SS, Waffen SS, latviešu leģions un Latvijas valsts politika

16.martā Latvijā tradicionāli tiek atzīmēta leģiona piemiņas diena. Nepareizi ir saistīt šo datumu ar leģiona dibināšanas gadskārtu. Pirmās latviešu leģionāru vienības tika izveidotas 1943.gada pavasarī, bet 1944.gada 16.-19.martā Veļikajas upes pozīcijās, vienīgo reizi kara laikā, 15. un 19.latviešu divīzijas cīnījās kopā. Tāpēc 16.martu pēc kara Cedelghemas gūstekņu nometnē Beļģijā dibinātā Daugavas vanagu organizācija izvēlējās par leģiona atceres dienu. Taču svarīgāka par šo faktu niansēm ir izpratne, kas tad bija SS, kas Waffen-SS un kas bija latviešu leģionāri. SS jeb Schutzstaffel sākotnēji tika veidotas kā apsardzes vienības un no 1925.gada pildīja Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) vadības miesassardzes funkcijas, bet 1934.gadā kļuva par patstāvīgu organizāciju NSDAP ietvaros. Ja vispārējā-SS (Allgemeine-SS) veica represīvās funkcijas, tad ieroču-SS (Waffen-SS) daļas bija militāras vienības, paredzētas cīņām frontē. Sākotnēji tajās varēja iestāties tikai vācieši, kas atbilda īpaši izvirzītām prasībām, bet, sākot ar 1940.gadu, to rindās ieskaitīja arī okupēto Eiropas zemju karavīrus. Otrā pasaules kara laikā Waffen-SS rindās cīnījās 35 tautu pārstāvji, kopā 910 000 karavīru. Nirnbergas tiesas procesā (1945.20.X.-1946.1.X) SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju. Tribunāla nobeiguma dokumenti arī paredzēja, ka tas attiecināms uz «personām, kas, piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos». Nirnbergas tribunāls sodīja arī SS Galvenās pārvaldes vadītāju SS ģenerāli G.Bergeru, kura pakļautībā formēja ieroču-SS vienības. Viens no viņa vainas pierādījumiem bija arī Latviešu leģiona izveidošana, pārkāpjot Hāgas starptautisko konvenciju, kas aizliedz mobilizēt okupēto valstu iedzīvotājus. Latviešu leģionāru statusa noteikšana īpaši aktuāla bija pēc Otrā pasaules kara, tiem atrodoties karagūstekņu nometnēs Vācijas okupācijas zonās. Šī problēma bija saistīta arī ar bijušo leģionāru tiesībām pievienoties saviem tuviniekiem pārvietoto personu (DP) nometnēs un izceļošanu uz ASV un citām Rietumu valstīm. Pēc vairākām diskusijām par atšķirībām starp latviešu leģionāriem un vācu SS formāciju piederīgajiem ASV pārvietoto personu komisija Frankfurtē 1950.gada 1.septembrī pieņēma galīgo lēmumu, ka «Baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, un tādēļ komisija tās neuzskata kā ASV naidīgas». Latviešu leģionāri Otrā pasaules kara laikā ir cīnījušies tikai Austrumu frontē pret Sarkano armiju un nav veikuši represijas pret civiliedzīvotājiem vai citus kara noziegumus. Neviens leģionārs Rietumos nekad nav tiesāts par savu piederību leģionam. Kara beigās leģiona sastāvā gan tika iesaistīti arī citu vienību, tajā skaitā daļa no «Arāja komandas» piederīgajiem, taču to darbībai no šī brīža vairāk nebija krimināla rakstura. Tas gan vēlāk palīdzēja vairākiem latviešu SD locekļiem noslēpt savu kriminālo pagātni, uzsverot tikai savu piederību leģionam. Neskatoties uz to, latviešu karavīru atdotās dzīvības Latvijas cīņu laukos gan Vidzemē, gan kara beigās Kurzemē ir sāpīgi ierakstītas mūsu valsts un tautas vēsturē. Latviešu leģionāri ir Latvijas tautas daļa, kuru piemiņas saglabāšanai vajadzētu būt pašsaprotamai jebkuram šīs valsts sabiedrības loceklim. Diemžēl šādas izpratnes trūkums ir raksturīgs ne tikai Zviedrijas TV raidījuma Astoņas nedēļas veidotājiem, bet arī pašmāju amatpersonām un žurnālistiem. Pretrunīgs ir arī S.Vīzentāla centra Izraēlā direktora Dr. Efraima Zurofa izteikums par to, ka, «ja Ulmanis akceptēs latviešu SS leģiona veterānu sanākšanu nākamajā mēnesī Rīgā, mēs zināsim, ka tā bija nevajadzīga vizīte, bez kuras Izraēla labāk varēja iztikt» (The Jerusalem Post, 18.2.98.), tajā pašā laikā atzīstot, ka «latviešu SS leģions kā tāds nebija iesaistīts zvērībās pret