Sejas un vārdi

Kā raksta Jānis Kalniņš, skatītājiem, kas nezina garo ceļu no lugas tapšanas līdz iestudēšanai, varēja šķist, ka tā sarakstīta 1905.gadā. Jo vai gan citādi 27.janvārī, kad Jaunajā latviešu teātrī notika Sidraba šķidrauta pirmizrāde, karalis Targals teiktu: "Apkārt savam tronim Es dziļu asins upi rakšu." Bet Guna:"Kad stundas sit, tad visi tie, Kas bija mazi, zemi, nepazīti, Uz āru nāk un top par varoņiem." Pirmizrāde beidzās ar ilgām ovācijām. Nākamajās dienās cilvēki pūļiem drūzmējās pie Jaunā latviešu teātra kases, lai dabūtu biļetes uz nākamajām izrādēm. Taču jau piektā izrāde tika atcelta - varas iestādes bija nobažījušās par iestudējuma ietekmi uz masām. Bija jāpaiet diviem mēnešiem, lai teātris saņemtu atļauju turpināt izrādīt Sidraba šķidrautu. Līdz pēdējai iespējai pārpildītās zālēs izrāde tika rādīta līdz 11.decembrim, kad tika aizliegta Rīgas Latviešu sabiedrība, kam piederēja teātris un kura telpas bija kļuvušas par galveno vietu, kurā, kā varasvīriem šķita, tika perināta buntavniecība pret valdību. Izrāde netika nospēlēta līdz galam, jo turpat teātra telpās tā pārauga mītiņā, ko pārtrauca žandarmi. Drīz pēc tam, kad Rainis bija atstājis Rīgu, viņam pievienojās arī Aspazija un kopā ar viņu caur Poliju bēga uz Šveici. "Savā ideoloģijā viņa bija nacionāla un demokrātiska, ar sociālām simpātijām pret visiem apspiestajiem un vajātajiem. Viņa 1905.gada brīvības cīņā bija tautas garīgā iedvesmotāja," grāmatā Rainis un Aspazija raksta rakstnieks, sociāldemokrāts un 1905.gada notikumu aktīvists Fēlikss Cielēns. "Ja tauta, bet it īpaši jaunatne 1905.gada cīņās parādīja tik lielu varonību un nesa tik smagus upurus, tur Vētras un Nemiera dzejniecei savi lieli nopelni. Raiņa ietekme uz mums bija citāda: mazāk emocionāla, vairāk intelektuāla." Rainis Kad 1905.gada 18.februārī iznāca visaugstākais ukazs par petīciju tiesībām, Rīgas mākslinieki, rakstnieki, ārsti, skolotāji tieši Jānim Pliekšānam - populāram dzejniekam ar juridisko izglītību - nolēma uzticēt uzrakstīt petīcijas tekstu. Rainis arī uzrakstīju, prasību uzskaitījumu sākdams ar aizrādījumu par cenzūru. Viņš arī norādīja uz izglītības sistēmas trūkumiem, pieprasīja atcelt ierobežojumus lietot latviešu valodu, izmantoja iespēju pasūdzēties par tiesu iestāžu darbu un trūkumiem pašvaldības iestādēs. Lai būtu iespējams "dzīvi atjaunot un normālu kārtību nodibināt", petīcijā tika prasīts sasaukt satversmes sapulci no tautas izvēlētiem aizstāvjiem, kas tiktu ievēlēti tiešās un aizklātās vēlēšanās. Ar 200 inteliģentu parakstiem petīcija tika nopublicēta presē un aizsūtīta uz Pēterburgu varas iestādēm, taču tur tā pazuda bez pēdām un atbildes nekādas tai nebija. Revolūcijas laikā Rainis darbojās Rīgas federatīvajā komitejā - tā kā viņš bija latviski tulkojis un sakārtojis pilsētas likumus, viņam tika uzdots risināt pilsētas pašvaldības jautājumus. Pēc J.Kalniņa rakstītā, Rainis arī bieži esot aicināts uz sanāksmēm. Tā 26.oktobrī Rainis uzrunājis ļaudis mītiņā sakarā ar politisko apcietināto atbrīvošanu, arī Jūrmalā esot uzstājies vairākos mītiņos, kuru organizēšanā pats esot iesaistījies. Savukārt F.Cielēns Rainis un Aspazija apgalvo, ka dzejnieks bijis nostatus no visiem notikumiem Rīgā un izvēlējies mieru Jūrmalā. Un arī par spožu oratoru Raini nenosaukt. "Tomēr 1905.gada rudenī, pēc lielā ģenerālstreika un cara izdotā 17.oktobra "brīvības" manifesta, kad visa Rīga viļņojās brīvajās tautas sapulcēs, arī Rainis izrāvās ārā no savas Jūrmalas noslēgtības un iemetās tiešajā politiskajā cīņā. Viņš uzstājās kā politisks runātājs, bet šis mēģinājums beidzās ar neveiksmi. Tas notika Vācu operas un teātra lielajā zālē partijas rīkotajā