Sportistu glābējs Andersons

Turklāt locītavu ķirurģija esot tāda intelektuāla un skaista joma. Traumatoloģija un ortopēdija ir saistīta ar jauniem cilvēkiem, kas aktīvi atpūšas un sporto, tāpēc Andersona pacientu vidū ir daudzi slaveni cilvēki, ieskaitot futbolistu Mihailu Zemļinski, motosportistu Kristeru Serģi un hokejistu Hariju Vītoliņu. Laikrakstam Sporta Avīze viena no Latvijas motokrosa spožākajām zvaigznēm Kristers Serģis stāsta: "Nebija īsti simtprocentīgas pārliecības, ka viss sakārtosies ar atveseļošanos. Tagad viss ir okey - pēdējie kontroluzņēmumi bija labi, un meistars - dakteris Andersons - deva savu jāvārdu. Viss ir saaudzis, un varu braukt". Arī citur sportistu intervijās ik pa laikam pavīd daktera Andersona vārds. Jo bez viņa, iespējams, dažus lēcējus, skrējējus, braucējus un spēlētājus mēs tik bieži un tik labā formā vairs neredzētu. "Sportistiem ir divas lietas dzīvē - darbs un locītavas. Viņi nostrādā savu maksimālo programmu un sezonas beigās pa taisno nāk pie manis. Es jau daudziem saku, ka jāpārtrauc sportot, ja gribi būt normāls cilvēks. Taču viņi velk līdz pēdējam un tāpēc arī ir tās piecas sešas operācijas. Profesionālais sports noteikti nav veselīga nodarbe," saka V.Andersons. Latgales desantu nevajag Lai gan Valdis Andersons ir rīdzinieks, pēc studiju beigšanas viņš aizbrauca strādāt uz Balviem. Pēc sešiem gadiem esot kaut kāds "trakums uznācis", viņš aizgājis no darba Balvu slimnīcā un atbraucis uz Rīgas 2.slimnīcu meklēt darbu pie daktera Petrona. Tas atbildējis, ka viņam te nekāds Latgales desants neesot vajadzīgs. Andersons kļuva par dežurējošo traumatologu un samierinājās ar dažām dežūrām mēnesī. No četrām dežūrām tika līdz piecpadsmit, un tad jau Andersons strādāja par traumatologu nodaļā. Pēc darba 2.slimnīcā viņš turpināja strādāt arvien vairāk, un šobrīd strādā ne tikai Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, bet arī SIA Sporta medicīna 1, medicīnas sabiedrībā ARS un veic līgumdarbus apdrošināšanas sabiedrībā ERGO. Viņš strādā piecas dienas nedēļā, grafiks esot saspringts, sarunas laikā nepārtraukti zvana mobilais telefons. Nepazīstamiem numuriem viņš parasti nemaz neatbild, tomēr pēc vairāku dienu klusuma un miera laukos, kur mobilajam nav zonas, Andersonam jau esot iestājies iekšējais nemiers un gribas atpakaļ pie darba, jo savā darbā viņš gūst pozitīvās emocijas no padarītā. "Cilvēku sejās var redzēt pateicību par to, ko esi izdarījis. Šī profesija ir mazliet kā sports," aizrautīgi stāsta Andersons. Lai gan konjaks ir viena no tradicionālākajām pateicības formām, Valdis Andersons saviem pacientiem lūdz, lai alkoholu tie viņam nedāvina. "Sevi jāuztur formā, tāpēc ikdienā alkoholu lietoju maz, bet vīnu es pērku pats!" nosmejas Andersons. Traumatologs - ekstrēmists Valdis Andersons ir izņēmums savu kolēģu traumatologu vidū. Jo viņam patīk sportot, turklāt ātri un pārgalvīgi. "Varbūt tāpēc man ir tas kontakts ar sportistiem, jo es jau arī esmu ekstrēmists. Pasaulē ķirurga rokas ir apdrošinātas par lielām naudas summām, bet es eju spēlēt hokeju divas trīs reizes nedēļā. Arī slēpoju, turklāt ātri un pārgalvīgi. Esmu izmēģinājis heliskiingu. Arī savus dēlus esmu iemācījis slēpot, taču taupu sievu un bērnu māti. Viņai ir distanču slēpes, un nekad neesmu viņu apzināti virzījis uz kalnu slēpošanu. Lai gan man nekad nav bijusi neviena nopietna trauma, zinu, ar ko tas var beigties." Citiem aktīvās dzīves piekritējiem viņš iesaka vienkārši uzturēt sevi formā, tad arī traumas nedraudēs. Pacienti ir karjera "Pacienti - tā ir mūsu karjera," uz jautājumu par izaugsmi Valdis Andersons iebaksta ar pirkstu Karjeras Dienas oranžajos kvadrātiņos. "Re, šis ir ļoti moderni. Un tieši tāpēc jauni cilvēki negrib 11 gadus mācīties un gaidīt, lai kļūtu par ārstiem. Jo tādas redzamas izaugsmes jau nav." Viņš gribētu, lai kāds no viņa trijiem dēliem tomēr kļūtu par ārstu, jo emocionālais gandarījums šajā darbā nav salīdzināms ne ar ko citu. "Tomēr var būt simt un divsimt veiksmju, un starp tām visām viena neveiksme. Tai ir jāmāk tik pāri. Un tas nav viegli," pavisam nopietni saka traumatologs. *** 1974-1980 Studijas Rīgas Medicīnas institūtā (tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē) 1980-1982 Ķirurgs Balvu rajona slimnīcā 1982-1988 Balvu rajona slimnīcas galvenais traumatologs 1988-1995 Traumatologs Rīgas 2.slimnīcā Kopš 1995 Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas 7.nodaļas vadītājs