ebrejiem vai jelkādās citās šāda veida izrīcībās» (Diena, 9.II). Šajā kontekstā nožēlojams liekas arī Valsts prezidenta padomnieka drošības jautājumos Guntara Zaļkalna teiktā atreferējums, ka G.Ulmanis «neiebildīs pret to, ka Rīgā tiek plānota organizācijas Waffen SS 55 gadu jubileja» (Jaunā Avīze, 4.III), nevietā, šķiet, ir arī SAB direktora Laiņa Kamaldiņa sacītais, ka, «ja 15 večuku satiekas pie ugunskura un iedzer aliņu - tad nu nekā nopietna tur nav» (NRA, 4.III). Šī jautājuma nopietnība ir meklējama pavisam citur. Tā ir Latvijas valsts un tautas traģiskiem notikumiem pilnā Otrā pasaules kara vēsture. Latvija nav ne Otrā pasaules kara uzvarētāja, ne zaudētāja, bet gan šā kara upuris. Latvijas valsts nekad nav ne atbalstījusi, ne arī sankcionējusi holokaustu vai citus kara noziegumus. Latvieši ir glābuši ebrejus un diemžēl arī šāvuši. Latvieši diemžēl ir bijuši spiesti šaut arī uz latviešiem. 1944.gada Ziemassvētku kaujās Kurzemē viens pret otru ir cīnījušies leģionāri no latviešu 19.divīzijas un 130.latviešu strēlnieku korpusa karavīri. Vēl varam pieskaitīt trīs okupācijas režīmu nomaiņu Latvijā piecu gadu laikā, vairāk nekā 100 000 kritušo latviešu karavīru abās frontes pusēs. Tā ir arī 265 000 latviešu došanās trimdā uz Rietumiem un vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju upuru gan Vācijas, gan Padomju Savienības okupācijas terora rezultātā. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur okupācijas rezultātā ir nomainījušies 50 procenti tās iedzīvotāju. Tās ir nopietnas lietas, un līdzīgi, kā to dara Izraēla ar savu sāpi par holokaustā cietušajiem, arī Latvijas valstij un sabiedrībai tās būtu jāzina un jānovērtē. Arī latviešu leģionāri ir Otrā pasaules kara upuri. Arī šā gada martā bijušie leģionāri un viņu piederīgie pieminēs kritušos cīņu biedrus, noliks ziedus Brāļu kapos un pie Brīvības pieminekļa. To nevajadzētu ietekmēt ne Izraēlas, ne Zviedrijas atsevišķu organizāciju vai masu mediju subjektīvajai nostājai, ne arī Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja Genadija Seļezņova gaidāmajai vizītei Rīgā 16. un 17.martā. Vēl diskutējams ir apgalvojums, ka «nevienā no vācu okupācijas laika oficiālajiem dokumentiem nav pieminēta kaut vai ierobežota Latvijas autonomija vai suverenitāte, kas neļauj uzskatīt, ka leģionāri cīnījušies neatkarīgas Latvijas labā» (Diena, 4.III). Arī nevienā pēckara gandrīz 50 gadus ilgušajā padomju okupācijas varas iestāžu dokumentā līdzīga satura liecības nav atrodamas. Taču mēs droši vien negribēsim noliegt ne tā laika disidentu, ne nacionālkomunistu, ne tautas vispārējo garīgo pretestību okupācijas varai. No Latvijas valsts viedokļa nelikumīga bija latviešu mobilizācija gan Trešā reiha, gan PSRS armijās. Kolaboracionisms un holokausts plašākā izpratnē (proti - masveida represijas neatkarīgi no upuru tautības) ir ne tikai vācu okupācijas laika sastāvdaļa. Latvijā šīs iezīmes bija vērojamas jau 1940./1941.gadā un turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara beigām. Tās ir vēstures problēmas, kas prasa rūpīgu un daudzpusēju izvērtējumu. Nākamreiz pieprasot paskaidrojumus par mistiskās organizācijas Waffen-SS darbību Latvijā, Valsts prezidentam un citiem interesentiem būtu vēlams ieskatīties ASV latviešu vēsturnieka A.Ezergaiļa sastādītajā dokumentu krājumā The Latvian Legion: Heroes, Nazis, or Victims?, lietderīgi būtu apskatīt arī 1997.gada maijā Kara muzejā atklāto izstādi Latvija un Otrais pasaules karš. Pēc tam acīmredzot presē vairs neparādītos tādi formulējumi, ka vairākas dienas pēc Valsts prezidenta izrādītās intereses par iespējamo «Waffen-SS pasākumu» Rīgā viņa padomnieki vēl «turpina pētīt šo jautājumu». Tikai patiesa vēstures faktu zināšana un izpratne ir lietderīga gan demokrātiskas Latvijas valsts sabiedrības veidošanā, gan tās prestiža nodrošināšanā starptautiskajās attiecībās.