politiskajā sapulcē. Raiņa balss skanēja vāji, tā nepiepildīja lielo zāli. Turklāt tonī bija sajūtama nedrošība, pat kautrība. Kad Rainis nespēja sekot publikas saucieniem: "Skaļāk! Skaidrāk!", tad viena daļa klausītāju kļuva nemierīga, jau skanēja skarbi saucieni: "Beigt! Beigt!" Rainis samulsa un ātri noraudams savu runu, nozuda no skatuves bez jebkādas ietekmes uz auditoriju." Kad valsts vara sāka izrēķināties ar revolūcijas aktīvistiem, Rainis tika brīdināts par nepieciešamību atstāt Rīgu. Viņam tika sagādāta sveša pase, lai viņš netraucēti varētu nokļūt pāri robežai un doties uz Poliju, kur viņu gaidīja sens draugs Brencis Priedītis. No turienes viņš devās uz Šveici. Jānis Akuraters Rakstnieks Jānis Akuraters 1905.gadu sagaidīja kā Latvijas sociāldemokrātu savienības vadītājs. Taču ar Latvijas sociāldemokrātiem, kas bija revolūcijas galvenie organizatori, viņam bija maz kopīga. Savās atmiņās par 1905.gadu Dienu atspīdumi viņš raksta: "Teorētiski savienībai ar partiju bija nebeidzami disputi un nesaskaņas. Jo savienībai bez tieši revolūcijas mērķa bija arī vēl kāds tālāks un noteiktāks: novest Krieviju līdz galīgai sadalīšanai federācijās un gūt Latvijai autonomiju, zem kuras toreiz mēs sapratām visplašākās tautas pašnoteikšanās tiesības. (..) Partija turpretī to visu nosauca par buržuju niekiem!" 1905.gada 13.janvārī J.Akuraters, uzmetis uz pleciem mēteli, bija izsteidzies no mājas pievienoties demonstrantiem. Ielas esot bijušas piesnigušas un putināja. Viņš pievienojies pūlim, kad devies pa Aleksandra ielu un tad kopā ar pārējiem dziedādams devies atpakaļ uz Dzelzceļa tilta pusi. Sākumā viņš dzirdējis tikai pāris šāvienu, bet tad veselu rindu trokšņu. "Pūlis sāka kustēties, kliedzieni, izbailes pārņēma visus. Bet šaušana turpinājās vairākas minūtes bez apstāšanās. Cilvēki sāka šķīst uz visām pusēm. Citi skrēja atpakaļ uz Maskavas ielu, citi devās pāri Dzelzs tiltam. Daži no bailēm lēca Daugavā, kur pie krasta nesasalušā ledū es vēlāk redzēju vairākus tumšus caurumus ar asins zīmēm uz sniega. Tur daži bija atraduši glābiņu no lodēm..." Redzētā iespaidā tapa Ar kaujas saucieniem uz lūpām, kas kļuva par 1905.gada revolūcijas dziesmu. Jau 19.februārī J.Akuraters tika apcietināts pa ceļam no Rīgas uz Jēkabmiestu un no cietuma viņu atbrīvoja tikai augustā. Pēc paša rakstnieka vārdiem, viņš izvairījies no mītiņiem un uzstāšanos tajos uzskatījis par tukšu pļāpāšanu. Toties viņš piedalījās Skolotāju kongresā un aktīvi darbojies savienībā. Oktobrī viņš noīrēja dzīvokli pilsētas nomalē pie Pāvila baznīcas. "Te bieži nāca ciemos Skalbe, Austriņš, Apsesdēls, Zemgaliešu Biruta, Jānis Jaunsudrabiņš, K.Krūza, A.Traubergs. Bez tam daudz gleznotāju, aktieru, mūziķu un revolucionāru no savienības," raksta dzejnieks. "Te notika karstas apspriedes, strīdi, satikšanās ar strādnieku delegātiem." Ap Ziemassvētkiem, kad Latvijā ienāca soda ekspedīcijas, daudzi revolūcijas vadoņi sākuši pazust, caur Somiju bēgot uz ārzemēm. "Man izlikās tik savādi un apkaunojoši pamest visu un laisties prom taisni tai brīdī, kad tauta palika nezināšanā un briesmās," Dienu atspīdumi raksta J.Akuraters. 