Sešdesmito gadu privātmājas pārbūve

Citi ieteikuši racionāli izskaitļot, cik daudz problēmu radīs un naudas prasīs modernu komunikāciju ievilkšana, ēkas siltināšana, plānojuma uzlabošana un vai galu galā vienkāršāk nav uzcelt jaunu māju. Turklāt der ņemt vērā, ka arī gruntsgabali tā laika mājām ir miniatūri - 600 kvadrātmetru, un ne saujas vairāk. No vecās ēkas - tikai pamati Grobiņas logu ražošanas uzņēmuma Aile vadītājs Valdis Mors to zināja, viņš arī atzīst, ka «lētāk būtu bijis uzbraukt te virsū ar buldozeru, nošķūrēt visu nost un tad celt no jauna». Taču māju klusajā privātmāju rajonā Ezermalā piecu minūšu gājiena attālumā no pilsētas centra ģimene bija iegādājusies jau 90.gadu sākumā, pie šīs vietas pieradusi un mainīt neko nevēlējās. Turklāt pirms trim gadiem bija doma tikai «bišķiņ kaut ko pārbūvēt, taču, kad ķērāmies mājai klāt, sapratām, ka nav jēgas drusku pārtaisīt, ir jāpārtaisa viss». Rekonstrukcijas projektu izstrādāja, darbus uzraudzīja un arī interjeru veidoja arhitekte Guna Pīlēna. Viņa stāsta, ka vienīgie, kas faktiski palikuši no vecās mājas, ir pamati un fasādes siena puslogu augstumā. «60.gados mājas cēla no skaidu vai izdedžu betona, kas līdz mūsdienām savu laiku ir nokalpojis, ar to grūti kaut ko jaunu iesākt. Sākot pārbūvi, atklājās arī, ka ēkas pārsegumi vairs nav atjaunojami.» Būtībā var uzskatīt, ka māja uzcelta pilnīgi no jauna, jo pārbūvēts ir absolūti viss - gan nesošās konstrukcijas, gan pārsegumi, gan inženiertehniskās komunikācijas, gan, protams, arī iekštelpu plānojums. Kā arhitekte, tā pasūtītājs šo projektu uzskata par veiksmīgu, jo abi, būdami liepājnieki, viens otru pazīst jau gadiem ilgi. Tādēļ arī varējuši viens uz otru paļauties un veiksmīgi atrast kompromisu visu projektu mūžīgajā pretrunā: pasūtītājs grib, lai nav pārāk dārgi, bet arhitekts - lai kvalitāte ir augstāka, nekā vidēji pieņemts. Guna saka: «Valdis un viņa sieva man absolūti uzticējās, un, pazīstot viņus, man nebija grūti saprast viņu dzīves veidu un vēlmes.» Tik lielam darbu apjomam māja tika pārbūvēta neraksturīgi ātri - četros mēnešos. Tiesa, pirmajā kārtā ēka netika siltināta un tai arī netika veikta fasādes ārējā apdare. To saimnieki varēja atļauties tikai pagājušajā gadā. Pēc pārbūves mājas platība no 119 m2 palielinājās līdz 196 m2. Dienvidrietumu pusē ar skatu uz iekšpagalmu namam izveidota stiklota izbūve abu stāvu augstumā. Par stiklojuma tehniskajiem risinājumiem un stikla pārklājumiem Valdis gatavs stāstīt stundām, jo šī ir vienīgā lieta, kuru viņš nav atstājis arhitektes ziņā, bet plānojis pats: «Stiklotā fasāde pēcpusdienas saulē rada ļoti jauku noskaņu visos gadalaikos.» Valdis arī saka, ka stiklojums nav grūti kopjams - reizi gadā (biežāk neesot nepieciešams!) viņš pats rāpjoties uz stalažām un ar lielo sūkli, kādus skatlogu tīrīšanai lieto profesionālie logu mazgātāji, dienas laikā fasādi notīrot. Tikai tik, cik ģimenei nepieciešams Iekštelpu plānojums risināts saskaņā ar ģimenes dzīvesveidu un vajadzībām. Otrajā stāvā izbūvētas četras bērnistabas - katram no trim Moru bērniem un vēl radu meitenei, kas dzīvo šajā ģimenē, pa istabai. Valdis saka: «Katrs savu interjeru viņi cenšas uzturēt pa savam. Kam grāmatas, kam ģitāras, kam vairāk tukšumu.» Visiem ir kopīga vannas istaba un neliela halle ar datoru, kura lietošanā parasti esot jāpierakstās rindā. Arī pirmais stāvs ir samērā askētisks - bez liekām telpām un detaļām, tikai tik, cik ģimenei nepieciešams ērtai, bet ne izšķērdīgi greznai dzīvošanai. Guļamistaba pieaugušajiem, sanitārās telpas, niša virtuvei un mājas centrā plaša halle - dzīvojamā istaba. Pievēršu uzmanību Latvijas mājokļiem neraksturīgajam flīžu segumam visā pirmā stāva apjomā. Valdis saka: «Šī vieta ir publiska, daudzi te uzturas. Dažkārt pārbraucu mājās un skatos - koridors ir pilns ar apaviem. Mana sieva ir skolotāja, turklāt no tām aktīvajām, pie viņas uz māju bērni nāk klasēm, viņiem vajag lielu telpu un grīdas segumu, kas ir viegli kopjams. Flīzes ir arī vienīgais iespējamais segums, ja ir vēlēšanās izbūvēt silto grīdu. Tā kā man mūžīgi salst, noteikti gribēju mājā apsildāmo grīdu.» Dzīvojamā istabā ir paredzēta vieta un izbūvēts skurstenis kamīnam, taču tas, tāpat kā pirtiņa mājas pagalmā, gaida savu kārtu. «Galvenais, lai ir sakārtotas pamatlietas, pārējo var būvēt soli pa solim,» saka Valdis. Līdzās telpaugiem un atpūtas stūrītim dzīvojamajā istabā centrālā vieta piešķirta apaļajam pusdienu galdam. «Pie apaļa galda var sasēsties neierobežots skaits pusdienotāju. No otras puses - tā ka ne vienmēr mums visiem iespējams ēst kopā, pie apaļā galda nejūt kāda pusdienu dalībnieka trūkumu,» uzskata Valdis un piebilst, esot pieķēris sevi pie domas, ka kopš pārbūves pabeigšanas brīvdienās vairs nelabprāt ejot ārā no mājas. Esot tik patīkami tajā uzturēties.