Slimības, kas skar tikai vīriešus

Taču, neraugoties uz prostatas vēža lielo izplatību, bilstams arī kāds vārds tam par labu - līdzīgi kā krūts vēzis sievietēm, arī šis ir viens no mazāk ļaunajiem vēžiem, jo: attīstās lēni, labi padodas ārstēšanai, to iespējams agrīni diagnosticēt, laikus sākot ārstēšanu, cilvēku var pilnībā izārstēt. Prostata - mazs, svarīgs vīriešu orgāns Lai gan prostata jeb priekšdziedzeris ir orgāns, bez kura nebūtu iespējama cilvēces vairošanās, cilvēku zināšanas par to ir visai vājas. Sievietēm par prostatu ir maza jausma, jo priekšdziedzeris ir tikai vīriešiem, bet stiprais dzimums līdz brieduma gadiem par šo orgānu speciāli neinteresējas, jo problēmas tas nemēdz sagādāt. Šis kastaņa lieluma vīriešu reproduktīvais orgāns ražo pienainu šķidrumu, kas veido vidi un barības vielas spermatozoīdiem un ejakulācijas brīdī nodrošina spermatozoīdu izvadīšanu no organisma (95% vīrieša ejakulāta sastāda priekšdziedzera šķidrums un tikai 5% spermas). Taču pēc 40, 50 gadu vecuma šis līdz šim tik nemanāmi, bet atbildīgi strādājošais dziedzerītis sāk uzstājīgi likt sevi manīt. Daudzkārt biežāk nekā priekšdziedzera vēzis vīriešus skar šā dziedzera labdabīga palielināšanās, saukta par prostatas adenomu, kas 50% vīriešu sagādā urinēšanas problēmas. «Latvijā tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka urinēšanas traucējumi kungiem gados ir neizbēgama novecošanās parādība. Tomēr to nevajag uzskatīt par normu. Tā ir slimība, kas ir efektīvi ārstējama, tādēļ nevajadzētu ar to samierināties un ļaut tai bojāt dzīvi,» silti iesaka Latvijas Onkoloģijas centra urologs Māris Jakubovskis. Vēzis apdraud vīriešus, vecākus par 50 gadiem Vispirms par nepatīkamāko - prostatas vēzi. ASV šī slimība skar katru desmito vīrieti, taču, kā uzskata LMA P.Stradiņa klīniskās slimnīcas uroloģijas nodaļas vadītājs Ivars Smiltens, mums šis skaits tik liels nav, jo Amerikā to palielina vīriešu etniskais sastāvs - ar šo vēzi biežāk slimo melnās rases cilvēki. Prostatas vēža rašanās cēlonis nav zināms, hipotēzes līmenī pastāv uzskats, ka tā attīstību varētu veicināt trekns uzturs. Toties ir pilnīgi skaidrs, ka iespējamība saslimt ar šo audzēju krietni palielinās līdz ar vecumu, tādēļ pasaulē prostatas vēža riska grupā pieņemts ieskaitīt visus vīriešus, kam pāri piecdesmit gadiem. Savlaicīgai slimības diagnosticēšanai viņiem rekomendē ārstu apmeklēt reizi gadā - arī ja nav nekādu sūdzību. Jo kā jau ļaundabīgajiem audzējiem raksturīgi, arī prostatas vēzis sākuma stadijā lielākoties nekādi neliek sevi manīt. Vienīgās sūdzības var būt (taču var arī nebūt) vājāka urīna strūkla un biežāka vajadzība apmeklēt tualeti naktī. Slimības vēlākās stadijās urīnam var būt asins piejaukums un var rasties sajūta, ka pēc urinēšanas pūslis nav pilnībā iztukšojies. Šādi simptomi gan ir arī vairākām citām uroloģiskām slimībām. Palielināts risks saslimt ar prostatas vēzi ir vīriešiem, kuriem ģimenē radinieki ar to slimojuši. Viņiem ikgadējās profilaktiskās vizītes pie urologa iesaka no 40 gadu vecuma. Vēl kāda īpatnība - jo cilvēks jaunāks, jo vēzis izplatās straujāk un agresīvāk (vecumdienās visas organisma šūnas attīstās daudz gausāk, arī ļaundabīgās), tāpēc 50, 60 gados pat ir daudz būtiskāk kontrolēt veselību nekā mūža 70 vai 80 gadā. «Ja septiņdesmitgadīgs onkulis saslimst ar šo vēzi, viņš arī neārstējoties var nodzīvot pat desmit gadus, bet piecdesmitgadīgam vīrietim tas nekādi