Smalko aprindu politiskais noriets

Tauta gaidapārmaiņas un jaunus, mierīgākus laikus, kuros arī vairākums varēsLatvijas Saeimā atklāti aizstāvēt savas intereses. Viesturs Āboliņšuzskata, ka spējīgākajiem un aktīvākajiem cilvēkiem jāveidoilgstoši derīga un līdzsvarota nedaudzu partiju politiskā sistēma.Kas esat jūs, uz kuriem balstās Latvijas valsts? Atmodas gados kādsjaunības draugs, bijušais jūrnieks un tagadējais pareizticīgogarīdznieks, man jautāja: "Kā jūs, latvieši, izveidosiet valsti, jajums nav savu dižciltīgo ļaužu? Vai tu pats jūties piederīgs piedižciltīgiem?" Tas bija godīgs, dziļš un skarbs jautājums.Krievijas garīdznieka pārdomās par Latvijas valsti nebija ļaunumapret latviešiem. Labi saredzot cilvēku vājības, garīdznieksšaubījās par to, vai Latvijas neatkarība nav morāli nosodāmspasākums, vai tā nav tikai savtīgu viltnieku avantūra, kura nesīsciešanas pārējiem cilvēkiem. Garīdznieks gribēja pārliecināties,vai Latvijā ir talantīgi un stipri ļaudis, kas grib un spēj veidotlabākas attiecības un labāku valsti. Garīdznieka jautājumā minētovārdu "dvorjanstvo" vārdnīcas tulko kā muižniecība. Taču šojēdzienu grūti izteikt latviski. Krievijas dziesminieks BulatsOkudžava to izjuta dziļāk: "ū - Ē'ČĶ¾ĢŪĢ Ļ ĶņŚĻŠČ"Č Ē'ČĶ, Ļ'ČŪĻĒ'ČĶČĻ ''ŖĒŖĢĢķĪ ' Ē'ČĶ¾ĢĻŚ'Č." To varētu saprast tā, ka talantīgscilvēks, kas dzīvojis vecā, noplukušā mājā Maskavas centrašķērsielā, jūtas piederīgs savai zemei un tautai. Dzejas vārdiemviņš runā par vienkāršām un svarīgām lietām - par cilvēkuattiecībām. Viņa izteiktās domas stiprina šīs attiecības, veidotautas tikumus. Talanta un spēka apzināšanās dziesminieka vārdosnesaistās ar pārdošanu, ar konkurētspēju, ar jautājumu, kas man parto būs. Šodien, raugoties uz smalko aprindu fotogrāfijām Latvijaspresē, es neizjūtu pateicību, cieņu, rosmi mācīties un atdarināt.Šie pašapmierinātie svešinieki pamācošā tonī stāsta, ka jāprotangļu valoda, jāpļauj nātres pagalmā un jāgludina bikses. Jūtu, kaviņi nemīl un nevēlas padarīt labākus tos, kuri nepieder pie viņuaprindām. Runāšana tikai novelk svītru - "mēs" esam citādi, labāki,gudrāki. Netraucējiet mūs ar savām problēmām: vispirms atrisiniettās, un tad mēs varbūt gribēsim sarunāties ar jums kā līdzīgiļaudis. Smalkās aprindas liek saprast, ka sabiedrība sastāv nodivām pretējām daļām: no tiem, kas dzīvo pareizi, un nozaudētājiem. Pirmie paši ir mantīgi vai slavina mantīgos un grozāsto tuvumā, bet pārējie ir maznozīmīgi neprašas, kas labu attieksminav pelnījuši. Atmodas un Baltijas ceļa laikā mēs stāvējām plecupie pleca. Zinošākie un aktīvākie toreiz skaidroja pārējiem, kāpēcjāatbalsta Latvijas neatkarība un tirgus ekonomika. Skaidrošana unsapratne izšķirošā brīdī mūs vienoja. Šodien viss ir citādi -sapratne vairs nav vajadzīga un zināšanas kļuvušas par privilēģiju.Liela daļa agrāko līderu to liek saprast, norobežojoties no pelēkāsmasas. Jau bērnības rotaļās mēs izprotam vienkāršu uzvedībasprincipu: izdevīgi ir stiprināt draugu zināšanas un turēt neziņānedraugus, jo ar draugiem mēs gribam izpalīdzīgi sadzīvot, kamērnepatīkamu cilvēku labklājība mums ir vienaldzīga. Tāpēc iracīmredzami, ka Latvijas smalko aprindu attieksme pret iedzīvotājuvairākumu ir nedraudzīga - šīs aprindas grib iet pa savu vieglākoceļu, neko neskaidrojot un nejautājot, dzīvojot uzplaukumā