Telpa, kurā domāt

Saujiņa dramaturgu, filosofu, teātra un kino režisoru, kritiķu, pavecu brīvdomīgu kundzīšu, žurnālistu, studentu, skolēnu. No Gruzijas, Baltkrievijas, Latvijas, Krievijas, Polijas, Amerikas, Bulgārijas u.c. valstīm. Atbraukuši līdzi savām izrādēm vai vienkārši ienākuši no ielas. 14 miljonu Maskavā - saujiņa cilvēku Zaļajā foajē. Tur es iepazinos ar Maskavas teātra.doc un kinoteātra.doc cilvēkiem. Katra diskusijas diena tika veltīta vienai no piecām lielajām tēmām: Mūsdienu māksla: izvēle starp "kā" un "ko"; Karš; Intīmais: rādīt vai nerādīt; Realitāte.doc: dokumentālais mākslā; Augšāmcelšanās: varoņa ceļš. Šogad par diskusijas spoguli tika ņemti Ļeva Tolstoja darbos paustie uzskati. Tos konfrontēja ar mūsdienu mākslas komentāriem par aktuālākajām tēmām. Kāpēc tieši Tolstojs? Pēc teātra.doc režisora Mihaila Ugarova teiktā, Tolstoja varoņus nevar mīlēt; tikko tu viņus sāc mīlēt, viņi pagriež tev otru vaigu un tu nepatikā novērsies. Tie nav miruši, nav sastinguši, aprimuši. Karš tika atzīta par tēmu, kurai jāatvēl divas dienas. Izrādes, lugu lasĪjumi Redzēju izrādi septembris. doc. Pagājušā gada 1.septembrī notika teroristu uzbrukums Beslanas skolai. Internets mūsdienās ir sabiedrības ideju telpa. Režisori Mihails Ugarovs un Ruslans Maļikovs pierakstīja visus komentārus, kuri parādījās interneta portālā kaukaz.ru no 3. līdz 9.septembrim, atlasīja būtisko un izveidoja izrādi par islāma un kristīgās pasaules sadursmi. Četri krēsli, pieci aktieri un bungas. Pirms izrādes iznāk Ugarovs un saka - izrādes veidotāju viedoklis var nesakrist ar izrādē paustajiem viedokļiem. Izrāde kā ātrvilciens, kurš iespiež krēslā un liek saņemt visus dvēseles spēkus. Gan sociāli aktuāla, gan mākslinieciski augstvērtīga. Lūk, saka autoru kolektīvs - tādi jūs esat, tā domājat. Skatieties. Vai jums ir drosme izdzirdēt pašiem sevi? Teksts no izrādes septembris.doc: "Vai jūs redzējāt šīs aitas? Šos 250 miljonus aitu, kuras Sarkanajā laukumā saspiežas barā un brēc, lai kāds viņus pasargā no saujiņas čečenu? Tā viņām arī vajag, šīm aitām, kuras sen nodzērušas sajēgu un ir tikai bars, nožēlojams apreibušu aitu bars." Tūlīt pēc tam minimāli režisēti lugu lasījumi: režisors Aleksejs Jankovskis lasīja čečena Germana Sadulajeva Šķembu vēstījumu, kuru drīzāk varētu saukt par poēmu. Par līdz zemei nolīdzinātiem ciemiem, par māsu, kuru bumbas sprādziens saplosa gabaliņos, par bezdelīgām, kuras čečeni uzskata par mirušo dvēselēm, bet mājas bez šiem putniem - par mājām bez dvēseles. Par senām tradīcijām, kuras autors piesauc sabradātas, salauztas, un par to čečeniem, viņaprāt, tāds posts. Poēmas lasīšana ilgst 50 minūtes. Jankovskis ir sviedros un pamazām zaudē balsi. Diskusijā notiek asa viedokļu apmaiņa. Annas Karmanovas lugas Mēs, jūs, viņi lasījums Ruslana Maļikova režijā. Ruslans uzaicina uz skatuves desmit pamatskolas skolēnus, kuri sēž un tur ausis ciet, kamēr viņš lasa lugu, jo "bērniem tādas lietas nav jādzird". Bet luga ir