neizdosies,» uzskata dr.Jakubovskis. Prostatas vēzis nav neuzvarams Izmeklējot pacientu rektāli caur taisno zarnu, ļaundabīgo audzēju labākajā gadījumā iespējams diagnosticēt 2.stadijā, taču parasti vēl vēlāk. Attīstītajās valstīs vīrieši reizi gadā nodod asins analīzi PSA (prostatas specifiskais antigēns), kas prostatas vēzi ļauj atklāt agrīni. Jau trīs gadus arī Latvijā izdara šo analīzi, taču laikus - 1. un 2.stadijā - priekšdziedzera vēzis tik un tā tiek diagnosticēts mazāk nekā trešdaļai visu slimnieku. Vairākums Latvijas vīriešu nezina, kādēļ ir svarīgi pēc pusmūža reizi gadā pārbaudīt savu veselību pie urologa. «Tautā ir jāiznīdē priekšstats par vēzi kā neizārstējamu slimību,» uzsver dr.Jakubovskis. «Prostatas vēzis nav nolemtība. Ja to ārstē laikus un profesionāli, līdz 80% cilvēku saslimšanas gadījumā var izārstēt, un viņš turpmāko mūžu ir brīvs no vēža.» Sākuma stadijās, kamēr ļaundabīgās šūnas ir tikai prostatas dziedzera iekšienē, vēzi iespējams likvidēt, dziedzeri izoperējot, bet, ja audzējs jau izplatījies, operācijai ir maza jēga. Tad ārstē ar zālēm, kas slimību nespēj izārstēt pilnībā, bet spēj aizkavēt turpmāko vēža šūnu attīstību. Šīs zāles ir jālieto visu mūžu, un daļa no tām ir iekļauta valsts apmaksājamo medikamentu sarakstā - slimniekam tās ir par brīvu. Dr.Jakubovskis ieteic cilvēkiem, kam diagnosticēts prostatas ļaundabīgs audzējs, pajautāt ārstam, kādā stadijā slimība attīstījusies, kā ārsts grasās to ārstēt un vai gatavojas izārstēt pilnībā. «Slimniekiem ir tiesības prasīt, lai ārsts nepārvērtē savas spējas. Jo arī ārsti grēko - pilnīga šī vēža izārstēšana pagaidām iespējama tikai divās Latvijas slimnīcās - onkoloģiskajā un Stradiņos. Tāpēc, ja ārsts vēzi diagnosticē sākuma stadijā, jācīnās par to, lai cilvēku izārstētu pilnībā. Bet, nenosūtot slimnieku uz minētajām slimnīcām un sākot ārstēšanu ar medikamentiem, slimniekam tiek liegta varbūtēja iespēja pavisam izveseļoties.» Ar urinēšanas problēmām nav jāsamierinās Slimība, kas ir visbiežāk izplatīta vīriešiem pēc 50 gadu vecuma, atkal ir saistīta ar prostatas dziedzeri, un tā ir šī dziedzera labdabīga palielināšanās - adenoma. Pēc pusmūža tā skar 60% vīriešu, pēc 60 gadiem - jau 75%. Pati par sevi šī labdabīgā prostatas palielināšanās nav problēma, taču dziedzerim augot, tas var saspiest urīnizvadkanālu (prostatas dziedzeris to apņem kā gredzens pirkstu), radot dažādas nepatīkamas urinēšanas problēmas, kas turpmāk var būt par cēloni nopietnām nieru slimībām. Priekšdziedzera adenomai, urīnizvadkanālu sašaurinot pavisam, cilvēks vairs nevar urinēt un var iestāties nieru mazspēja, kas jau ir bīstama dzīvībai. «Vēl pirms dažiem gadiem vairākums vīriešu ar urinēšanas traucējumiem pie urologa ieradās jau galējā stāvoklī, kad pūslis pārpildīts, bet pačurāt vairs nevar un cilvēkam ir milzīgas sāpes. Arī nieru mazspēja iestājās samērā bieži, un slimnieki pat nomira. Tagad tie jau ir reti gadījumi. Kopš Latvijā darbojas Prostatas veselības padome, vīrieši ir vairāk informēti, un ar urinēšanas problēmām pie ārsta biežāk atnāk laikus,» stāsta dr.Smiltens. Ne visiem vīriešiem, kam ir priekšdziedzera adenoma, radas sūdzības - problēmas tā sagādā tikai aptuveni pusei slimnieku, no kuriem vēl pusei tā ievērojami bojā dzīvi. Ja traucējumu nav, adenomu ārstēt nav nepieciešamības. Sūdzības parasti rodas pakāpeniski, tādēļ cilvēks pie tām pamazām pierod un ar tām samierinās: urīna strūkla kļūst