unnovēršoties no nabadzības sev līdzās. Iznāk, ka ar visām savāmekonomiskajām un politiskajām zināšanām, mantīgumu unpašapmierinātību smalkās aprindas nesastāv no dižciltīgiem ļaudīm,kas vairo ap sevi drošību un uzplaukumu. Latvijas valsts pastāv,nevis balstoties uz smalkajām aprindām, bet gan pretēji šo aprindupašpietiekamībai. Valstiskuma ideja smeļ spēkus kādās citās, mazākdaudzinātās sabiedrības daļās, kurās agresīvs savtīgums nav cieņā.Atkāpšanās robeža, aiz kuras sākas nodevība Šodien nav pieņemtsrunāt par agrāko darbu padomju valsts stiprināšanas labā. Modē irlepošanās ar visādiem kaitējumiem, kurus dažādi spītētāji centušiesnodarīt padomju impērijai. Tomēr Latvijas neatkarību noteica nevisnikna kaitēšana, bet apzināta cilvēku izvēle starp lielvalstssakārtošanu vai sagraušanu. Izveidot mazu un labi sakārtotu valstišķita vieglāk, nekā veikt perestroiku lielā valstī, kurā pārākdaudz vajadzētu domāt par dažādu svešu cilvēku problēmām. Lūk,piemērs no 1989.gada vērojumiem. Toreiz kā PSRS Naftas un gāzesrūpniecības ministrijas eksperts apmeklēju Azerbaidžānasgalvaspilsētu Baku. Ministriju interesēja, kāds ir Kaspijas jūrasekoloģiskais stāvoklis un kas jādara, lai samazinātu naftas ieguvesradīto piesārņojumu. Baku apmeklējums spilgti palika atmiņā arnekad agrāk neredzētiem dzeloņstiepļu aizžogojumiem ielās, arkomandanta stundu pilsētā un Azerbaidžānas Tautas frontes mītiņu.Traģiskais azerbaidžāņu un armēņu konflikts bija sašķēlissabiedrību. Visur jutās smacējošs satraukums. Viesnīcasadministratore ieteica neiet uz Tautas frontes mītiņu, jo tajā varatgadīties kas slikts. Arī krievu speciālisti naftinieki sprieda,kā nogādāt drošībā savas ģimenes, kaut gan pret krieviskirunājošiem iebraucējiem azerbaidžāņi izturējās ar lielu cieņu. Kādapilsētā sastapta veca azerbaidžāniete arī manī saskatījaiebraucēju, kuram var izteikt savu sāpi. Lauzītā krievu valodāsirmgalve man jautāja: "Kāpēc cars Gorbačovs neatbruņo tosbriesmīgos armēņus? Mums tik ļoti bail no viņiem." Velti skaidrojusirmgalvei, ka kompartijas ģenerālsekretārs nav cars, ka irdemokrātija, tāpēc ar armijas palīdzību valstī problēmas risinātnedrīkst. Šāds skaidrojums vecajai sievietei šķita pārāk sarežģīts.Viņa spēja saprast tikai vienu - no bailēm un posta var glābtstiprs un taisnīgs cars. Azerbaidžānas Tautas frontes mītiņšpārsteidza ar to, ka trūka plakātu, lozungu un karogu. Vienīgierakstītie saukļi un karogi atradās pie tribīnes. Bija redzams, kavisa informācija tautai tiek sniegta "no pašas augšas". Bez tāsiestātos apjukums un haoss. Latvijā mēs tajā laikā vēl bijāmpatstāvīgāki: ar karogiem un pašdarinātiem plakātiem mītiņos paudāmpaši savas domas. Tālajā 1989.gadā kļuva skaidrs, ka dažādasPadomju Savienības tautas pārāk atšķirīgi uztver pasauli. Baltijastautas domāja patstāvīgāk, spēja ar daudzo sabiedriski aktīvolīderu atbalstu ātrāk izprast sarežģītas lietas. Šādai Baltijainebija vēlmes palikt savienībā, kura turētos kopā tikai arprimitīvu bruņotu spēku. Tāpēc vieglāk bija atkāpties, ļaujottotalitārai lielvalstij pēc iespējas ātrāk sabrukt. Tā katraiatšķirīgai tautai pavērās savs gribēts vai negribēts patstāvībasceļš, kurā noteicošā loma ir zinošākai un aktīvākai sabiedrībasdaļai. Lai kā mēs šodien izturētos pret atmiņām par PadomjuSavienību, valstiskuma maiņa