvi cilvēki, kas ir kopā. Nē, tas nenozīmē - nesaistīti vai ka mums nebūtu atbildības. Katram ir savi pienākumi citam pret citu. Tā patiešām ir brīvu cilvēku... (Šajā brīdī Sīks, Sīcis jeb Peksis, pabeidzot savu spageti porciju, svinīgi uzklāj šķīvi ar dažiem mīļākajiem makaroniem uz sejas un izjauc tēva nopietno monologu. Viņš ir laimīgs.) Vēl man jāpasaka, ka mēs ļoti, ļoti mīlam cits citu. Un neslēpjam to. Vai ne?