vājāka, lēnāka, bieži pārtraukta, grūtāk kļūst sākt urinēšanu. Daudz biežāk nepieciešams apmeklēt tualeti, sevišķi naktīs. Dažkārt vajadzība urinēt rodas pēkšņi, gandrīz nekontrolējami un, lieki teikt, visnepiemērotākajās situācijās. Pēc urinēšanas saglabājas sajūta, ka pūslis nav iztukšojies, kā tas patiešām arī ir, un drīz vien tualeti gribas apmeklēt atkal. Ja urīnpūslis regulāri pilnībā neiztukšojas, var izveidoties urīnceļu iekaisums vai pat urīnpūšļa akmeņi. Tad urinēšana sagādā sāpes un urīnam var būt asins piejaukums. Jo ātrāk cilvēks savu problēmu uztic ārstam, jo ātrāk to var atrisināt. «Zelta standarts» adenomas ārstēšanā Vēl pirms pieciem gadiem vienīgais prostatas adenomas ārstēšanas veids Latvijā bija parasta ķirurģiska operācija, atverot urīnpūsli un adenomu izoperējot. Tagad arī Latvijā izdara pasaulē atzītāko adenomas ārstēšanas metodi, nodēvētu par zelta standartu, kas ir sau- dzējošāka cilvēka veselībai, - transuretrālo prostatas dziedzera operāciju. To veic, nevis atgriežot urīnpūsli, bet caur urīnizvadkanālu ar speciālu instrumentu videoiekārtu kontrolē bez skalpeļa izoperējot adenomu. Slimnieks ātri atveseļojas un atgūst darba spējas. Pirms kādiem desmit gadiem pasaulē radīta iespēja prostatas adenomu ārstēt arī ar zālēm, kas adenomu samazina, novēršot urinēšanas traucējumus. Šo metodi izvēlas, ja slimība ir sākuma stadijā vai, ja slimniekam citu veselības traucējumu dēļ nav ieteicama operācija. Zāles gan jālieto ļoti ilgstoši, un līdz šim tas Latvijā bija visai problemātiski, jo iedarbīgākie medikamenti ir dārgi, mēnesī cilvēkam izmaksā vairāk kā 20 latu. Prostatas adenomas slimniekiem, kam citu slimību dēļ nav iespējama operācija, slimokase sedz izdevumus par zālēm 75% apmērā. Labdabīga prostatas dziedzera palielināšanās - adenoma - nav vēzis un tā arī nerada prostatas vēzi. Taču abas šīs slimības var pastāvēt vienlaikus. Prostatas slimības un seksualitāte Zīmīgi, ka kavēšanās uzticēt savas urinēšanas problēmas ārstam nav raksturīga tikai Latvijas vīriešiem. Piemēram, ASV izstrādātas speciālas programmas sievietēm, lai viņas mudinātu savus urinēšanas problēmu nomāktos dzīvesdraugus dalīties ciešanās ar ārstu. Vairākums vīriešu kļūst ļoti jūtīgi un noslēgti, līdzko traucētas ir vīrišķo orgānu funkcijas, kuras viņi saista ar savu seksuālo potenci. Taču dr. Smiltens mierina: «Ne prostatas dziedzera labdabīga palielināšanās, ne adenomas ārstēšana seksualitāti neietekmē. Pēc adenomas operācijas vīrietim dzimumakta laikā vairs gan neizšļācas sēkla, taču orgasms iestājas tāpat kā iepriekš. To dēvē par sauso orgasmu.» Arī prostatas vēzis pats par sevi seksualitāti nenomāc, bet tā ārstēšana ar medikamentiem potenci spēj ietekmēt. Ja ļaundabīgā slimība nav ielaista, to ārstējot ķirurģiski, atkarībā no audzēja novietojuma iespējama seksuālo potenci saglabājoša operācija.u Priekšdziedzeraadenomas slimnieku sūdzības Urīna strūkla kļūst vājāka, lēnāka, bieži pārtraukta, grūtāk kļūst urinēšanu sākt. Daudz biežāk nepieciešams apmeklēt tualeti, sevišķi naktīs. Dažkārt vajadzība urinēt rodas pēkšņi, gandrīz nekontrolējami un visnepiemērotākajās situācijās. Pēc urinēšanas saglabājas sajūta, ka pūslis nav iztukšojies, kā tas patiešām arī ir, un drīz vien tualeti gribas apmeklētatkal. Ja urīnpūslis regulāri pilnībā neiztukšojas, var izveidoties urīnceļu iekaisums vai pat urīnpūšļa akmeņi. Tad urinēšana sagādā sāpes, un urīnam var būt asins piejaukums.