nekad nav bijusi viegla un ikdienišķa.Tāpēc pasaules valstu karogos tik bieži redzama sarkanā krāsa kāatgādinājums par izlietajām asinīm. Arī Latvijas neatkarība prasījaupurus. Vai šie dārgie upuri ir palīdzējuši mums kļūt pareiropiešiem? Vai citu cilvēku dzīvība un labklājība mums ireiropeiski svarīga? Šķiet, ka liela daļa gudro un aktīvo cilvēkuarī pret Latviju izturas tāpat kā pret padomju valsti - ļauj taibrukt, lai nebūtu jānopūlas ar skaidrošanu un sakārtošanu.Vienkāršais cilvēks Latvijā šodien jūtas apjucis, pamests unnodots. Sabiedrībā nav izpratnes par notiekošo, jo smalkās aprindasnevēlas tērēt laiku skaidrošanai un izglītošanai. Demokrātiskāsatkāpšanās sākumā daļa latviešu inteliģences izlēma, kakrievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji ir pārāk atšķirīgi, apgrūtinošiun nevajadzīgi ļaudis. Kāds tautā iemīļots un cienīts latviešudzejnieks to izteica šādi: "Mēs jau lielākā daļa te, Rīgā, esamlaucinieki. Es pārstāvu lauciniecisko ideoloģiju visā - gansaimnieciskajā politikā, gan partiju politikā. (..) Nē, Rīgasstihija mani neinteresē. Es dzīvoju tādā kā izolācijā, iecistēti.Inteliģencē vēl es kaut cik apgrozos, bet fabriku cilvēki,piemēram, mani nekad nav interesējuši. Galu galā es jau tik plurāliesmu izniekojies, ka tas tik vēl trūka, lai man viss būtu jāzina.Es negribu. Ir tādas lietas, ko es negribu zināt." (Rīgas Laiks,1995.g. nr.4) Brīvā valstī nekas nenotiek pret inteliģences gribu.Tāpēc inteliģencei svešie fabriku cilvēki tika pamesti sava likteņavarā neatkarīgi no viņu tautības, politiskajiem uzskatiem unattieksmes pret Latvijas neatkarību. Dzejnieks savā atklāsmēizrādījās godīgāks par daudziem smalko aprindu darboņiem, kurinemēdz izpaust savu patieso attieksmi pret šo valsti un pārējiemcilvēkiem. Valstī nevar attīstīties ražošanai piemērotalikumdošana, ja žurnālistiem, publicistiem, māksliniekiem,politiķiem un citiem sabiedriskās domas veidotājiem ražošanāiesaistītie ļaudis šķiet neinteresanti un traucējoši. Latviešu unLatvijas krievu inteliģence šodien nav tas pats, kas Latvijasinteliģence. Daļas neveido kopību, jo atbildības joma katrai daļaiir šaurāka, tāpēc arī dzīves nasta vieglāka un par ceļabiedriemlabprātāk tiek izraudzīti mantīgie. Latvijas krievu inteliģencetomēr mazāk norobežojas no bijušajiem fabriku cilvēkiem, tāpēclatviešu inteliģences daļa tai pārmet nepiedienīgu uzvedību - rūpespar "nevajadzīgiem" cilvēkiem. Ir zināms pamats naivajam uzskatam,ka latvieši ir labēji, bet krievi - kreisi, jo tieši latviešusmalkās aprindas asāk nosoda atbildības sajūtu par nemantīgosabiedrības daļu. Šo atbildības sajūtu saukā par prokrievisku,promaskavisku un pat impērisku nostāju. Lai asais uzbrukumsneizskatītos nožēlojami prasts un cinisks, fabriku cilvēkuaizstāvjiem nemitīgi pārmet okupācijas, deportācijas un impērijasatjaunošanas grēkus. Šādi smalkās aprindas savas savtīgi šaurāsintereses pasniedz pārliecinošā vēsturiski un valstiski svarīgāierāmējumā. Pamazām un gļēvi paslepus ir sācies pēdējais atkāpšanāsposms. Ir pārieta robeža, aiz kuras sākas nodevība pret cilvēkiem,kuri uzticas šai valstij: pārāk atšķirīgs, inteliģenci apgrūtinošsun sliktajā pagātnē iestidzis izrādās arī vienkāršo Latvijaspilsoņu vairākums. Šie "nepareizie" cilvēki neko nesajēdz nopolitikas un nemitīgi žēlojas par grūto