1906.gada janvārī viņš tika apcietināts un nogādāts Centrālcietumā. Šoreiz no cietuma viņu atbrīvoja tieši Līgo dienas vakarā. "Tā bija vairāk atmoda nekā revolūcija," Dienu atspīdumi raksta Jānis Akuraters. "Tauta ievilka elpu savās gadsimtu nospiestās krūtīs. Un šis elpas vilciens bija tik varens, ka sadrebēja baronu pilis, vētra pārskrēja pār visu Krieviju. Tauta sajuta sevi pirmoreiz apzinīgi kā dzīvu kopotu organismu un saprata arī savas tiesības." Antons Austriņš 1904.gadā pabeidzis Valkas skolotāju semināru, 20 gadu vecais dzejnieks Antons Austriņš pavisam īsu brīdi pastrādāja par skolotāju Dundagas Ģipkas skolā. Viņam noteikti gribējās būt visu dumpīgo pasākumu epicentrā - Rīgā. Un, protams, 13.janvārī viņš pievienojās tiem pašiem demonstrantiem, kuru vidū bija J.Akuraters un uz kuriem pie Dzelzceļa tilta sāka šaut. Viena no lodēm trāpīja A.Austriņu. "Es pārnācu mājās un bez domām un saprašanas nolikos gultā... Kas tas bija, ko es redzēju? Pēc brīža ienāca kāds draugs un paziņoja, ka dzejnieks Antons Austriņš guļot sašauts," Dienu atspīdumi raksta J.Akuraters. "Vēsts izpaudās drīz visur un darīja stāvokli vēl pilnāku ar skumjām un ar baismām. Kas ar viņu notiek, kur viņš ir, - neviens vēl nezināja? Vakarā viņš tika nogādāts Sarkanā Krusta slimnīcā pie Ģertrūdes baznīcas. Mēs aizgājām pie viņa. Viņš gulēja kā nopļauta zāle, aizvērtām acīm, bāls un lēni elpoja. Viņš bija smagi ievainots, zaudējis daudz asiņu un nevarēja kustināt ne locekļa. (..) Viņa mētelis bija pilns tumšu asiņu, mēs ar Skalbi to nodevām ķīmiskā mazgātavā, un likās, ka ar to atdevām baigo liecinieku, lai nekas vairs nevēstītu par to asiņaino dienu. Otrā rītā, kad es nogāju slimnīcā, Antons Austriņš bija tādā stāvoklī, kas liecināja par tuvu nāvi. Viņš lēni meklēja sev uz krūtīm un murgoja. Māsa paklusām teica, ka viņš gan laikam miršot." Pēc dažām dienām dzejnieks gan esot atguvies un, lāgā neizārstējies, devies uz sava tēva mājām. Nākamo gadu laikā dzejnieks tika vairākkārt arestēts, vazāts pa cietumiem, pērts ar Mariju Ivanovnu - ar gumiju apvilktu drāšu pipku. Tas A.Austriņu bija tik ļoti ietekmējis, ka vairāk nekā 12 gadus viņš vairījās nosaukt savu īsto vārdu un uzvārdu un gandrīz nemitīgi pārbrauca no vienas vietas uz otru - pa laikam dzīvoja Rīgā, pa laikam Pēterburgā, pa laikam lauku nostūros. "Prāts neapmierināts un sirds tumša, salta kā izdzisusi ogle," viņš rakstīja, jo arī ģimeni viņam neizdevās izveidot. Nevar taču sievu sev vest līdzi koferī, viņš esot jokojis. Tikai tad, kad cariskā valdība tika gāzta, A.Austriņš atkal juties drošs. Kārlis Skalbe Kārlis Skalbe 1905.gada 13.janvāra demonstrācijā nepiedalījās, jo tieši šajā dienā pie viņa uz Rīgu atbrauca viņa līgava Lizete Endmane. Tas bija laiks, kad viņš bija iemīlējies un sapņoja aizbraukt uz Parīzi. Tikai varas iestādes viņiem neizsniedza pasi, kas atļautu viņam šķērsot robežu. Tā nu laikā līdz rudenim arī K.Skalbe bija ierauts sanāksmju, apspriežu, sapulču un demonstrāciju virpulī. Arī viņš uzstājās sanāksmēs, bija sarīkojis mītiņu Baldonē, kur iebilda pret pārkrievošanās politiku latviešu skolās. Skalbe bija ievēlēts skolotāju birojā un Skolotāju kongresā pieprasīja Latvijai autonomiju. 1905.gada nogalē Kārlis Skalbe paspēja nodibināt savu žurnālu Kāvi, kura devīze bija "Skaistums un nemiers". Par kāvu K.Skalbe bija nosaucis nākotnes cilvēku, "pār kura galvu patlaban šķeļas rīta mākoņi". Spilgtākie raksti, ko K.Skalbe paspēja nodrukāt, bija viņa paša mazs alegorisks tēlojums Sirmās dvēseles, brīvības cīņu raksts Krievijas revolūcija un A.Austriņa politiskā satīra. Un tūlīt pat cara administrācijas vīri Kāvi redaktoru sāka tvarstīt, un K.Skalbe bija spiests pamest Latviju, lai caur Somiju, Zviedriju un Dāniju dotos uz Cīrihi. Par to, cik sarūgtināts bija K.Skalbe, liecina viņa vēstulē Lizetei rakstītais: "Ko es esmu gribējis teikt mākslā, viss ir izdzēsts no dzīves. Kad es tikšu atpakaļ pie mākslas? Politikā es neko neesmu padarījis." Kad 1906.gada pavasarī K.Skalbe atgriezās Rīgā, viņš uzzināja, ka soda ekspedīciju laikā nošauti divi viņam tuvi cilvēki - skolotājs Antons Salums un izdevējs Jānis Ozols, kura piemiņai K.Skalbe veltīja dzejoli Mans draugs ir cieši aizmidzis.