par Krievijas nomales skolu, kur skūtgalvji un čečenu pusaudži izdzīvo savu karu. Diskusijas Bet stāsts jau ir par diskusijām. Par tām diskusijām pēc lasījumiem un filmu demonstrējumiem, par kurām amerikāņu kritiķu un dramaturgu grupa atklāti atzina - Amerikā nekas tāds nebūtu iespējams. Jo ideoloģiskā cenzūra ir pārāk spēcīga. Diskusijas ir kā telpa, kurā tu vari domāt. Domāt par to, ko rādi savā izrādē, domāt par to, ko rādi filmā, domāt par to, kā tu par to visu domā un kāpēc. Apzināt notiekošo. Lūk, par karu jau pirmais diskusijas dalībnieks pateica skaidri - mums jāatzīst, ka mēs nezinām, ko darīt ar šo karu. Mums nav viedokļa. Mēs nevaram būt kopā ar čečeniem, jo esam krievi, mēs nevaram būt mūsu pusē, jo mums nav pieņemami līdzekļi, kurus lieto šajā karā. Mūsu spēkos ir tikai griezt kā ķirurgiem dziļi un šķērsām, un rādīt. Otrais teica - man ir viedoklis: tūlīt pat izbeigt šo karu! Jūs visi tagad pasmaidījāt, bet man ir viedoklis... Pirmajā dienā man bija šoks. Spēja tik atklāti runāt par tik sāpīgām un neērtām tēmām vispirms rada šoku, pēc tam - cieņu, vēl pēc tam - cerību, ka neapdzisīs tas impulss, kuru tev iedevuši kā dārgu dāvanu. Impulss būt še klāt kā pilsonim, ne tikai kā dzīvniekam, kurš ēd, dzer un vairojas. Un reizē - maza neticība, vai tik tas nav sapnis, kaut kāda tīro ideju pasaule, kurā gluži negaidot esi iekritusi kā Alise Brīnumzemē. Protams, tas, ko es redzēju, ir ilgā laika posmā radusies tradīcija, ir smagi strādāts, lai būtu šī brīvība. Jaunā drāma radusies festivāla Zelta maska paspārnē, cilvēku loks, kurus tā aptver, tiek aicināti kopā ne pirmo gadu. No milzīgas masas jauno lugu un filmu ceļu izlauzis atzars, kurš tiek apzīmēts ar jēdzieniem Jaunā drāma, teātris.doc, kinoteātris.doc. Un šī atzara tēmu visprecīzāk definējis viens no festivāla vadītājiem Pāvels Rudņevs: "Mazbudžeta īsmetrāžas filmas, dokumentālās un spēles, - tā ir viena no veiksmīgākajām formām, lai operatīvi reaģētu uz dzīvi. Tas ir skaidrs, fotogrāfisks realitātes nospiedums, bet nospiedums mākslas gaismā - tātad pārdzīvots un apjēgts. Turklāt šo filmu specifika ir tāda, ka spēlfilmas izzina realitāti ar dokumentālu pieeju, bet dokumentālisti savus darbus veido mākslinieciski." Jaunā drāma translē mūsdienu dzīves ritmu un nervu, pārrada tās garīgo saturu. Nav svarīgi, vai tas tiek darīts prasmīgi vai neprasmīgi, toleranti vai nē, skaistiem vārdiem vai briesmīgiem. Svarīgi ir sekot šim nervam. Tikko radās teātra.doc pagrabiņš un sākās Jaunās drāmas festivāli, jauniešu vidū aizsvilās mode rakstīt lugas. Jo bija pieprasījums. Tikai dažas lugas no šī milzu blāķa tiek līdz skatuvei, vēl mazāk lugu pārdzīvos savu laiku. Bet process notiek. Festivāla programmā rakstīts: "Mūsu lugas ir nepareizas, drūmas. Tās rakstījuši jauni grafomāni, kuri necieš pasaules dramaturģijas likumus, ortogrāfiju un veselo saprātu. Šīs tā saucktās lugas uzmācīgi rāda satraucošas, nepatīkamas lietas, kuras mēs jau tā redzam visapkārt un kuras