dzīvi un nabadzību. Betvalsts taču iet uz augšu, dzīvot kļūst aizvien vieglāk un labāk -to mums pauž valdošie ekonomiskie grupējumi un tā inteliģencesdaļa, kura grūstās pie šo grupējumu viesību galdiem. Latviešuķēniņam pakaļ mežā iekšā "Kā var nesolīt?" brīnās smalkās aprindas.Tās ir atradušas šo līdzekli, lai vēl kādu laiku atkratītos noneapmierināto cilvēku grūtajiem jautājumiem. Un vienkāršais cilvēksnaivi tic, jo kā var neticēt labi apmaksātiem, skaisti sakoptiemļaudīm, kas runā enerģiskus vārdus? "Uzskatu, ka mūsu valdībasvadītājs Einars Repše ir Dieva sūtīts eņģelis, lai glābtu latviešutautu no bojāejas. Lai viņam veselība un nemazinās uzņēmība cīņā arkriminālnoziedzniekiem," - tā savu politisko sapratni izsaka kādspensionārs no Dzelzavas ielas (Rīgas Balss 2003.gada 22.oktobrī).Niknie ikdienas pātari par okupāciju un deportācijām kopā arpolitisko reklāmu darbojas apdullinoši. Vārdi "krievs" un "kreiss"skan tikpat griezīgi kā "svešs" un "naidīgs". Bet kas ar šo valstinotiks turpmākajos gados? Vai šādi apdullināts un paklausīgs pūliskļūst tuvāks smalko aprindu augstajam intelektam? Vai labējopartiju populisms un augstie reitingi rada lielāku stabilitāti šaivalstij un drošāku vidi ekonomikas attīstībai? Gluži otrādi, bailēsno sev svešā pūļa smalkās aprindas sola aizvien vairāk un aizvienniknāk meklē ienaidniekus starp "kreisajiem krieviem". Šīsbezspēka, baiļu un politiskā apjukuma pazīmes izpaužas aizvientraģiskāk. Veidojas primitīvs labējā populisma virpulis, kuršnākotnē var būt bīstams ne tikai Latvijai. Uz katrām Saeimasvēlēšanām steigā tiek taisītas jaunpartijas, kuras ar spalgutroksni traucas pēc varas. "Ātrāk laidiet mūs priekšā, mēssteidzamies, mēs zinām!" - tā līdzīgi spectransportam, bākugunīmmirgojot un sirēnām kaucot, ir joņojušas gan Alberta Kaula, ganJoahima Zīgerista, gan Andra Šķēles, gan Einara Repšes sīkpartijas.Neatkarības gados vēlētājs ir iedresēts paklausīgi pavākt ceļmalāsavas intereses, lai steidzīgie ātrāk tiktu pie savu lietukārtošanas. Jau pirms astoņiem gadiem presē tika pieminēts smagsjautājums: ko iesākt ar izcīnītajām demokrātiskajām balsošanastiesībām? Šīs tiesības atrodas asā pretrunā ar vēlētāju politiskāspieredzes un zināšanu līmeni. Zemes bankas vadītājs A.Ruselistoreiz teica: "Mans priekšlikums pašreizējā situācijā, kabalsstiesības ir tikai tiem pilsoņiem, kas gada laikā minimums irsamaksājuši 1000 latus nodokļos. (..) Tad nevarēs ievēlētparlamentā populistus par banāniem vai tējas glāzi. Kā var ievēlētparlamentā partiju, kurai nav programmas?" (Pumpaino baņķierisavīzes Diena pielikumā SestDiena 1996.g. 29.jūnijā) Acīmredzami, kademokrātijai zūd jēga, ja neviens cilvēkiem neskaidro, ar kopolitiskas partijas atšķiras no radu, paziņu un bijušo skolasbiedru ekonomiskajiem grupējumiem, ar ko savstarpēji atšķiraslabējas un kreisas partijas, kā darba alga var būt mazāka pariztikas minimumu un citus jautājumus, kuri jāzina, lai mācētuizmantot savas balsošanas tiesības. Smalkās aprindas samākslotibrīnās, kāpēc gan Latvijā pastiprinās sociālā noslāņošanās unpilsoņu neticība pašu ievēlētam parlamentam, kāpēc partijās ir tikmaz biedru (Jaunajā laikā 2003.gada oktobrī 364 biedri) un kāpēcpolitika tiek uzskatīta par netīru nodarbošanos. Vai tiešām šīscēloņsakarības inteliģences elitei nav