Šeherezādes valdzinājums

gadā. Baletmeistara vīzija par viņam tik mīļajiem romantiskā baleta ziedu laikiem XIX gadsimtā un pirmo silfīdu Mariju Taljoni. Viens no grūtākajiem darbiem pasaules baleta afišā, grūts nevis tehnisku triku dēļ, bet savā poētiskajā vienkāršībā, vienas elpas un viena lidojuma dejā. Pirmoreiz Šopēns tika pārtulkots klasiskā baleta valodā, turklāt konģeniāli. Valsi, mazurkas, prelīdi un slaveno Septīto valsi dejojuši vai visi izcilākie latviešu baleta solisti, un tomēr, kā sešdesmitajos gados liecināja mūsu pirmā baleta kritiķe Elza Siliņa, «vienīgā, kas savā meistarībā spēj pacelties līdz Fokina horeogrāfijas romantismam», bijusi Anna Priede, pērnā gada Aldara balvas par mūža ieguldījumu baletā laureāte. Jau vairāk nekā 70 gadu Šopeniāna ir un paliek mūsu baleta viena no firmas zīmēm, smalkuma un cildenas atturības etalons. Rozes gars savukārt saistās ar divu jau aizgājušu leģendāru latviešu baletdejotāju Arvīda Ozoliņa un Māra Liepas radošajiem mūžiem. Ozoliņam laimējās baletu mēģināt Montekarlo paša Mihaila Fokina vadībā, viņš arī pirmais jau 1939.gadā atveda šo poētisko leģendu uz Austrumeiropu, pēckara gados parādīja igaunim Tītam Hjermam, Mārim un Andrim Liepām. Māris Liepa baleta atjaunošanā meklēja savu piegājienu, ārzemju turnejās rūpīgi vāca visas liecības par Fokina šedevru, līdz kamēr 1966.gadā pats pirmoreiz nodejoja to Lielajā teātrī. Pēc viņiem šo «romantisko nieciņu», būtībā arī impresionistisku parafrāzi par XIX gadsimta baleta tēmu, dejoja tādi mūsu baleta meistari kā Genadijs Gorbaņovs un Aivars Leimanis (pēdējais duetā ar Zitu Ersu pat abus, Ozoliņa un Liepas variantus), kā arī Igors Pavļeņins. Nu tradīcijām tik bagātā loma nonāk jauno dejotāju - Alekseja Avečkina un Pāvela Vasiļčenko rokās. Lielāko interesi Fokina baleta vakarā neapšaubāmi izsauc Šeherezāde. Vispirms tālab, ka tā nekad Rīgā nav dejota (1930.gada iestudējumu veidoja maskavietis Leonīds Žukovs ar savu libretu un horeogrāfiju). Tā nav dejota arī pašā Krievijā, kur parādījās tikai 1993.gadā Andra Liepas projekta Ugunsputna atgriešanās ietvaros. Liepas debija baletmeistara lomā Rīgā ir otrs šīs izrādes intriģējošais moments. Viņš pats atzīst, ka Šeherezādi Rīgai izvēlējies ne tikai tāpēc, ka tas ir še neredzēts darbs, bet arī Rimska-Korsakova mūzikas maģijas dēļ. Tie ir tādi vilinoši Austrumi mūsu iztēlē, kas vienmēr būs vajadzīgi, interesanti un īstu, kaislīgu jūtu pilni, viņš uzskata. Tie, kuriem oktobrī laimējās būt kinoteātrī Rīga uz filmas Ugunsputna atgriešanās pirmizrādi, Andrim Liepam noteikti piekritīs, balets saviļņo vēl šodien - gan ar mūziku, gan blīvo un dabisko dejas tekstu, gan ar monumentālo, austrumnieciski grezno scenogrāfiju, gan izpildītāju personībām. Arī šoreiz Rīgā tās būs neikdienišķas - pirmizrādēs piedalīsies Ilze Liepa Zobeīdas lomā, kā arī Pēterburgas Marijas teātra premjers Faruhs Ruzimatovs Zelta verga lomā. Ruzimatovs pirmoreiz uzstājas Rīgā, taču viņa pasaules slavu kaldinājusi uzstāšanās kopā ar Bežāra baletu, Angļu karalisko baletu. Viņš būtībā pēc Nurejeva un Barišņikova ir nākamais Pēterpils dejotājs, kas tik lielā mērā sajūsminājis Rietumus. Zelta vergs lieliski atbilst arī viņa austrumnieciskajam dejas temperamentam un ārējam veidolam. Galvenās lomas Šeherezādē gatavo arī premjeri Inese Dumpe, Inita Rumjanceva, Andrejs Rumjancevs, Aleksejs Avečkins un citi. No romantisma līdz orientālam modernismam jeb Fokina kontrasti - arī tā varētu nosaukt šo pirmizrādi.