Štepseļi un kiberpanki

Vai uz robežas, kas tā dēvēto nopietno literatūru šķir no slima suņa murgiem. Te viņi izdod Bukovski, te Keruaku, vēl pēc brīža, uz karstām pēdām pēc viņa nošaušanās iznāk Hantera S.Tomsona Ruma dienasgrāmatas. Jā, un, spītējot priekšstatam par netulkojamību, arī Ērvina Velša Trainspotting. Tagad visiem šiem robežniekiem pievienots vēl viens, kuru, tāpat kā iepriekš minētos, dažs uzskata par jauna žanra pamatlicēju un možu klasiķi, cits - par atpakaļrāpuli vai vienkārši šarlatānu. Jo arī Viljams Gibsons žonglē. Vispirms jau ar saviem varoņiem, par kuriem nekad nevari būt īsti drošs, vai viņi atrodas reālajā vai virtuālajā jeb kibertelpā, - starp citu, tieši viņš ir šā jēdziena izgudrotājs. Tikpat labils ir žanrs, kuram Gibsona rakstīto mēdz pieskaitīt. Saliktenī apvienojot kibernētiku un panku kustību, tas tiek dēvēts par kiberpanku (cyberpunk). Vārdā, kuru pirmoreiz tāda paša nosaukuma stāstā 1980.gadā esot lietojis amerikāņu rakstnieks Brūss Betke. Kiberpanks parasti tiek definēts kā zinātniskās fantastikas apakšžanrs, kurā liela vērība veltīta datoriem un informācijas tehnoloģijām, nereti sasaistē ar kaut kādām padrūmām sociālām kataklizmām. Bieži vien galvenie spēlētāji šā žanra literatūrā ir hakeri, ar mākslīgo intelektu apveltītas mašīnas vai sistēmas, starptautiski sazvērnieki un milzu varenību iemantojuši privātuzņēmumi. Darbība nenorisinās reiz sensenos laikos vai tāltālā nākotnē, tāltālā galaktikā, bet visai tuvā nākotnē, tepat vien uz zemes, parasti pilsētvidē, kas pa šo laiku jau pilnībā pārņēmusi lielāko daļu pasaules (te žanra pārstāvjiem par iedvesmas avotu lieti noder Japānas lielpilsētu ainava). Viens no pazīstamākajiem kiberkultūras ideologiem Brūss Sterlings kiberpanka būtību izteicis pavisam vienkārši: "Visu, ko iespējams izdarīt ar žurku, var izdarīt ar cilvēcisku būtni. Ar žurkām mēs spējam izdarīt gandrīz jebko, ko vien iespējams iztēloties. Aizverot acis un atsakoties par to domāt, tas nekur nepazudīs. Tas arī ir kiberpanks." Taču apzīmējumu "kiberpanks" neizmanto tikai noteikta žanra literatūras norobežošanai - vienubrīd tas bija arī mūzikas, pat ģērbšanās stils, animācijas žanrs (japāņu animācijas filmas Ghost in the Shell), arī apzīmējums attieksmei pret ķermeni, mistisku pieredžu meklēšana (tehnopagānisms) vai pat dažu ļaužu dzīvesveids. Žanra robežu nospraušanu sarežģī ārkārtīgi plašais un raibais autoru pulks, kurus mēdz uzskatīt vai nu par kiberpanka pārstāvjiem, vai vismaz par garīgajiem tēviem vai tiešiem priekštečiem. Tur ir gan Oldess Hakslijs, gan Džordžs Orvels, tur ir pat vecais narkovizionārs Timotijs Līrijs, kura frāze turn on, turn in, drop out kiberkultūras kontekstā iemantoja jaunu mirdzumu. Jā, un tur ir arī Viljams Gibsons, kura pirmais, 1982.gadā sarakstītais romāns Neiromants kļuva par kiberpanka standartu. Iespējams, tāpēc, ka romāna rakstīšanas laikā Gibsons tikpat kā neko neesot zinājis par datoriem - diezin vai 80.gadu sākuma datortehnoloģiju pārzināšana ļautu tik brīvi un spilgti iztēloties ar visai viduvējām spējām apveltītā hakera Keisa neiroloģiskās gaitas kibertelpā. Tie ir vēl divi žanram visai tipiski elementi - galvenais varonis ne tuvu nav ģēnijs vai pati pilnība un pieslēgšanās virtuālajām pasaulēm bieži vien notiek ar implantu vai "štepseļu" palīdzību - kā redzams, matricā (kinofilma Matrikss) nekas daudz nav mainījies kopš 80.gadu sākuma. Kiberkultūras teorētiķis Marks Derijs grāmatā Atraušanās ātrums Gibsona rakstīto nodēvē par savdabīgu "vudū kiberkosmoloģiju". Keiss, ar nervu sistēmu pieslēdzoties kibertelpai, spēj nokļūt globālā virtuālā telpā, kas ir pilna ar telpisku ilūziju formā uzglabātu informāciju. Gibsona romāna nosaukums, protams, ir atsauce uz nekromantu - burvi, kas spēj atdzīvināt mirušos. Keiss ik pa brīdim pamet savu ķermeni un metas datoru radītajā kibertelpā, kur viņu pavada datora uzturēts miruša hakera "spoks". Viņš ir savveida XXI gadsimta burvis, kas pieprot nonākt tiešā saskarsmē ar paralēlām pasaulēm, līdzīgi kā tradicionālie šamaņi, kas to spēj, lietojot īpašas dziras vai transa stāvokli. Dziras, ķīmiski preparāti un narkotikas Gibsona varoņus pavada ik uz soļa - cilvēks te vairs nav pat žurka, drīzāk mehānisms, ierīce, kuru ir iespējams pārveidot, uzlabot gan ķīmiski, gan mehāniski, ietekmēt, pakļaut kaut kādām vajadzībām atkarībā no situācijas. Cilvēks ir kibernētiska sistēma - lai iegūtu vēlamo izvadsignālu, jāievada atbilstošs ievadsignāls. Daži kritiķi, piemēram, Pols Braians, gan izteikušies, ka kiberpanks (un līdz ar to arī Viljama Gibsona rakstītais) nav uzskatāms par kaut ko radikāli jaunu - drīzāk par kritienu pagātnē, tālu prom no XX gadsimta 60.gadu zinātniskās fantastikas, atpakaļ pie gadsimta sākuma kriminālromānu stilistikas. Arī kibertelpa nemaz neesot kaut kas jauns - franču teologa Teijāra de Šardēna domu pasaule jeb noosfēra un sapņi par zinātni, kas būtu mistikas iekrāsota un ticības stiprināta, tas pats vien esot. Un tad vēl, protams, sieviešu jautājums - nav grūti pamanīt, ka lielākā daļa kiberpanka autoru ir vīrieši. Un arī galvenie rīcības cilvēki viņu darbos ir vīrieši. Sievietes labāk prot ieģērbties piegulošos tērpos un smuki šauj. Vai arī draud ar nagos paslēptiem izbīdāmiem asmeņiem. Taču es ceru, ka šāda veida iebildumi apgādu AGB neapturēs tā trakajā ceļojumā un drīz vien latviešu valodā varēs lasīt arī kaut ko nebūt no Džefa Nūna vai Nīla Stefensona. Vai, piemēram, Filipa Kerra romānu Filozofiskie pētījumi, kurā Viljama Gibsona kibertelpa sastopas ar Ludvigu Vitgenšteinu un visu filozofijas vēsturi uzreiz.