gribētos aizmirst vismaz teātrī. Pie mums jūs nespēsiet tās aizmirst. Jums var sabojāt garastāvokli. Mūsu aktieri nevienam, izņemot mūs, nav zināmi, viņiem dažkārt ir problēmas ar dikciju, gaitu, ārējo izskatu. Mūsu režisoriem nav fantāzijas, tos nelaistu pār slieksni neviens sevi cienošs teātris. Tāpēc mūsu izrādes ir neprofesionālas, mūsu skatuves nodriskātas, bet tērpi nožēlojami. Toties tādas izrādes jūs nekur citur neredzēsiet. Darbība tajās notiek tagad un te. Mēs beidzot sākam saprast, ka mūsu uzdevums ir tas pats, kas gadsimtiem un tūkstošgadēm bijis mākslinieku uzdevums, - meklēt patiesību." Teātris.doc Teātris.doc NAV publicistika. Ir augstvērtīgākas un mazāk vērtīgas izrādes un filmas, tomēr reizē ar aktuālo tēmu tās ir arī mākslas darbi. Tās veido jauni cilvēki, kuri ir spēcīgas personības ar savu viedokli par notiekošo. Turklāt - spējīgas cienīt citu viedokli un alkst diskusiju. Esmu pārliecināta, ka diskusija var notikt tikai par mākslas darbu. Pārējais viss ir publicistika. Mišu Siņevu ļoti interesē Latvijas dokumentālās filmas. Maskavas kinoteātris.doc mitinās teātra.doc telpās. Neliels pagrabiņš, kur regulāri tiek rādītas filmas un reizi gadā rīkots festivāls. Nākamgad viņi grasās veidot starptautisku festivālu, tāpēc lūdza, lai aizsūta disku ar vērā ņemamām mūsu filmām. Par Latvijas teātri vēl kāds nekāds ieskats esot, bet par mūsu filmām tumša bilde. Kāpēc ne? Poškus, Mizišs, Tīrons, Kairišs - par viņu filmām esmu droša. Rakstiet paši Siņevam, ja to gribat, zvaniet man, es pateikšu viņa e-pastu. Vai skatieties internetā: www.kinoteatrdoc.ru. Milzu Maskavu neinteresē teātris.doc. Lielākie laikraksti smagi nopūšas - cik var rakstīt par teātri.doc! Un raksta pavirši vai neraksta vispār neko. Medijus vairāk interesē Raikina dzimšanas diena, nevis teātris.doc. Bet tam jau tā jābūt. Jo redzu šo kustību nevis kā varas inspirētu, bet tieši pretēji - grupu, kas apdraud varu, nemitīgi apšauda, kuru vara piecieš kā zobu sāpes. Būtiski ir tas, ka Jaunā drāma un teātris/kinoteātris.doc rada diskusiju PAŠU AUTORU vidū. Autoram klātesot, citi nebaidās būt nepieklājīgi, izsakās, kritizē, apmainās viedokļiem, graujot savas ilūzijas, radot izteiksmei un domāšanai brīvu telpu. Par skatītājiem varam būt mierīgi - skatītājs vienmēr dabūs un skatītājs vienmēr brīvi diskutēs, kaut vai savā virtuvē. Bet autoriem nav telpas brīvai diskusijai savā starpā. Ja mums reizē ar festivāliem būtu tāda diskusiju telpa, kurā sapulcināt māksliniekus, tad varētu vismaz dalīties ar viedokli, kritizēt redzēto, pārrunāt, vai mūsdienās maz iespējams viedoklis un pozīcija, ko šie jēdzieni nozīmē, kas notiek ar sabiedrību. Diskusijas dalībnieki atzina, ka vēl nav apzinātas teātra.doc milzīgās iespējas. Festivālā Jaunā drāma tiek pieteiktas arvien jaunas un jaunas ar verbatim metodi radītas izrādes (verbatim metode - aktieri un režisors ņem rokās diktofonus un dodas pie cilvēkiem, pēc tam veido izrādi, tāpat kā Alvja Hermaņa Latviešu