Tēlnieka māja tēlnieka ielā

Tiešām, tiešām, arī tas rūpīgais ķieģeļu mūrējums ir paša, jo - «man taču ir celtniecības tehnikuma izglītība!». Tāpat paša ir Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja iekoptā saimniecība, tālab dzīve Feldbergu saimei, izņemot zvērus, rit divās frontēs un divās virtuvēs, jo tieši tajās ir īstā dzīve. Pat Pārdaugavas mājas plašumos, kur, šķiet, vislabāk orientējas tikai četrkājainie ģimenes zvēri, ģimenes galva ar visiem darba papīriem, brokastu kafijām un citām pirmās nepieciešamības lietām vismīļāk laiku pavada tieši ķēķī. Saimniecē tas izraisa sašutumu un protestus saimniecības traucēšanā, bet abi kaķi savas siltākās jūtas apliecina tieši virtuves karolīferim. Viens no minkām - Bonis ir tik smalks, ka prot īsti suniski paprasīt no mīļajiem divkājaiņiem visu, un tas viss arī tiek apēsts. Kurš pazīst kaķi, kas ēd magoņmaizes? Bet Beta (korekta izskata vilcenīte) tikai izklausās nikna un, varētu domāt, prot lasīt visas ielas garumā saliktos nikno suņu brīdinājumuzrakstus, jo skaļumā cenšas neatpalikt, tomēr arī šis sargs Feldbergiem ir kārtējais pierādījums viņu nespējai izaudzināt īstu asinssuni. Pat cerētais Pedvāles vilciņš izrāda interesi tikai par bumbiņu un nevis kādu nevēlamu viesu bikšu galiem. Kāds suns.... Pārdaugavas mājā ir vēl viena telpa, ko, līdzīgi virtuvei, daudzi mājinieki iekāro vienlaikus, bet tā izrādās stikla princesei līdzīga - augsta un auksta. Nenopietnais skaidrojums plašajai un augstajai telpai ir šāds- tēlnieks bija iecerējis tajā radīt lielos pieminekļus, bet aizgājušajai varai nevajag neko un atnākušajai nekas tik liels nav vajadzīgs. Toties Kārlis (Feldbergs jaunākais) un viņa māsa Laura saista dažādas ieceres ap šo tuksnesīgo vietu, kur pagaidām gan netraucēti žūst linu paladziņi. Palielā saime reti gadās vienlaikus mājās, tālab vēderpriekošanas rituāli nav izkopti, (kas Pedvāles Dārē kompensējas tā, ka Laura sāk ilgoties pēc vienkāršiem kartupeļiem), toties tiek kopti kaktusi un pārējie mājas ūsainie augi. Pedvālē Ojāra Feldberga brokastu kafija ir vietai piedienīgs rituāls. Tēlnieks dodas gana garā rīta pastaigā līdz pašreiz mīļākajam savam darbam Ūdenī ierāmētajam akmenim, apstājas uz tiltiņa, kas ved pār upīti, atspiežas pret margām, skatās uz akmeni vai ūdeni, vai debesīm un pārdomā nākošo dienu. Pārdomāt pagājušo dienu abi vecākie Feldbergi var naktīs, veroties no savām gultiņām pa ieslīpajiem Codes ielas logiem zvaigznēs. Debesis šajā mājā ir tuvu. Varbūt tādēļ, ka logu gandrīz vairāk nekā ķieģeļu, draugu dāvināto gleznu vairāk nekā sienu un varbūt tādēļ, ka saimniece, smaidīga kā augusta diena, rāmi nosaka: «Es neuztraucos par to, kā kas izskatās, vai būs pietiekami labi vai ne - kā ir, tā arī ir labi.»