saprotamas? Lai noslāņošanāsmazinātos, ir jārūpējas par savu valsti, jāmīl, jāizglīto unjāuzskata par savējiem arī tie, kuriem mazāk naudas un politiskāsizpratnes. Šīs valsts vadīšanas kvalitāte ir neapmierinoši zema, jozems ir varas vēlētāju zināšanu līmenis. Savā politiskajā domāšanāmēs aizvien vairāk līdzināmies dažām bijušajām PSRS republikām. UzEiropu mēs virzāmies nevis kā demokrātiju izprotoša tauta, betdrīzāk kā baiļu mākts pūlis, kas bēg no posta, nesdams savā sirdīilgas pēc laba un taisnīga valdnieka. Trokšņainā barā skrienotnopakaļ kārtējam latviešu ķēniņam, mēs ātri vien izzudīsim vēsturesmeža biezoknī. Vai tāds bija mūsu sapnis par plaukstošu LatvijuEiropā? Jauni laiki, kuri mums pašiem jāatved Tautu dzīvē katruvēsturisko posmu veido tie politiskie spēki, kuri vislabāk spējrisināt šā posma neatliekamos jautājumus. Uzveikt komunistiskototalitārismu un pāriet uz tirgus ekonomiku, bez bruņotas cīņaspārveidot Padomju Savienību neatkarīgās valstīs spēja daudzāstautas frontes. Baltijā to vienotība un spēks izpaudāsneaizmirstamajā dzīvajā Baltijas ceļa ķēdē. Paveikusi savu misiju,Latvijas Tautas fronte kļuva par spilgtu mūsu vēstures lappusi.Nākamajā posmā PSRS ministriju pārvaldītais sabiedriskais īpašumsbija ātri un neatgriezeniski jāpārvērš privātīpašumā, lai rūpnīcas,ostas, meži un citas vērtības nepaliktu bez atbildīga saimnieka unnetiktu izvazātas vai nejauši iznīcinātas. Latvijas spējīgāko unaktīvāko ļaužu daļai pavērās jauns darba lauks - bija jākļūst paruzņēmējiem un darba devējiem. Ātrākai vērtību privatizēšanai tikaradītas neatkarīgas dažādu ekonomisko grupējumu sīkpartijas. Īsālaikā izveidojās mantīgo īpašnieku mazākums un algoto darba cilvēkuvairākums. Tā Latvijā tika radīti starta apstākļi turpmākai tirgusekonomikas attīstībai. Pašlaik vētrainais un smagais īpašumudalīšanas laiks aiziet vēsturē. Ekonomisko grupējumu sīkpartijas irpaveikušas savu darbu. Turpmākā to valdīšana kavē tirgus ekonomikasattīstību. Plašu vēlētāju masu iesaistīšanās grupējumu savstarpējāscīņās ir bezjēdzīga. Sabiedrība pēdējā pusgada laikā ir guvusidaudzas pārliecinošas paraugstundas, ka sīkpartijas nav spējīgaskalpot par stabilu pamatu valsts attīstībai, jo ir paredzētas tikaiīslaicīgām mantiskajām cīņām. Stabilitāte un tautas vairākumalabklājība šīs partijas neinteresē. Ir sācies jauns vēsturisksposms. Latvija ir Eiropas valsts. Tauta gaida pārmaiņas un jaunus,mierīgākus laikus, kuros arī vairākums varēs Latvijas Saeimāatklāti aizstāvēt savas intereses. Tāpēc spējīgākajiem unaktīvākajiem cilvēkiem jāveido ilgstoši derīga un līdzsvarotanedaudzu partiju politiskā sistēma. Tikai šāda sistēma kalpos pardrošu pamatu Latvijas valsts turpmākai pastāvēšanai. Iracīmredzami, ka līdzsvarotā politiskā sistēmā jābūt gan labējām,gan kreisām politiskām partijām. Biedru skaitā mazas labējāspartijas veidojas no sabiedrības mantīgās daļas pārstāvjiem, tāpēcprasmīgāk izsaka un aktīvāk aizstāv šo cilvēku intereses. Kreisāspartijas apvieno tūkstošiem biedru, tāpēc tās precīzāk reaģē uzsabiedrības vairākuma stāvokli un nodrošina līdzsvarotu valstsattīstību. Stiprināt kreisu partiju šodienas Latvijā ir grūti. Tasir cienīgs izaicinājums zinošiem un aktīviem cilvēkiem. Tas irdarbs, kurš kalpos nākamajām paaudzēm. 2003.gada 18.novembrī -2004. gada 9.martā.