stāstos vai Garajā dzīvē). Protams, teātra kodols ir mūsdienīgas lugas un iestudējumi. Kā teikusi Nataļja Vorožbita, Jaunās drāmas autore: "Dramaturgi, skatītāji, kritiķi neizbēgami novecos. Jaunā drāma vienmēr paliks vienaudze visam jaunajam. Tai bez žēlastības jāaizmirst iepriekšējie mīluļi, jāatrod un jāizceļ jaunie. Citādi tā pārvērtīsies par veco drāmu, kas ir ļoti cienījami, bet nāvei līdzīgi." Ukru ciems Kad braucām mājās, mūs gaidīja mierpilni zeltaini lauki un svētdienīga, tukša, maza Rīga. Man pēkšņi šķita, ka es to visu esmu izdomājusi. Vai mums ir problēmas, par kurām varētu runāt teātris un kino, runāt tik laikmetīgi un asi, lai spētu izvilkt studējošo/darba/dzerošo jaunatni no klubiem piektdienu vakaros? Vai vajadzīgs teātris, kurā kopīgi domāt par to, kas notiek Subatē, Panemunē, Kolkā, baznīcās, cietumos vai citur? Lai šī tēma paliek Dombura, Latvijas Radio1 un mūsu kluso virtuves sanākšanu kompetencē? Iedomāju par neseno geju gājienu Rīgā. Pasapņošu par septembra.doc plaģiātu, Rīgas variantu. Kāds spēcīgs režisors atlasa internetā komentārus par šo tēmu noteiktā laika sprīdī pēc notikušā un uztaisa izrādi. To rāda kādā Teātra bāram līdzīgā pagrabiņā, to rāda kādā Homo novus līdzīgā festivālā, ir vēl pārdesmit dokumentālu filmu par šo tēmu, ir vēl izrādes. Pateicoties mākslai, šī tēma tiek apzināta, tiek apjēgts, kas notiek ar sabiedrību. Ak, es zinu, ka zagt idejas nedrīkst. Un nav nevienas nopietni ņemamas zīmes, ka Rīgā kaut kas tāds pats no sevis varētu ieviesties, varētu sākties diskusija. Pēc Latviešu stāstiem un Garās dzīves skatītāji šo to pārrunāja, bija recenzijas. Kritiķus galvenokārt interesēja viens jautājums, ar kuru sākās gandrīz vai katra intervija ar Hermani - vai tad sliktas mūsu lugas, kāpēc neizvēlējāties tās? Nekur nemanīju patiesu interesi un nojausmu par to, cik svarīgs ir šis pavērsiens ar seju pret cilvēkiem. Latvijā tā ir Bez tabu prioritāte - aizbraukt uz Ukru ciemu un nofilmēt 30 tur palikušos iedzīvotājus, aizslēgtās ēkas. Paldies viņiem par to. Bet bez mākslas darba klātbūtnes filmēšana atkal paliek vien vārdu līmenī, sak, šodien papļāpāsim par Ukriem. Protams, teātris.doc pēc savas būtības ir ļoti "viegls" teātris. Mobils. Domubiedru teātris vienkāršā pagrabiņā, tā lai neviens nepamanītu veidotāju personas, bet pamanītu tēmu. Un reizē tas ir ļoti svarīgs, uzdrošinos apgalvot. Kādēļ? Jo tu sāc ticēt, ka iespējams mēģināt kopīgi apjēgt savu esamību. Baltkrievu dramaturgs diskusijā teica - katram savs karš. Viņš tajā dienā, kad "to žurku Sadamu" izvilka no bunkura, svinējis morālu uzvaru. Viņš teica - jūs te runājat brīvi, bet Baltkrievijā šis mazais pulciņš jau rīt būtu aiz restēm. Teātra kritiķe Tatjana Mogiļevska, kura dzīvo Francijā, brīdināja, ka arī Maskavā cilpa var savilkties. Katrs gads Jaunajai drāmai var būt pēdējais gan finansiālu, gan politisku iemeslu dēļ. Tāpēc teātris.doc ir atbildīgs par katru savu izrādi, par katru metru brīvības izteikties, domāt, būt.